Labdien, bibliotekārīt!

2017. gada 8. septembris 00:00

331

Skrīverietei Sandrai Trakinai divas jubilejas — 50. dzimšanas diena un 30 gadi aizvadīti darbā bibliotēkā.
Skrīveriete ar sirdi Neretā
Atverot Skrīveru bērnu bibliotēkas durvis, gribot negribot nokļūstu pasaku valstībā — uz grāmatām plauktos sasēduši dažādi pasaku tēli, kurus radījusi Dubultu bērnu bibliotēkas vadītāja Inguna Radziņa. Lote, pinkaini un garmataini tēli rozā un lillā krāsā, runājošas kurpes un acīga telefongrāmata un pašā telpas galā pie datora Sandra Trakina. Kā pasaku tēlu pavēlniece. Nebūtu melots viņu tā saukt, jo Sandra zina katras grāmatas saturu. Kopš strādā bibliotēkā, lasa vairāk bērnu literatūru. Tāda darba specifika — zināt, lai ieteiktu pašiem mazākajiem lasītājiem. Šodien bibliotekāre ir rindā uz grāmatu “Klanu kaķis”, bet kārta to lasīt nepienāk, jo “kaķi” iecienīti. Septembrī, Dzejas mēnesī, viņa iesaka Ulda Ausekļa grāmatu “Kaķēns Margrietiņās”. Sandra lasa vai ik dienas, jo no pieciem bērniem ģimenē divi vēl skolēni. Taču grāmatas dvēselei skrīverietei ir par Neretu. Jāņa Jaunsudrabiņa dzejas apkopojums “Dauga-
va” būs tas, pie kura kādā no drēgnajiem vakariem Sandra sildīs savu sirdi. Viņa dzimusi neretiete, četru bērnu ģimenē pirmā. Izdzīvojusi Jāņa Jaunsudrabiņa atmiņstāstus kā savus. Tos labi saprot un jūt, jo tā ir viņas bērnības “zeme”. Tikai pēc tam, kad iepazītas Skrīveru vēsturiskās vietas, tuvs kļuvis arī Andreja Upīša “Zaļās zemes” novads. Tomēr uz Neretas pusi skrien sirds arī tad, ja saknes stipri ieaugušas Skrīveros. Neretā mamma, bērnības mājas. Tikai tur, “raujot” dārzā no rīta līdz vakaram, viņa var atpūsties.
Pati kā bērns
Neretas vidusskolas skolotāji ir tie, kas iedvesmoja jubilāri profesijai. Bibliotekāres dēļ Sandras darbs nu jau 30 gadus ir ar grāmatām un bērniem. Un labi, ka tā, jo jaunākā paaudze viņai liek justies jaunai un vajadzīgai. Sandra spriež, ka tieši to bērnu dēļ, kas apmeklē bibliotēku, pati jūtas un izskatās jaunāka, retais viņai dod pusgadsimtu.
Andreja Upīša dzimtajā pusē Sandra nonāca uzreiz pēc tehnikuma beigšanas. Viņai paveicās, jo Skrīveros meklēja bibliotekāri. Tā bija tuvākā vieta Neretai, bet, ja vakances tur nebūtu, visticamāk, aizsūtītu uz Latgali. Pirmā darbadiena bija 1. septembrī. Iespējams, sakritība, bet bibliotēkā ar bērniem viņas sirdsdarbs. Viņa smej, ka pati nu ir kā bērns. No ķipariem pielipis arī kāds niķis — ko negrib dzirdēt, laiž gar ausi. Noderīgi, lai izvairītos no konfliktiem.
Vajag mācēt
Sandrai patīk sevi iepriecināt, pinot grozus vai meistarojot rotaslietas. Jaunu lietu radīšana aizrauj, un ķibināties ar pirkstiem viņa var līdz pat pulksten diviem naktī. Ziemā darbs pie groziem rit pilnā sparā, mačeti vajag, lai tiktu istabā. Klūgas riņķī, apkārt. Tāpēc Skrīveru grāvji no krūmiem nav iztīrīti, klūgas Sandra ar domubiedriem audzē. Pēc tādas darbīgas nakts rīts bibliotēkā sākas nevis ar kafiju, bet grīdas mazgāšanu.
30 gadu laikā ikdiena bibliotēkā būtiski mainījusies. Ienākušas tehnoloģijas. Reiz datorus strauji iemainīja pret dažiem grāmatu plauktiem. Lai atrastu vietu tehnikai, Sandrai nācās revidēt plauktus. Pakāpeniski padomju laika literatūra no plauktiem bija gandrīz pazudusi, bet bez žēlastības neko ārā izmest nevarēja. Sākumā tika vaļā no tām grāmatām, kuras piecos un vairākos eksemplāros, tagad ir pa vienai vai divām. Bibiotekāriem nu ir mēraukla, kā vētīt grāmatas — ja tā nav lasīta 10 gadu, jāņem ārā no plaukta.
Grāmatās rakstītais nav vienīgie stāsti bibliotēkā, kurus zina Sandra Trakina. Tur tiek izčukstēti, uzticēti arī citi — bērnu piedzīvotais prieks un rūgtums. Bērnu bibliotēka ir vieta, kur ienāk arī seniori, kuriem pēkšņi pasaku sakārojies. Tāpēc nemaz neizbrīna, ka, ieraugot Skrīveru bibliotekāres Rīgas pilnajās ielās, ar sajūsmu skan: “Labdien, bibliotekāres!” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Labdien, bibliotekārīt!

Kategorijas