“Dzīve ir forša! Vajag tikai dzīvot”

2017. gada 8. septembris 00:00

397

“Man nav bijis jāvelk gali kopā. Nevajag par to domāt, un Dieviņš pagādās! Goda vārds — gādā!” enerģiski paziņo sunākstiete Mirdza Caune. Saruna ar viņu ir īsts teātris — viņa žestikulē un rāda, runā te čukstus kā noslēpumu, te paziņo skaļi un steidzīgi. Žēl, ka uz papīra nevar atspoguļot, taču arī viņas atziņas ir zelta vērtas. Viņas dzīvesprieks un pozitīvisms iedvesmo, bet paši sunākstieši saka arī tā: tik labu cilvēku kā Mirdza pasaulē nemaz nav tik daudz.
Nopirkt skaistumu
— Ilgi bijāt rīdziniece, taču kā kļuvāt par sunākstieti?
— Kāda mana darba kolēģe brauca pie attālas radinieces Vītolu Mildas tepat blakus mājās. Ieminējos viņai, ka mana mamma gribētu uz laukiem. Viņa saka: klausies, aizbrauc uz Zilkalni, paskaties, taču tā māja ir degusi. Māja mani tik ļoti neinteresēja kā apkārtne. Braucam — tur kalniņš, te pakalniņš. Kā man patīk tie līkumotie ceļi! Biju sajūsmā. Māja gan bija krietni izdegusi, bez griestiem un cauru jumtu, taču te bija tik skaisti! Paskaties pa vienu logu, paskaties pa otru — visur burvīgs skats. Pat ziemā.
Šajā mājā ienācām 1989. gada
4. aprīlī, un kopš tā laika to remontējam un remontējam. Vispirms nomainījām griestus, dēļus izmantojām no pussabrukušā šķūņa. Mammas brālis palīdzēja uzlikt jumtu, iemūrēja krāsni. 13. oktobrī, mammas vārdadienā Irmās, to iekurinājām. Tā mēs te pamazām visu taisījām kā pagaidu variantu. Kā vasarnīcu. Mammai laukos patika, un viņa, no Rīgas ārā tikusi, klusumā un mierā rušinājās pa zemīti.
— Iepriekš jums nav bijis saistības ar laukiem?
— Bērnībā man bija lauku pieredze. Tētis bija mežstrādnieks, un visa ģimene braucām tur, kur viņu sūtīja strādāt. Kādus piecus gadus dzīvojām Ugālē, tad Ķekavā, kur pabeidzu pamatskolu. Mamma tur strādāja fermā, bet pēc pārslimotā plaušu karsoņa dakteris aizliedza tur strādāt. Tad pārcēlāmies uz Rīgu.
Kad mamma nomira, sāku braukt uz Sunāksti katru sestdienu. Kad piecdesmit gadu vecumā aizgāju izdienas pensijā, vienā dienā darbavietā to nosvinēju, bet burtiski nākamajā iekāpu vilcienā un atbraucu šurp. Viss! Kopš tās dienas te arī dzīvoju.
— Tagad māju pati remontējat?
— Jā, es daru pati! Znotam tikai lieku izārdīt to, kas man nav vajadzīgs. Viņš celt nemāk, toties labi prot ārdīt. (Smejas.) Tētis bija galdnieks, jau bērnībā vēroju, kā viņš strādā, un daudz iemācījos. Arī brāļi bija labi celtnieki. Vispār jau katrs šajā mājā kaut kur ir roku pielicis, nav tā, ka es viena pati visu. Pati taisīju starpsienas, līmeņoju. Grīdai keramzītu žāvējām pļavā saulītē, jo tas zem grīdas jāliek sauss. Tas labi elpo un ventilējas, un vajadzīgs, lai žurkas neiemājo. Lauki ir lauki. Šodien istabā redzēju mazu pelīti, saku: ak tu tāda! Žēl, ka esmu slazdiņu pazaudējusi!
No mocīša līdz
“šķūnim”
— Kur Rīgā strādājāt?
— Biju trolejbusa vadītāja, un Rīgas 10. arodvidusskolā strādāju par instruktori. Apmācīju jaunos tramvaja un trolejbusa vadītājus. Šī skola vairs neeksistē, tāpat kā trolejbusa vadītājiem vairs nav izdienas pensijas. Savulaik bija, taču vadītāji tajā negāja un turpināja strādāt, tāpēc noņēma. Es vēl paspēju.
— Kāpēc izvēlējāties šādu profesiju?
— Tas bija nejauši. Dzīvojām Kalnciema ielā 27, kur patlaban ir medicīnas iestāde. Pie mājas bija liels skvērs, un brāļiem bija motocikls. Mēs to pa skvēru dzenājām. Tur, Kalnciema un Alises ielas stūrī, trolejbusi nogriezās uz galapunktu. Vienam trolejbusa vadītājam notika skāde — kontaktstienim bija nokritis uzgalis. Viņš saremontēja un redz, ka es tur ar mocīti gaiņāju, pasauc un saka: tu varētu to šķūni palīdzēt dabūt līdz Alises ielai? Pirmo reizi dzīvē stūrēju kaut ko tik lielu. Vadītājs aizmugurē norāva kontaktiņus, un es tā mierīgi iestūrēju. Viņš saka: “Nu, mīļā, tu jau kā liels profesionālis! Es jau gaidīju, ka pie pakaļējā stikla ar ģīmi pielipšu!” Un ierosināja: nāc pa vakariem vizināties! Tā es aizsāku — katru vakaru pa 9. maršrutu kopā ar Ēriku klusītēm braucām. Vecāki to nemaz nezināja. Ēriks mani uz šo profesiju pamudināja. Sāku braukt, kad man bija tikai 17, trolejbusa vadītāja apliecību deva tikai no 21 gada. Turklāt vēlāk biju vienīgā, kura 22 gadus mācīja skolēnus.
— Šis darbs jums patika?
—Man patika savas zināšanas atdot citiem. Parasti nevienam ilgāk par pāris gadiem nervi neizturēja, jo darbs nebija viegls — katrs atnāk ar savu raksturu, turklāt līdz šim viņš bijis tikai gājējs. Te uzreiz ar to lielo ‘‘šķūni’’ — trīs metrus plato un 15 tonnas smago — jāiemācās braukt. Tur jābūt izjūtām. Ar citu skolēnu jāstrādā ar divsimt procentu atdevi, bet tie grūtākie vairāk paliek atmiņā. Bija tāds Sjoma — kā es ar viņu mocījos! Tagad satiek un mani bučo. Tik daudzi gadi pagājuši, bet viņš aizvien man ir tik pateicīgs. Tas arī man dod milzīgu gandarījumu. Galvenais ir iemācīt darba mīlestību. Tas nevienā grāmatā nav rakstīts.
Audzēkņiem mācīju arī tehniskas lietas. Visu trolejbusu varēju izjaukt, salikt un atkal aizbraukt! Protu vadīt arī tramvaju un autobusu. Ja priekšniecība būtu pierunājusi neiet izdienas pensijā, būtu gribējusi vēl pabraukt ar autobusu. Taču sapratu, ka priekšniecībai biju kā dadzis acīs. Es prasīju kārtību, prasīju izpildīt darbus, ko sola, ne tikai plātīties ar vārdiem. Gāju un situ kulaku galdā. Kad nesen kandidēju pašvaldību vēlēšanās, tā arī teicu: es varu aiziet un paprasīt ceļu nogreiderēt! Varu arī kulaku uzsist galdā! Arī mazbērni zina, ka ar mani joki mazi.
Liela ģimene, lieli plāni
— Šķiet, jūsu dzīves prioritāte tagad ir mazbērni?
— Bērni — tā ir dzīvība, nākotne. Četrus mazbērnus augusta pēdējā svētdienā kristījām tepat Sunākstes Baltajā baznīcā. Teicu meitai: bērni daudz slimo, viņiem vajag aizsardzību. Es ticu, ka ir kādi augstāki spēki.
Man ir liela ģimene. Un man ir lieli plāni. Lielo kūti gribam pārtaisīt par kamīnzāli. Kad visi sabrauks, būs, kur palikt. Visu taisu ne jau sev, man ir, kam atstāt.
Bērni no Rīgas atbrauc brīvdienās, bet vasarā trīs mazbērni dzīvoja pie manis. Tā varu atdot parādu. Esmu mazliet saviem bērniem parādā, jo viņiem agri bija jābūt patstāvīgiem. Aizgāju, kad viņi vēl gulēja, pārnācu — kad jau gulēja.
— Kāda jums bijusi dzīve?
— Godīgi sakot, savus bērnus visu laiku esmu audzinājusi viena. Mans vīrs bija tāds… kas mīl sievietes. Nu kā krievs saka: babņiks. Viņš nenāca mājās, uzradās brūtes. Viņam tagad jau ir kāda septītā sieva.
— Vienmēr esat to tik mierīgi uztvērusi?
— Nu ko es izmainīšu? Ar varu taču mīļš nekļūsi. Kad izšķīrāmies, pēc diviem gadiem viņš gribēja atgriezties, bet es biju lepna. To rūgto kumosu biju norijusi un teicu: nē, ja aizgāji, staigā!
“Beidziet skaitīt
ciparus!”
— Sunākstē jūs visur piedalāties, dziedat ansamblī.
— Te taču atjaunoja klubu, un kā var nepiedalīties, ja ir tik skaista zāle! Nav ko sēdēt mājās un pukstēt, ka dzīve slikta. Dzīve ir forša! Vajag tikai dzīvot. Vajag baudīt un tvert mirkļus. Padari darbu un ej dziedāt! Dziedu kopš jaunības gadiem, arī Rīgā dziedāju Celtnieku kluba ansamblī. Kopā ar Viktoru Lapčenoku. Īsu brīdi, jo viņu “savāca” Pauls. Solo esmu dziedājusi arī restorānos. Tolaik jau nebija tādu “fabriku” un “faktoru”, bija sevi jāpierāda. Man tā mūzikas līnija dzīvi caurvijusi.
Man viss ir, jo meitiņa par visu gādā. Tajā ziņā esmu izlaidusies — ieeju veikalā, un neko sev nevaru nopirkt. Pat drēbes nē! Tad man nekas nepiestāv, tad nepatīk krāsa, fasons. Cik gudra iegāju, tik gudra iznācu! Tas pats ar produktiem. Reti eju veikalos un redzu cenas atšķirību. Meita saka: eju katru dienu un to nejūtu. Es ieeju vienreiz mēnesī un esmu šausmās! Neko nenopērku. Meita saka: “Uz cenām neskaties! Ja vajag — pērc!” Tagad viņa man to ir iemācījusi. Ja man kārojas to siļķi, tad pērku un apēdu. Mums arī mācītājs teica: beidziet skaitīt ciparus, jūs sevi ierobežojat. Neskaitiet, un jums viss būs! Pat centus vairs neskaitu. Izdod veikalā, tā arī sauju ieberu somā. Maka man nav, bet ir liela soma. Un es tajā tikai beru! (Smejas.) Pārdevēja ierauga un saka: ui, kā vajadzētu maiņas naudu. Es tik pagrābju, cik man vajag, un man viss ir! Man pietiek. Viss iznāk un vēl pāri paliek. Nav bijis jāvelk gali kopā. Nevajag par to domāt, un Dieviņš pagādās! Goda vārds — gādā!
— Jūs dzīvesprieku nekad nezaudējat?
— Man mamma iemācīja: nekad nesūdzēties, ka dzīve būtu sūra grūta. Neveiksmes ir visiem, bet to visu var pārdzīvot. Ja es būtu ņēmusi galvā visu, līdz šai dienai nebūtu nemaz nodzīvojusi. Tāpat ir momenti, kad muļļājies, bet darbs neiet uz priekšu. Pagriežos un daru kaut ko citu, kas todien veicas. Padarīšu citudien! Cilvēks dzīvo tad, ja viņam ir, ko darīt. Ja viņš nedzīvo rītdienai, tad vienkārši kurn un pats sevi iznīcina.
Ar vīnu un jokiem
— Sunākstē gatavojat vīnu. Kā tas sākās?
— Sākās ar augļudārziem. Ābolu daudz, milzīgs ķiršu dārzs. Bija vēl plūmes, bet tās pērn izrāvām, jo vairs neražoja. Ievārījumu un kompotu neviens neēd, bet Dieviņš augļus izaudzējis, dārzs pilns! Bijusī kolēģe Inta pamācīja: es tev iedošu pudeles, taisi vīnu. Pirmo gadu ieliku vienu pudeli. Nevienam nedevu, pati dzēru. (Iesmejas.) Ļoti garšīgs! Upeņu vīns vispār ir kolosāla garšu buķete. Nu jau būs 11 gadu, kā gatavoju vīnus. Savējiem ļoti garšo, pieprasījums ir liels. Vienubrīd domāju — sāksim ar tiem vīniem nopietnāk, bet valdība pieņēma tādus lēmumus, ka maziņajiem izdzīvošana švaka.
— Jūs saprotaties ar cilvēkiem?
— Es cilvēkiem cauri redzu. Jūtu viņu attieksmi. Ir tādi, kas tavā priekšā glumosies. Tā nevar! Esi vienkāršs un patiess. Man ļoti nepatīk aizmuguriskas darbības, ka cilvēki viens par otru klačojas.
— Laukos tas nav nekas neparasts?
— Klačojas kā traki! (Iesaucas aši.) Kaut gan pēdējā laikā tas ir mitējies. Esmu cilvēkiem teikusi: ja kaut kas nepatīk — nu pasaki otram! Nevis aizej citam paziņot: tā Mirdza tāda vai šitāda! Nu pieņemiet mani tādu, kāda esmu! Mainīties vairs nemainīšos. Ja cilvēks piedzimis ar atlocītiem kāju galiem, tad viņš tāds arī mūžu nodzīvos. Cilvēks var pats pie sevis piestrādāt, bet pārtaisīt nevienu nevar.
— Kā jūtaties Sunākstē!
— Kolosāli! Esmu iepazinusi tik daudz cilvēku. Mums ir jādzied, jābrauc ekskursijās ar pensionāriem. Mums te Sunākstē viss ir forši!
Starp citu, ir viegli dzīvot, ja problēmas risini ar humoru, nevis trīcot un stresojot. Man kaimiņa govis ienāk dārzā. Zvanu kaimiņu Jurītim, starp citu, ļoti jauks un strādīgs cilvēks, viņš saka: ved uz kautuvi! Pēc minūtes piebrauc, izlec no mašīnas, izvelk bisi. Čik — uzlādē, izšauj gaisā! Govīm astes kā pīķi gaisā, un pāri visiem žogiem un krūmiem visas vienā vagā uz māju prom. Kāda dresūra! Nosmējos, vēderu turēdama. (Sirsnīgi smejas.) Nieks par izbradāto dārzu, tas bija kaut kas ekskluzīvs! Mums te jautri iet. Nekāda vaina! ◆

Pieturzīmes
◆ Dzimusi 1953. gada 14. decembrī Rīgā.
◆ Vidējā tehniskā izglītība, beigusi Rīgas 10. arodskolu, kurā vēlāk 22 gadus mācījusi jaunos vadītājus.
◆ Divus gadus nostrādājusi parfimērijas ražotnē “Dzintars”.
◆ 30 gadu bijusi trolejbusa vadītāja uzņēmumā “Rīgas satiksme”.
◆ Pirms 28 gadiem iegādājusies “Lazdiņus” Sunākstes pagasta Zilkalnē.
◆ Trīs bērni: Ēriks (39), Inese (37) un Uldis (31), pieci mazbērni. Visi dzīvo Rīgā.
◆ Dzied Sunākstes sieviešu vokālajā ansamblī “Mežaroze”.
◆ Vaļasprieks: pīšana ar klūdziņām, vīna darīšana, pērļošana, šūšana.

Staburags.lv ARHĪVS

“Dzīve ir forša! Vajag tikai dzīvot”

Kategorijas