Vēl viens Latgales stūrītis

2017. gada 5. septembris 00:00

Atkal uz Latgali? Izskan tāds kā jautājums vai iebildums, kad tiek piedāvāta ekskursija uz šo novadu. Un kādēļ gan ne? Kamēr vēl siltas dienas, ja nevar izdomāt, ko darīt brīvdienās, var doties apceļot daļu Latgales.

Svētā Laura godam
Ceļojums sākas ar Stirnieni. Varakļānu novadā, ceļa Jēkabpils—Rēzekne malā, redzama Stirnienes Sv. Laura Romas katoļu baznīca, būvēta no laukakmeņiem un sarkaniem ķieģeļiem. Mūs sagaida draudzes ērģelniece Ieva Zepa. Ar lielu sirsnību Ieva pastāsta baznīcas vēsturi un ļauj ieklausīties ērģeļu skaņās. Ne velti stirnieši Ievu dēvē par dziedošo dvēselīti.
Iespējams, par patstāvīgu draudzi Stirniene kļuva 18. gs. Senākie ieraksti draudzes metriku grāmatās saglabājušies no 19. gs. 60. gadiem. Pirmie dievnami bija no koka, un tie gāja bojā ugunsgrēkos. Pašreizējā baznīca uzcelta 1907. gadā un pēc septiņiem gadiem iesvētīta Sv. Laura godam. Stirnienes baznīca ir 25,5 m gara un 15,3 m plata akmeņu un ķieģeļu celtne ar skārda jumtu, ar diviem 36 m augstiem torņiem.
Otrais pasaules karš negāja secen arī Stirnienei, baznīcai tika saspridzināti torņi un jumts, sabombardētas ērģeles, taču padomju gados dievnamu atjaunoja. Baznīcā ir trīs altāri, divas sakristejas un kora telpa dziedātājiem. Agrāk draudzē uzskaitīts 6000 dvēseļu, tagad — tikai 340 (“uz papīra”).
Īpaša vieta dievnamā atvēlēta bīskapam Boļeslavam Sloskānam, kurš Stirnienē dzimis, kristīts, joprojām te aplūkojams viņa kristāmtrauks un kristību ieraksts reģistru grāmatā. B. Sloskāns ir komunistiskā genocīda upuris, pašlaik Vatikānā tiek izskatīta viņa iecelšana svēto kārtā.
Interesants ir stāsts par baznīcas ērģelēm. Tā kā kara laikā tās gāja bojā, tad 2006. gadā draudze saņēma instrumentu dāvanā no Getingenes draudzes Vācijā. Vēlāk draudzes pārstāvji ieradās Stirnienē un noklausījās, kā šīs ērģeles skan, viņi bija aizkustināti līdz asarām, jo nespēja iedomāties, ka tās tik izcili varētu skanēt!
Ikviens top par muzikantu
Tas iespējams, ja piestāsiet Gaigalavā, lai apmeklētu Gunāra Igauņa mūzikas instrumentu muzeju. Ekspozīcijā ir vairāk nekā 100 instrumentu, kas pēdējo 120 gadu laikā spēlēti Latvijā — vijoles, balalaikas, kokles, cītaras, cimboles, bajāni, akordeoni, ermoņikas, bungas u. c. Par katru eksponātu Igauņa kungam ir interesants stāsts, kā tas nonācis viņa īpašumā — citi pirkti, citi dāvināti.
Arī vēsturiskie notikumi ietekmējuši, ka Latvijas teritorijā tiek spēlēti kādi konkrēti mūzikas instrumenti, piemēram, ermoņikas, kas tomēr ir krievu tautas instruments. 1903. gada tautas skaitīšana liecināja, ka 64 000 latgaliešu bija izbraukuši uz Pēterburgu. Vēlāk viņi atgriezās un sev līdzi atveda garmoškas, viena nonākusi arī Gunāra Igauņa kolekcijā. Nu tai ir vairāk nekā simt gadu. Balalaikas Latgalē parādījās līdz ar vecticībnieku ienākšanu.
Visus piesaista cītaras skaņas, un atraktīvais saimnieks apgalvo, ka tas nu ir instruments, kuru jebkurš var iemācīties spēlēt, arī ja nepazīst notis. Viņš pastāsta par kādu muzikantu, kurš pats spēlējis akordeonu, bet sievai ierādījis spēlēt cītaru. Sieva ar vienu aci visu laiku skatījās uz vīru, kurš blakus spēlēja akordeonu. Dziesmas laikā viņš grozījās, un sieva viņam sekoja — pa labi, pa kreisi, uz priekšu un atpakaļ, un sieva tikai spēlēja pakaļ, kā rādīja vīrs. Lūk, arī visa māksla!
Bet tas vēl nav viss! Līdzās mūzikas instrumentu muzejam Gunārs Igaunis iekārtojis šmakovkas muzeju. Šis dzēriens zināms arī kā smakauceņa, gaņceite, samogonka, kandža, dzimtenīte, Jezupa strūkla un noteikti vēl citiem nosaukumiem. Laba oma te garantēta. Saimnieks izveidojis destilēšanas aparātu ekspozīciju un piedāvā jautrus un aizraujošus stāstus, un, protams, arī paša ražotās produkcijas degustāciju. Kā teiktu Latgalē, cīši loba monta!
Kā māte un meita
Tālāk mūsu ceļš ved uz Kārsavu — pilsētu Latgales austrumos, kas netālu no Krievijas robežas. Kārsava ir sena apdzīvota vieta ar vairākiem latgaļu pilskalniem, izvietojusies Kārsavas un Ūdrājas upju krastos. Atrodoties pie pasta ceļa starp Rēzekni un Ostrovu, Kārsava izveidojās par tirdzniecības centru. Pilsētas tiesības Kārsava ieguva 1928. gadā.
Kārsava ir apkārtējo lauku teritoriju pakalpojumu, sakaru, izglītības, tirdzniecības centrs. Tās ģerbonī četras āboliņa lapas — auglības un pārticības simbols. Vēl par kārsaviešiem jāteic — lepni, ar augstu pašapziņu. Par to liecina kaut vai tas, ka ielu nosaukumi uz plāksnītēm ir divās valodās — latgaliešu un tikai tad latviešu literārajā, par ko iznāca konflikts ar Valsts valodas centru.
Ko skatīt Kārsavā? Noteikti veco un jauno baznīcu. Gluži kā māte un meita tās viena otrai ir blakus, un tas ir vienīgais fenomens Latvijā. Vecā ir no koka, uzbūvēta 1741. gadā un ir valsts nozīmes aizsargājamais arhitektūras piemineklis. Dievnamā aplūkojami dekoratīvās mākslas pieminekļi — trīs altāri un kancele, kas tapusi 1760. gadā. Jaunā baznīca uzcelta no ķieģeļiem, tā ir lielāka, varenāka un ļoti grezna. Zīmīgi, ka pamati tai likti 1932. gadā, taču iesvētīta tikai 2003. gadā. Romānikas stilā veidotais interjers tapis Rīgas Amatniecības vidusskolā kā Koka mākslinieciskās apstrādes nodaļas audzēkņu diplomdarbs.
Te arī interesants stāsts par to, ka jaunajā baznīcā ir vienīgā Latvijā Romas pāvesta Jāņa Pāvila II statuja, kas gatavota tepat Latvijā, nevis kā daudzās citās — ievestas no Polijas. Zīmīgi, ka jaunajā baznīcā notiek tikai laulības un kristības, bet aizgājējus izvada no vecās baznīcas. Sakristejā bija interesanti stāsti par tur nonākušajām mēbelēm — nu tas varbūt laicīgi, bet tomēr interesanti. Jauno baznīcu uzcēla, jo vecā kļuva par mazu, un to bija paredzēts nojaukt un pārvest citur, bet tomēr neaizveda, un tā kalpoja visu to laiku, kamēr jaunā dievnama sienas stāvēja pa pusei uzbūvētas.
Pie baznīcas ir Mīlestības krusts, tas tur novietots 1997. gadā, tā kā izgaismots, tumsā saskatāms jau pa gabalu.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Vēl viens Latgales stūrītis

Kategorijas