Vietalvas luterāņu baznīcai — 200

2017. gada 5. septembris 00:00

Kara un pēckara postījumi
Vietalvā un apkaimē 20. gadsimta 20. — 30. gados bija kāds īpatns ticējums: vietalviešiem esot “derība ar Dievu”, jo slavenajos Vietalvas draudzes kapusvētkos lietus nekad nelīst. Un patiesi — ļoti reti gadījās, ka saule neapspīdēja Vietalvas kapsētas krustus augusta pirmajā svētdienā un lietus gandrīz nekad netraucēja kapusvētku (jeb kapsvētku — vietalviešu izloksnē) dievkalpojumus. Un, ja visu nedēļu bija lijis lietus, tad kapsvētku svētdienā debess tomēr skaidrojās vai arī “lietutiņš tikai pamirdzināja”.
Acīmredzot šī vietalviešu “derība ar Dievu” tika kādā brīdī sarauta, jo Otrā pasaules kara laikā, 1944. gada augustā, kapusvētki nenotika, jo draudzes mācītājs Herberts Jecifers (kalpoja 1942. — 1944. gadā) un gandrīz visi apkārtnes iedzīvotāji bija brīvprātīgi vai piespiedu kārtā devušies bēgļu gaitās, lai nenokļūtu tuvojošās sarkanās armijas varmācīgajās rokās. 1944. gada augusta vidū ļoti smagajās kaujās starp Vācijas un PSRS karaspēku bija gandrīz pilnībā sagrauts viss Vietalvas vēsturiskais centrs. Vissmagāk karadarbībā cieta Jura Kalniņa (draudzes, vēlāk ministrijas) skola, pagasta skola, doktorāts un daudzas citas saimnieciskās un dzīvojamās ēkas, arī pagastmājai (bij. baznīcas krogam) baznīcai tuvāk esošais ēkas gals bija izpostīts. Tā kā kauju laikā baznīcā un tās tornī novērošanas pozīcijas bija ieņēmusi sarkano strēlnieku izlūku—sakarnieku grupa Jāņa Rozes vadībā, vācu karaspēks ar smagajiem ieročiem intensīvi apšaudīja torni un sagrāva tā augšpusi, arī jumts bija daļēji sabojāts.
Pēc kara Vietalvas draudze atsāka darbību un ķērās pie būvkoku sagatavošanas, lai atjaunotu jumtu un baznīcā varētu atsākties dievkalpojumi. Tomēr 1946. gadā, kad vajadzīgie materiāli bija sagatavoti, bezdievību sludinošā padomju vara aizliedza atjaunot jumtu. Gadu vēlāk jumts iebruka, un padomju varas pirmajos divdesmit gados komunistiskie vandaļi sagrāva dievnama altāri un kanceli, skaistās ērģeles, luktas un kroņlukturus, mā-
cītāju un muižnieku kapavietu epitāfijas. 1967. gadā padomju vara piespieda draudzi “brīvprātīgi” atteikties no baznīcas, kur vēlāk tika ierīkots “kauju slavas” muzejs, pirmajos gados tornī, vēlāk baznīcas iekšpusē iebūvēja izstāžu zāles divos stāvos. Arī es biju šī muzeja vadītājs no 1988. līdz 1991. gadam, pakāpeniski to pārvēršot no padomju militārisma slavinātāja par dzimtā novada senās vēstures apzinātāju un popularizētāju, ar laiku atbrīvojot baznīcas telpas un pārceļot izstādes uz veco pagastmāju. Bez lielības teikšu, ka es biju viens no pirmajiem nācijas trešās atmodas darbiniekiem mūsu pusē, kurš aicināja pašvaldību baznīcu atdot draudzei, cerot, ka nākotnē dievnams atkal balts un stalts gaismosies pāri plašai apkārtnei.
Nav pilnīgi atjaunota
Atmodas laikā notika arī tautas atgriešanās pie garīgajām vērtībām, un 1990. gadā Vietalvas pašvaldība atjaunoja draudzes likumīgās tiesības uz dievnamu. Un draudze drīz ķērās pie baznīcas atjaunošanas darbiem, līdzekļus piešķīra Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas konsistorija un trimdas latvieši — bijušie vietalvieši un odzienieši. Gādību par dievnama atjaunošanu tolaik uzņēmās pats arhibīskaps Kārlis Gailītis, kurš dzimis Sausnējā un kristīts Vietalvas baznīcā. Restaurācijas projektu izstrādāja arhitekts Gints Vaivars, būvdarbus vadīja meistars Reinholds Krūmiņš. Vispirms tika iekonservētas un restaurētas baznīcas sienas, tad uzlikts Vietalvā ražoto sarkano dakstiņu jumts un visā ēkas garumā ielikti logi. Līdzekļu trūkuma dēļ tornis gan vēl 90. gados palika savā padomju laiku izkropļotajā veidolā ar stilizētu skārda sarkanarmiešu cepuri galotnē, tomēr pirms dažiem gadiem draudze to demontēja un uzbūvēja mazu torni ar krustu tā smailē.
Vietalvas baznīca nav pilnīgi atjaunota, jo tās iekštelpās būtu jāveic restaurācijas darbi, bet, kā teika stāsta, arī mūsu sirmā Rīga nav līdz galam uzceļama. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Vietalvas luterāņu baznīcai — 200

Kategorijas