Ermoņikas saved kopā ar nākamo sievu

2017. gada 5. septembris 00:00

263

Tautas mūzikas svētkos Aizkrauklē skrīverietis Aivars Katajs-Paeglis bija aicināts nodemonstrēt ermoņiku spēli. Viņš dziedāja gan latviski, gan igauniski un spēlēja divas dažādas ermoņikas — “ieviņu” un igauņu ermoņikas, pārsteidzot klausītājus.

“Aivars ir atradums, kā pērle gliemežvākā, kas pamazām atveras, pārsteidzot ar savu mirdzumu,” šādu domu par tautas muzikanta talantu teica kāda pasākuma apmeklētāja, tautas mūzikas pazinēja. Savukārt kāda cita pasākuma apmeklētāja bija izbrīnīta: “Tik jauns vecmeistars?”
Vectēvs iemāca igauņu valodu
Aivars Katajs-Paeglis smej, ka drīz jau būšot jāiet pensijā, jaunam liek justies skolēni, ar kuriem viņš ikdienā strādā A. Upīša Skrīveru vidusskolā. Aivars ir mājturības un tehnoloģiju skolotājs, nevis mūzikas skolotājs, kā nezinātājam varētu šķist. Lūgts pastāstīt par savām muzikālajām gaitām un igauņu valodas prasmi, vecmeistars atklāj, ka mūzikas skolā nav mācījies, visu apguvis pašmācībā, bet igauņu valodu bērnībā iemācījies no vectēva, kurš bijis igaunis. Vectēvs ar vecomāti runājuši igauniski, lai mazais Aivars neko nesaprastu, tomēr zēns valodu ātri vien apguvis.
Tēvs spēlējis akordeonu un mācējis dažus gabalus nočīgāt arī ar vijoli. “Manā bērnībā daudzi kaut ko spēlēja. Brālēns Alūksnē no četru gadu vecuma mācījās spēlēt vijoli, viņam bija nopirktas klavieres, brālēns mācījās mūzikas skolā Alūksnē. Dzīvoju Mārkalnē, 14 kilometru attālumā no brālēna mājām. Kad brālēnam nopirka jaunas klavieres, krustmāte vecās uzdāvināja man. Kādu laiku pie mums mājās bija viņu akordeons, arī to es pamēģināju spēlēt,” stāsta Aivars Katajs-Paeglis. “7. klasē pāris mēnešu par sešiem rubļiem mācījos spēlēt etīdes ar klavierēm. Nākamajā mācību gadā bija cita skolotāja, un tā klavieru spēles mācīšanos vairs neiznāca turpināt.”
Kāzās rodas vēl viens pāris
“Pēc 8. klases iestājos Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā, dzīvoju Rīgā, vectēva radinieka dzīvoklī. Manu uzmanību piesaistīja akordeons, kas bija nolikts uz skapja, sāku mācīties to spēlēt, un tā arī sākās manas muzikālās gaitas. Tēvs no laukiem uz Rīgu pārveda klavieres, pats tās noskaņoju īstajā tonī, vēlāk tēvs gan nopirka jaunas. Toreiz tehnikumā mācījās vairāk nekā 1000 skolēnu, tur bija ap 30 dažādu pašdarbības ansambļu. Trīs gadus darbojos tehnikuma pūtēju orķestrī, sāku spēlēt tubu. Izveidojām arī ansamblīti, un tajā spēlēju klavieres. Kopā ar draugiem nospēlējām pa kādai ballei. Pēc diploma saņemšanas mani uzaicināja palikt tehnikumā un strādāt par skolotāju.”
Vecmeistars teic, ka tehnikuma laikā bija nopircis ermoņikas un, pateicoties tām, iepazinies ar savu nākamo dzīvesbiedri Anitu. “Rīgā mani draugs uzaicināja uz kāzām, teica — atnāc, vajag izklaidēt viesus! Nodomāju — kāpēc gan ne? Līgavai Anitai bija draudzene Anita, un tā es iepazinos ar savu nākamo sievu. Jau pēc nedēļas aizbraucu uz Skrīveriem, kur viņa dzīvoja. Vēlāk apprecējāmies. Tā es nokļuvu Skrīveros, kur kopā ar Anitu dzīvojam vēl līdz šim laikam,” viņš stāsta.
Iepriecina kolēģus jubilejās
Kādu laiku mūzikas instrumenti tika nolikti malā — ģimenē piedzima meita, bija jāceļ māja, darbs Rīgā, mūzikai vairs neatlika laika. “Septiņus gadus man bija arī savs bizness — pārtikas veikals, tomēr ar laiku dažādu iestāžu prasības kļuva arvien grūtāk izpildīt, un no šī biznesa atteicos,” stāsta Aivars Katajs-Paeglis. “Ar sievu dziedājām Skrīveru izmēģinājumu saimniecības korī, vēlāk kultūras centra korī “Dīvaja”, esam piedalījušies visos Dziesmu svētkos. Apmēram 15 gadu svētdienās abi ar sievu dziedājām katoļu draudzes korī, vairāk nekā 20 gadu dziedu vīru korī “Staburags”. Mums kopā Skrīveru amatierteātrī iznācis arī teātri spēlēt. Kad tika nodibināts Skrīveru pūtēju orķestris, iemācījos saksofona spēli.”
Strādāts gan Rīgā, gan Skrīveros, Zemkopības institūtā, līdz Andreja Upīša Skrīveru vidusskolā radās mājturības skolotāja vakance. 2005. gadā Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē, iegūts mājturības un vizuālās mākslas skolotāja diploms. Saviem audzēkņiem tautas mūzikas instrumentu spēli Aivars gan nemāca. Skolā mūzikas instrumentus sanāk uzspēlēt vien tad, ja jubilejā jāapsveic kāds kolēģis.
Viena ermoņika
noslīkst, otra sadeg
“Kad pirms pāris gadiem gāju garām biedrības “Skaņumāja” telpām Skrīveros, ermoņiku mūzika man atgādināja bērnību, skanēja “ieviņas” — Vidzemes ermoņikas, kuras kādreiz gatavoja Augusts Ieviņš. To nevar sajaukt ar nevienu citu instrumentu. Nodomāju — jāiet uz “Skaņumāju” mācīties, atsvaidzināt spēles prasmi, ko apguvu jau bērnībā,” viņš saka. “Man kādreiz bija divas ermoņikas — igauņu ermoņiku pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados nopirku par 15 rubļiem. Kad spēles prasme sāka izdoties, brālēns teica — ja tu ar šitādu instrumentu parādīsies krogā, tevi ar naudu nositīs! Tomēr nenosita gan — esmu sveiks un vesels. Šis instruments vēlāk plūdos noslīka. Otra ermoņika “ieviņa” bija vectēvam, viņa instruments vēlāk sadega ugunsgrēkā,” stāsta Aivars. “Esmu pateicīgs Latvijas Nacionālā kultūras centra tautas mūzikas ekspertam un biedrības “Skaņumāja” pārstāvim Ilmāram Pumpuram, ka viņš Skrīveros organizē dažādu mūzikas instrumentu spēles kursus! Iemācījos spēlēt bajānu, izdevās arī šo instrumentu iegādāties. “Skaņumājas” kursos etnomuzikologs Oskars Patjanko man iemācīja spēlēt hromku, kāds meistars no Lietuvas — Pēterburgas ermoņikas. Apguvu arī cītaras spēli, tagad mācos spēlēt vijoli. Jūlijā Taurupē bija vasaras “mūzikas akadēmijas” nodarbības, piedalījos, lai mācītos spēlēt vijoli.”
Aivars Katajs-Paeglis stāsta, ka šovasar ciemos no ASV bija atbraucis brālēns, viņam ASV esot sava mūzikas skola, un viņš joprojām spēlē vijoli. Abi pamēģinājuši spēlēt kopā.
Šovasar Tūjā notika trešais ermoņikas spēlētāju salidojums, kurā piedalījās arī Aivars. Pirmie divi salidojumi iepriekšējos gadus norisinājās Valkas pusē. Šādos pasākumos var baudīt patiesu kopības sajūtu — visus vieno tautas mūzikas instrumentu spēles mīlestība.
“Neesmu profesionālis, dažādu instrumentu spēli mācos sava prieka pēc. Kad uznāk luste, uzrauju kādu meldiņu mājās, jo man tā lieta patīk. Mājās spēlēju dažādus instrumentus, tomēr vismīļākais instruments ir akordeons. Vēl gribētu iemācīties spēlēt zāģi!” teic Aivars Katajs-Paeglis. ◆

Uzziņa

Ermoņikas radušās XIX gs. sākumā Vācijā un ļoti ātri izplatījušās pa visu Eiropu. Latvijā tās izplatījās XIX gs. otrajā pusē.
Pagājušā gadsimta pirmajā pusē Latvijā teju katrās mājās bija ermoņikas, kas sarunu valodā tika sauktas par “ieviņām”. Mūsdienās šis instruments ir gandrīz aizmirsts, un tā spēli prot ļoti maz cilvēku.
Gan Lietuvā, gan Igaunijā pagājušā gadsimta 70. gados interese par ermoņikām atdzimusi, un tās spēlē daudzi gados jauni cilvēki. Latvijā šī tendence vērojama vien pēdējos gados.
Hromka radusies Krievijā XIX gs. beigās. Kļuva ļoti populāra visas Padomju Savienības teritorijā, jo PSRS rūpnīcās ražoja tikai hromkas, bajānus un akordeonus. Par hromku tā iesaukta, jo tās mēlītes tiekot hromētas.
Lai arī hromkas pogas rada vienādu skaņu abos virzienos, tā tomēr, tāpat kā ieviņa un pēterburģene, ir diatoniska mūzika — uz tās var spēlēt tikai vienā (izmantojot papildtausiņus — vēl vienā) tonalitātē. Tāpēc, lai atšķirībā no diatoniskām ermoņikām būtu iespējams nospēlēt jebkuru skaņdarbu jebkurā tonalitātē, tika radītas hromatiskās ermoņikas — bajāns un akordeons.
Bajāns (nosaukums radies no leģendārā senkrievu dziesminieka Bajana vārda) radīts Krievijā XIX gs. beigās. Latvijā izplatījies XX gs. pirmajā pusē.
Akordeons radīts Vācijā XIX gs. beigās, Latvijā izplatījies XX gs. pirmajā pusē.
(No folklora.lv)

Staburags.lv ARHĪVS

Ermoņikas saved kopā ar nākamo sievu

Kategorijas