Vajag pagarināt diennakti

2017. gada 1. septembris 00:00

407

Aizkraukles novada sporta centra sporta pasākumu organizatores Anitas Luckānes darba kabinets ir ēkas tālākajā galā. Pirmais, par ko iedomājos — katru darbdienu ejot garām trenažieru zālēm ar tās iekārtām, jau no skata vien var uzlādēt enerģiju. Jā, tā esot laba lieta, bet viņai pašai vairāk patīk aktivitātes ar mūzikas piesaisti, un tā ir aerobika. Tā ir viņas dejas terapija, kas sniedz gan enerģiju, gan relaksāciju.
Kaut kājām, bet vajag izglītību
Anita neapšaubāmi ir sportiska sieviete, bet sievišķīgā šarma viņā ir vairāk. Tāpēc interesanti, kas savulaik pamudināja apgūt un strādāt tieši sporta jomā?
— Sports man tuvs bija jau skolā, bet domāju, ka nebiju čaklākā sportiste. Ja vajadzēja, braucu uz sacensībām, bet īpaši nevienā sporta veidā netrenējos. Nebija jau arī laika, jo vajadzēja mācīties. Īpaši, kad pārgāju no mazās lauku pamatskolas Sproģos uz vidusskolu Neretā. Tas bija kā jauns sākums, jo nāca citas prasības un vajadzēja krietni papūlēties, lai atkal “paceltos”. Kad vajadzēja studēt, bija doma par Policijas vai Sporta pedagoģijas akadēmiju. Otrajā tiku budžeta grupā, un tālākais jautājums atkrita, — stāsta Anita.
Viņa atzīst, ka jau pamatskolā zinājusi, ka mācīsies vidusskolā un studēs. Materiālie apstākļi ģimenē nebija viegli, un arī mamma mudināja ātrāk apgūt profesiju. Tomēr Anita bija apņēmusies kaut daļu ceļa uz Neretu mērot kājām, lai tikai varētu tur mācīties, jo izbraukāt nebija viegli. Tas tomēr nebija nepieciešams. Anitu savā “paspārnē” paņēma Neretas vidusskolas direktore, un arī kopmītnēs nevajadzēja dzīvot. Tā ka viss sakārtojās, kā nepieciešams. Anita ir pārliecināta, ka tur, augšā, kaut kas viņai palīdz joprojām.
Vislabākie vērtētāji
Augstskolā apgūta visdažādāko sporta veidu tehnika un metodika, lai varētu mācīt citus, bet par savu pamata specialitāti Anita izvēlējās aerobiku. Kā jaunā pedagoģe Anita vispirms darbu meklēja skolās, bet nekur pat interesi par viņu neizrādīja. Stāstu viņai, ka vismaz pēdējos desmit gadus Aizkraukles reģiona skolās nav sācis strādāt neviens skolotājs pēc augstskolas beigšanas un daudzi sūdzas par jaunu speciālistu trūkumu. Acīmredzot šajā jomā tā nebija. Tomēr Anita veiksmīgi atrada darbu pirmsskolas izglītības iestādē “Zīlīte”, kur nostrādāja 11 gadus.
— Tad gribējās kaut ko pamainīt, un galvenokārt tāpēc, ka pietrūka ideju līdzšinējā darbā. Esmu cilvēks, kuram vajag ko jaunu. It kā varēja rīkot bērniem vienas un tās pašas nodarbības un pasākumus, bet ne viņiem tas patika, ne man. Tas no manis prasīja daudz, bet, kad redzi bērnu mirdzošās acis, tas atsver visu. Ja pienāk mazie klāt, apķer un saka: “Mēs tevi tā mīlam!”, viss — negulētās naktis un liels darbs — nav svarīgs. No bērniem arī neko nenoslēpsi, jo viņi ir vislabākie kritiķi. Jau pēc viņu sejām var redzēt — nodarbība izdevusies vai tajā krasi kaut kas jāmaina. Viņi jau pašā sākumā precīzi novērtē situāciju. Tagad ar pieaugušajiem ir citādāk, nav tik daudz pozitīvās atdeves, bet ir arī labas lietas, kas dod ierosmi strādāt tālāk, — stāsta aizkraukliete.
Pieteikšanās darbā sporta centrā bijis vairāk ar domu pamēģināt, bet pārrunas beidzās ar jaunu darbu. Tā bija sava veida iziešana no komforta zonas, jo bērnudārzā darbs tomēr beidzās laicīgi, arī pašas bērni turpat, bet sporta centrā ir pavisam citādāks ritms — dažkārt vakarā tikai jāsāk strādāt. Tā jau divus gadus. Viņas pārziņā ir viss no pasākuma idejas līdz tās īstenošanai, paredzot katru vismazāko vajadzību. Ir arī sacensības, kuras viņa tikai palīdz sarīkot. Pirmo reizi Aizkraukle šoruden vienoti piedalīsies Olimpiskajā dienā, sanākot kopā stadionā un tas ir Anitas nopelns.
Vai bijušie bērnudārza audzēkņi tagad nāk uz sporta centru? Nāk gan, un tad viņa aizdomājas, ka laikam kļūst vecāka...
Līdz grāmatām netiek
Arī ģimenē sports ir tuvs. Dēls Viesturs trenējas volejbolā, vīra aizraušanās ir austrumu cīņas, bet meitenēm patīk kas cits. Dēls mācās otrajā klasē un mūzikas skolā, bet meita Marta vēl ir bērnudārzniece un apmeklē mākslas skolu. Tā ka ar vīru Juri ir daudz pienākumu, lai bērnus skolotu, attīstītu viņu intereses un talantus.
Dzimšanas diena Anitai ir septembra pirmajās dienās, un skolas laikā bijis tā, ka apkārtējie to kaut kā piemirst, jo jaunais mācību gads aizēno citus notikumus. Tāpēc šo dienu viņa vairāk svinējusi ģimenes lokā. Kolēģi viņu, protams, svētkos atceras. Arī 1. septembris, kā jau skolotājai, viņai allaž bijusi svētku diena. Kas zina, varbūt reiz viņa atkal strādās izglītības iestādē? Arī dēls ar prieku gaidīja skolas sākumu.
Šobrīd ģimene ir Anitas prioritāte, un, sabalansējot ar darbu, nekam citam laika nepietiek. Viņa atzīst, ka labprāt gribētu mierīgi apsēsties un palasīt grāmatu, bet kopš augstskolas tādu brīžu nav bijis.
— Laikam tas ir tas, kas man vēl jāiemācās — piebremzēt sevi, jo gribas tik daudz pagūt, bet “haltūrēt” nemāku. Vēlos atkal vadīt aerobikas grupu, un šoruden to plānots atsākt. Esmu iesaistījusies Aizkraukles vecāku biedrības darbībā, un, ja mani kur aicina, eju palīgā. Ar esošajām stundām diennaktī ir par maz. Ja tā būtu garāka, daudz vairāk varētu izdarīt, — saka Anita. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Vajag pagarināt diennakti

Kategorijas