Vietalvas luterāņu baznīcai — 200

2017. gada 1. septembris 00:00

Svētdien, 3. septembrī, plkst. 14 Vietalvas draudze, tās priekšniece Dzintra Bajāre un ilggadējais Vietalvas mācītājs Jānis Alsiņš aicina visus uz dievnama 200. jubileju. Jā, visus, jo Dievs atver sava garīgā Nama durvis visiem cilvēkiem.

“Iesim Tā Kunga namā!”
Kā jau iepriekš teikts, lielajā Vietalvas baznīcā bija 400 sēdvietas, kas, skatoties mūsdienu Latvijas lauku iedzīvotāju skaita un baznīcu apmeklētības kontekstā, var šķist ļoti liels. Taču jāņem vērā, ka, pēc arhīvu datiem, 1800. gadā Vietalvas draudzei piederēja 5580 cilvēku (no tiem 1809 pieaugušie bija lasītpratēji) no Vietalvas, Odzienas un Sausnējas, tāpēc 400 sēdvietas baznīcā ir samērīgs skaits. Baznīcas pirmās rindas bija rezervētas vietējiem muižniekiem un viņu ģimenēm, kuri par īpašu maksu savas sēdvietas bija nopirkuši, mācītāja ģimenei, ķesteriem, pērminderiem un viņu ģimenēm. Baznīca bijusi pārpildīta iesvētīšanas dievkalpojumā, vēlāk visvairāk baznīcēnu bijis luterāņu lielajos svētkos, kā arī ievērojamos notikumos, kad draudzē ievesti jauni mācītāji vai Vidzemes guberņas varasvīri izsludinājuši jaunākos un saistošākos likumus, piemēram, par dzimtbūšanas atcelšanu, uzvārdu došanu un agrāros likumus par klaušām un zemes izpirkšanu.
Taču šī dievnama vēsturē ir divi īpaši laika posmi, kad tas visbiežāk bija pārpildīts. Pirmais — tautiskās atmodas laikā no 1870. gada līdz 1880. gadam, kad ievērojamā draudzes skolas priekšnieka un baznīcas ķestera, izcilā kultūras darbinieka Jura Kalniņa vadītais Vietalvas Dziedātāju (vēlāk — Labdarības) biedrības koris tajā koncertēja ar milzīgiem panākumiem (piebildīšu, ka izcilais Vietalvas koris izcīnīja galveno godalgu 2. Vispārējo latviešu dziedāšanas svētku dziesmu karos 1880. gadā). Jau biedrības darbības sākumā mācītājs Teodors Dēbners atvēlējis korim koncertēt ar garīgo dziesmu programmu 1870. gada Ziemassvētku dievkalpojumā, un tad baznīca bija pārpildīta — ne tikai visas 400 sēdvietas bija aizņemtas, ļoti daudzi baznīcēni, kuri gribēja redzēt jauno skolmeistaru Kalniņu un dzirdēt Vietalvas dziedāšanas biedrības vīru kori, stāvēja kājās, un viņu skaits bijis vēl lielāks par sēdvietas ieņēmušo daudzumu. Pēc tam, kad Vietalvas atmodas darbinieki sāka aktīvi popularizēt jaunlatviešu idejas, vērstas pret baltvācu muižniecības un garīdzniecības varu Latvijā, konservatīvais Dēbners vērsās pret Kalniņu un biedrību un kopā ar saviem domubiedriem — vadošajiem Vidzemes baltvāciešiem — panāca Kalniņa un vēl dažu vadošo Vietalvas apkaimes jaunlatviešu atlaišanu no saviem amatiem. Tāpēc daudzi novadnieki- atmodas ideju piekritēji un jaunlatviešu atbalstītāji pārstājuši iet uz Vietalvas baznīcu un jau ap 1885. gadu dievnams dievkalpojumu laikā bijis pustukšs.
Vietalvas baznīca atkal bija piepildīta Andrieva Niedras laikā no 1908. līdz 1918. gadam, kad šis ievērojamais literāts un politiķis bija Kalsnavas—Vietalvas draudzes pirmais latviešu tautības mācītājs. A. Niedra ar savu personību un izcilajiem sprediķiem piepildīja Vietalvas baznīcu, kas bija kļuvusi maz apmeklēta kopš asās konfrontācijas starp latviešu atmodas darbiniekiem, konservatīvo mācītāju Dēbneru un baltvācu muižniekiem, kā arī 1905. gada revolūcijas laika, kad Latvijas sabiedrība politiski sašķēlās. Kā atmiņās raksta tā laika aculiecinieks Vietalvas baznīcas pērmindera dēls Jānis Paulsons, Andrievam Niedram piemitušas īpašas runas dāvanas, viņa izcilie sprediķi bijuši neatkārtojami un tie tapuši īsā brīdī šī mācītāja prātā, uzkāpjot kancelē un brīdi vērīgi aplūkojot baznīcēnus. J. Paulsons liecina, ka desmit gadu laikā, kurus A. Niedra kalpoja šajā draudzē, mācītāja svētrunas nekad neesot atkārtojušās un viņa laikā Vietalvas baznīca parasti bijusi pārpildīta. Jāpiebilst, ka Vietalva 19. gadsimta 70. gados bija viena no pirmajām vietām Latvijā, kur notika brīvdabas dievkalpojumi kapsētā jeb kapusvētki, un 1911. gadā Kalsnavas un Vietalvas mācītājs Niedra šeit atjaunoja kapusvētkus, kuros koris dziedāja garīgās dziesmas un vakarā Vesetas līcī notika laicīgs koncerts un zaļumballe, tā apvienojot garīgu mirušo piemiņu un dzīves svinēšanu.
Mācītājs — patriots
No ilggadējiem Vietalvas luterāņu draudzes mācītājiem noteikti jāpiemin arī Jēkabs Osis (dzimis 1894. gadā Limbažos — miris 1982. gadā ASV), kurš Kalsnavas un Vietalvas draudzē kalpoja no 1928. līdz 1942. gadam. Osis bija izteikts Latvijas un latviešu tautas patriots, viņš latviešu strēlnieku rindās karoja Pirmajā pasaules karā, pēc tam brīvprātīgi pievienojās latviešu brīvības cīnītājiem un pēc uzvaras Latvijas Neatkarības karā, jau būdams virsleitnants, demobilizējās un atjaunoja Tērbatas universitātē pirms kara aizsāktās teoloģijas studijas, kuras beidza ar ordināciju 1922. gadā. Oša laikā 1930. gadā Vietalvas draudze beidzot ieguva patstāvību, kaut arī mācītājs Vietalvai joprojām bija kopīgs ar Kalsnavu, kur jau no seniem laikiem bija draudzes mācītājmuiža. Mācītājs Osis aktīvi sadarbojās ar Vietalvas Labdarības biedrību un citām vietējām sabiedriskajām organizācijām, tā sekmējot kultūras un izglītības izplatīšanu savas draudzes teritorijā un ārpus tās. No 1933. līdz 1940. gadam viņš bija arī Madonas IX aizsargu pulka mācītājs. Ļoti iespējams, ka Jēkaba Oša iedvesmā 1929. gada 18. novembrī Vietalvas baznīcā tika uzstādīta un iesvētīta marmora piemiņas plāksne, kurā uzskaitīti visi “Pasaules karā un Latvijas Atbrīvošanas cīņās un revolūcijā kritušie un bez vēsts zudušie Vietalvas draudzes locekļi. 1914 — 1920”. Šo plāksni pēc Otrā pasaules kara barbariski sadauzīja Vietalvas komunistiskie aktīvisti, tomēr 1989. gada rudenī es ar diviem jauniešiem daļu no plāksnes fragmentiem atradu, un pašlaik tie glabājas baznīcā. Ja par šīs plāksnes pastāvēšanu atcerējās vairāki vietalvieši, un par to esmu arī Atmodas laikā rakstījis “Staburagā,” tad līdz šim publiski nezināma bija otra plāksne Vietalvas baznīcā — arī uzstādīta mācītāja Oša laikā 1942. gada 14. jūnijā, pieminot Vietalvas draudzes locekļus — Baigā gada komunistisko represiju upurus, par kuru, pētot vēstures avotus šīs publikācijas sagatavošanai, es izlasīju vācu laikā izdotajās “Baznīcas Ziņās” (1944. gada Nr. 4). Pagaidām arī nav zināms, no kāda materiāla izgatavota šī plāksne un tās liktenis, skaidrs ir tikai tas, ka komunisti pēc kara to ir iznīcinājuši. ◆ (Turpmāk vēl)

Staburags.lv ARHĪVS

Vietalvas luterāņu baznīcai — 200

Kategorijas