No sevis aizbēgt nevar

2017. gada 1. septembris 00:00

384

Intervija ar manu klases audzinātāju Ilgu Morozovu toreizējā Pļaviņu vidusskolā ir viens no darbiem, ko savās žurnālistes gaitās noteikti vēlējos izdarīt. Jaunā mācību gada sākums ir tam īpaši piemērots laiks, lai aicinātu viņu uz sarunu.

Ja kāda daļa bijušo skolēnu visspilgtāk atceras viņas vadītās krievu valodas, literatūras stundas un pasākumus ārpus mācībām, tad man viņa vispirms ir tāda skolotāja, kura nekad nezaudēja savaldīšanos, bez īpašām piezīmēm pieņēma mūsu dažkārt pārdrošos un pārgudros gājienus, atļāva man nemācīties mācību saturā paredzēto Vladimira Majakovska dzejoli par padomju pilsoņa pasi, jo tuvumā esošās Atmodas gaisotnē tas šķita nepieņemami. Turklāt viņa ir viena no retajām skolotājām, kurai visa darba laikā nav bijusi neviena iesauka. To apliecināja arī skolotājas pēdējās audzināmās klases skolēni, un tas jau kaut ko nozīmē.
Izvēlas, ko zina vislabāk
— Jau vairākus gadus nestrādājat skolā. Ar kādām domām sagaidāt jauno mācību gadu?
— Par to nedomāju, jo tas vairs nav mans darba lauciņš. Savu es padarīju un no skolas aizgāju mierīgu prātu. Tā izlēmu, jo man bija svarīgi “noķert” paauklēt vēl jaunāko mazmeitiņu, kas man arī izdevās. Aicināja mani toreiz palikt, bet labi, ka to nedarīju, jo domāju, ka skolā vajadzētu strādāt līdz 50 gadu vecumam, nevis pēc 60 vai ilgāk. Katram ir savs laiks, un par to man ir tikai labas atmiņas.
— Kāpēc kļuvāt tieši par krievu valodas un literatūras skolotāju?
— Tas visvairāk saistīts ar izsūtījumā pavadīto laiku. Izveda mani kā mazu bērnu četru gadu vecumā, un Sibīrijā skolā pabeidzu astoto klasi. Bijām Tālajos Austrumos, netālu no Ķīnas robežas. Tēvu apcietināja, un viņš ilgi nebija ar mums, bet mamma ļoti daudz strādāja, lai mūs ar brāli uzturētu. Ne viņai bija laikā pasakas stāstīt, ne mums kādas grāmatas, ko lasīt. Vēlāk skolā bija divas latviešu draudzenes, ar ko turējāmies kopā. Savā starpā latviski runājām, bet skolā viss notika krieviski. Kad atgriezāmies vecāku dzimtajā Madonā, skolā latviešu valodā mācīties bija grūti. Šķirstīju fizikas un ķīmijas grāmatas un apzinājos, ka neko nesaprotu, lai gan Krievijā biju teicamniece. Visa terminoloģija pilnīgi sveša! Ar vecākiem nolēmām, ka mācīšos krievu plūsmā, ko arī darīju. Pēc skolas gribēju studēt medicīnu, bet tolaik bija problēmas ar augstskolas kopmītnēm un radu Rīgā mums nebija, tāpēc šis variants atkrita. Mans sapnis bija arī kļūt par stjuarti, bet arī tas neīstenojās. Tomēr studēt vajadzēja, un izvēlējos to, ko zināju vislabāk — krievu valodu Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Kā otro specialitāti piedāvāja apgūt vācu valodu, bet mums, jaunām meitenēm, tā patika augstskolas smukie treneri, ka izvēlējāmies sportu. Tā esmu krievu valodas, literatūras un fiziskās audzināšanas skolotāja. Arī sports man daudz palīdzējis.
— Iznāca strādāt arī par sporta jeb, kā toreiz dēvēja, fiziskās kultūras skolotāju?
— Mana pirmā darbavieta bija Smiltenē. No valodas tur nebija nekā, tikai sports. Ierados augustā, tuvojās jaunais mācību gads, un es ravēju no stadiona nezāles, laboju skrejceļus. Gadu nostrādāju, bet tētis tomēr uzskatīja, ka man jāmāca valoda un literatūra, kā studēju, un sarunāja darbu Madonas rajonā. No Smiltenes skolas gan negribēja laist projām, jo vajadzēja nostrādāt obligātos trīs gadus. Tā aizgāju ar sabojātu darba grāmatiņu, ka esmu atbrīvota saistībā ar neierašanos darbā. Sāku strādāt Jaunkalsnavas pamatskolā un vēlāk jau Pļaviņu vidusskolā. Bija atšķirība, vai skolā ir 300 bērni kā Kalsnavā, vai tūkstoš kā savulaik Pļaviņās. Iepriekšējā krievu valodas skolotāja tur bija ļoti ieredzēta, un sākumā man bija grūti, bet gada laikā viss noregulējās.
Skolotājas pēdās
— Par skolotāja profesiju varat teikt, ka tā ir jūsu īstā?
— Pati tā neuzskatu. Darbs man patika, darīju to no sirds un domāju, ka arī padevās. Apgalvot, ka tas ir mans aicinājums, laikam nevaru, bet ar laiku tā tomēr kļuva par manu profesiju. Ģimene un paziņas arī vienmēr teikuši, ka esmu īsta “učene”. Interesanti, ka reiz, braucot vilcienā, sāku runāties ar kādu nejauši satiktu puisi, un viņš jautāja, kur strādāju. Tolaik stilīgi skaitījās tirdzniecības darbinieki, un es teicu — kaut kādā noliktavā. Viņš sāka smieties un teica, ka man jau sejā redzams, ka esmu skolotāja. Laikam jau cilvēka būtība viņā atspoguļojas. To stāstu savai vecākajai meitai Aigai, kura arī ir skolotāja ne tikai darbā, bet bieži vien arī mājās. Jābeidz taču vienmēr visus mācīt...
— Aiga arī ir krievu valodas un literatūras skolotāja. Apzināti?
— Tā bija viņas izvēle. Kad meita jau mācījās, stundas kļuva interesantākas, un daudz ko mācīt varējām ne tikai no grāmatām klasē. Viņai ar klasesbiedrenēm ļoti patika manas stundas, un no klases piecas meitenes devās studēt krievu valodu un literatūru Daugavpils Universitātē. Visas iestājās, bet Aiga nē. Biju šokā, bet toreiz, iespējams, daudz ko ietekmēja krieviskais uzvārds, jo tas bija 1991. gads, Atmodas laiks. No otras puses, domāju — labi, ka tā. Tomēr Aiga neatlaidās un pēc gada iestājās Latvijas Universitātē, un joprojām strādā Pļaviņu novada ģimnāzijā. Domāju, ka viņai ir tas, kas man — darbs patīk. Jaunākā meita Agita sāka studēt vācu valodu, bet pēc pusgada saprata, ka skolā vai par tulkotāju noteikti negrib strādāt, un apguva biznesa vadību. Arī viņa ir savā vietā.
— Kādas audzināmās klases jums bijušas?
— Visas piecas ļoti labas. Pirmo jau atceras visspilgtāk, un no viņiem bija grūti šķirties. Pēc katras audzināmās klases izlaiduma negribēju sākt no jauna, bet kaut kā pierunāja. Man patika arī ārpusstundu aktivitātes — rīkot klases vakarus, ek-skursijas. Daudz kur bijām, un tagad patīkami atcerēties.
— Tomēr bez darba arī tagad neiztiekat.
— Uzaicināja mani kā skolotāju projektā “Sociālo pakalpojumu attīstība Pļaviņu novadā” un tagad “Proti un dari”, kas vairāk domāts jauniešiem, kuri nav atraduši savu vietu dzīvē. Viņiem daudz kas jāapgūst no jauna, un ir gandarījums, ka iemācās kaut ko un dzīvē pavirzās uz priekšu. Darbojoties projektos un atsvaidzinot zināšanas psiholoģijā, esmu vēlreiz pārliecinājusies, ka man padodas strādāt ar cilvēkiem.
Jāredz pašai
— Krievu valoda un literatūra patīk joprojām?
— Literatūra ļoti. Manu attieksmi pret šo valodu dzīves pieredze nav mainījusi, jo uzskatu, ka valodu un literatūru nevar pielīdzināt politikai.
Manam brālim ir citādāk, jo izsūtījuma dēļ viņš nevarēja tālāk mācīties un bija liegts arī daudz kas cits, tāpēc viņa attieksme pret visu krievisko allaž bijusi noliedzoša. Man tā nav, un joprojām patīk krievu literatūra un cilvēki, jo atceros, kā viņi mūs Sibīrijā glāba un palīdzēja nenomirt badā. Arī no vīra Jāņa, kurš nu jau aizsaulē, man ir krievisks uzvārds, lai gan viņa vecvecāku saknes ir Latvijā un krieviski viņš lāgā pat nerunāja.
— Daudz lasāt?
— Mana aizraušanās ir vēsturiskie romāni un ne tikai krievu autoru darbi. Grāmatas vairs nepērku, bet ņemu bibliotēkā. Lasu arī tādu literatūru, lai zinātu, kas interesē manus draugus un mazbērnus. Interesanti.
Vēl man mīļa grāmatu sērija par ceļojumiem, un tad ir tā — ja lasu par kādu nezināmu vietu, tā ir iespēja sagatavoties jaunam ceļojumam, bet, ja par to, kur esmu bijusi, tad saistu to ar savām atmiņām.
— Vai ceļojat?
— Ļoti. Esmu bijusi daudzās valstīs, un tā jau ir kā “slimība”. Sākumā līdzi devās arī vīrs, bet viņu tomēr tas nesaistīja. Savulaik arī pati organizēju braucienus, bet pēdējā laikā braucu privāti kopā ar vienu ceļabiedreni, un šajā jomā mums ideāli saskan. Visu pašas izplānojam un izvēlamies gan ko apskatīt, gan atpūsties. Man to vajag, jo pēc ceļojuma vēl mēnesi staigāju pacilāta. Labprāt braucu uz koncertiem un teātra izrādēm. Man dažkārt saka — ko braukt, ja visu var redzēt datorā vai televīzijā. Mani tas neapmierina. Nevaru pat krūzīti internetā nopirkt, jo pašai vajag redzēt un aptaustīt.
Katram savs
— Mazbērniem krievu valoda arī tuva?
— Lai cik dīvaini tas būtu, krievu valodu sliktāk zina Rīgas mazbērni. Tagad vairāk dominē angļu valoda, un to viņi zina labāk. Annija, piemēram, perfekti.
— Ar ko viņi nodarbojas?
— Vecākā mazmeita Katrīna beidz fizioterapijas studijas, Annija ir vēl skolniece, un viņa ir māk-slinieciskais tips. Mazdēls Martins Ralfs ir divu metru augumā un spēlē basketbolu, kas tagad aizrauj viņa māsu Dārtu, kura labprāt arī dzied un dejo.
— Un jūsu darbīgajā ikdienā atliek laika vēl kādai nodarbei?
— Man ir arī dārzs, kur var parušināties, kaut ko izaudzēt, parunāt ar kaimiņiem. Katru gadu jau bērni saka, lai beidzu, bet man patīk, un neko no izaudzētā izmest nevajag. Vieniem garšo tomāti, otriem — gurķi, bet man patīk audzēt. ◆

Vizītkarte

VĀRDS, UZVĀRDS:
Ilga Morozova.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1944. gada 11. decembris, Madona.
DZĪVESVIETA: Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA: augstākā.
NODARBOŠANĀS: pensionāre.
ĢIMENE: meitas Aiga un Agita, četri mazbērni.
VAĻASPRIEKS: ceļošana, lasīšana, dārza darbi.
HOROSKOPA ZĪME: Strēlnieks.

Staburags.lv ARHĪVS

No sevis aizbēgt nevar

Kategorijas