Vietalvas luterāņu baznīcai — 200

www.staburags.lv

2017. gada 29. augusts 00:00

Svētdien, 3. septembrī, plkst. 14 Vietalvas draudze, tās priekšniece Dzintra Bajāre un ilggadējais Vietalvas mācītājs Jānis Alsiņš aicina visus uz dievnama 200. jubileju. Jā, visus, jo Dievs atver sava garīgā Nama durvis visiem cilvēkiem.

Vietalvas Vissvētākās Jaunavas Marijas evaņģēliski luteriskā draudze 3. septembrī svinēs savas baznīcas 200. gadadienu. Šī kādreiz īpaši skaistā dievnama ēka ir smagi cietusi barbariskajā apšaudē 1944. gada augusta kaujās un pēckara vandalismā, kā arī padomju varasvīru patvaļā pret draudzi un kara muzeja izveidošanā daļēji sagrautajā ēkā. Trešās atmodas laikā draudze baznīcu beidzot atguva, un tagad atkal dievnams pilda savu misiju. Piedāvājam lasītājiem Vietalvas baznīcas un draudzes vēstures apkopojumu, kurš tapis, balstoties uz daudziem vēstures avotiem.
Ieskats senākā vēsturē
Pašreizējai baznīcas ēkai aprit tieši 200 gadu, tomēr draudze un dievnams Vietalvā bijuši jau izsenis. Pirmās ziņas par baznīcu Vietalvā ir no viduslaikiem, par ko liecina vēstures avoti, to skaitā ziņas par 230 kilogramu smago dievnama zvanu ar uzrakstu “DOMINUS TECUM * FEHTELN 1442” (Dievs ar tevi! Vietalva 1442 — autora tulkojums). Tātad pie Bērzaunes draudzes piederīga baznīca Vietalvā jau bijusi vismaz pirms 575 gadiem. Šis vēsturiskais zvans Pirmā pasaules kara laikā ar krievu administrācijas rīkojumu tika atsavināts un kopā ar ļoti daudziem citiem Latvijas baznīcu zvaniem aizvests uz Krieviju, lai pārkausētu un izmantotu ieroču ražošanai.
No zviedru laikiem saglabājies vairāk ziņu par Vietalvas luterāņu draudzi. 1643. gadā Bērzaunes draudzes teritorijā iekļautie vietalvieši un odzienieši noturējuši dievkalpojumus Vietalvas muižas kungu mājas telpās, līdz 1646. gadā uzcelta jauna koka baznīca. Tā kā 17. gadsimtā Vidzemes teritorijā bieži notika Zviedrijas kari ar Polijas-Lietuvas valsti, Krievijas caristi un to sabiedrotajiem, no kā smagi cieta vietējie iedzīvotāji un neskaitāmas ēkas, arī baznīcas bieži tika sagrautas vai nodedzinātas. Avotos teikts, ka 1671. gadā Vietalvā atkal uzcelta koka baznīca, kas pakļauta tikko izveidotajai Kalsnavas luterāņu draudzei. Jāpiezīmē, ka 1678. gadā Kalsnavas mācītājs Heinrihs Grajus Vietalvā izveido luterāņu draudzes skolu (nav ziņu, kur tieši un kādā ēkā), kura ir starp desmit Latvijas lauku skolām, paredzētajām tieši latviešu bērniem. Tomēr jau 1679. gada ziemā šis mācītājs ziņo Vidzemes luterāņu baznīcas vadībai, ka Vietalvā “ne baznīcā esot sakristeja, nedz arī tuvumā krogs, kur mācītājs varētu sasildīties”. 1692. gadā Vietalvas baznīca jau bija tik ļoti bojāta, ka dievkalpojumus varēja noturēt tikai labos laika apstākļos.
Pēc 21 gadu ilgā Ziemeļu kara starp Krieviju un Zviedriju daudzi latvieši gājuši bojā karadarbībā un epidēmiju uzliesmojumos. Arī neskaitāmas ēkas visā Vidzemē nopostītas. 1731. gadā draudžu revīzijā tiek konstatēts, ka arī Vietalvas baznīcas ēka ir pilnīgi sagrauta, tāpēc dots rīkojums būvēt jaunu koka dievnamu, kura būve pabeigta 1732. gadā. Dievnams tika uzbūvēts vietā, kur bijis sens kapukalniņš, arī turpmāk šeit tika veikti apbedījumi. Tā kā turpmāk 18. gadsimtā Vidzemē kari vairs nenotika un vienīgie bojājumi bija no laika zoba, tad šai koka baznīcai bija ilgāks mūžs. 1762. gadā ēkai tika uzbūvēts jauns jumts un pati baznīca nokrāsota sarkanā krāsā. Pateicoties Odzienas pilskundzei fon Brimmerei, baznīca ieguva jaunu altāri, kā arī daudzus kulta priekšmetus — lielu, apzeltītu sudraba kausu un sudraba patēnu. 18. gs. 60. gadu sākumā pie Vietalvas baznīcas tika uzcelta jaunā fon Brimmeru dzimtas kapliča.
Mūra baznīcas celšana
Laikam ejot, Vietalvas novada muižnieki un draudze pieņēmās turībā un 1805. gadā nolēma mazās koka baznīciņas vietā celt lielu mūra baznīcu, tomēr Napoleona laika Francijas-Krievijas kari piespieda novilcināt šī lēmuma izpildi. Tikai 1814. gada 10. aprīlī tika noslēgts līgums ar arhitektu un būvmeistaru Frīdrihu Zīgelu, kurš par 5666 rubļiem (tam laikam milzu summa!) apņēmās triju gadu laikā uzcelt apmēram astoņas asis platu un 20 asis garu (mūsdienu mērvienībās — aptuveni 16 un 40 metri) mūra baznīcu. Baznīcas apdarē izmantoti klasicisma, baroka, gotikas stilu elementi, draudzes un altāra telpas izgaismoja daudzi augsti taisnstūra logi ar sīkām rūtīm, bet torņa piecos stāvos izveidoja pusloka durvju un logu ailas. Baznīcai bija augsts, apaļas formas zvanu tornis, kurš pakāpeniski uz augšu bija sašaurināts, pati torņa augšpuse bija noklāta ar mirdzošu vara skārdu un smaili rotāja skaists krusts. Otra šāda veida baznīcas torņa Latvijā nav, tāpēc var pieļaut domu, ka apaļā torņa forma ir aizgūta no Vācijas dievnamu būvēm. Ēkas celšanai meistarus un strādniekus sagādāja būvdarbu vadītājs Francis Zīgels, būvmateriālus — Vietalvas, Odzienas un Sausnējas muižnieki, kuri bija jāpiegādā latviešu dzimtcilvēkiem. Arī naudu būvdarbiem deva muižas un draudze. Baznīcas altārgleznu “Jēzus māca” pēc pasūtījuma izgatavoja slavenais gleznotājs Johans Karls Bērs. Ērģeles par 550 rubļiem uzbūvēja ērģeļmeistars Tāls.
1817. gada vasarā baznīca bija uzcelta, ēkas sienas un tornis bija baltā krāsā, jumts sarkans un torņa augšpuse bija apjumta ar spožām vara plāksnēm. Kalnā uzceltais gaišais un staltais dievnams bija saskatāms jau no tālienes. 1817. gada 19. svētdienā pēc Vasarsvētkiem (septembra beigās) dievnamu iesvētīja Vidzemes superintendants (luteriskās Baznīcas augstākais vadītājs) Karls Gotlībs Zontāgs. Vietalvas draudzes priekšnieks tolaik bija Odzienas muižas pārvaldnieks fon Cekels, Kalsnavas-Vietalvas mācītājs bija Frīdrihs Augusts Dēbners (arī viņa dēls, mazdēls un mazmazdēls bija Kalsnavas- Vietalvas mācītāji, šī ievērojamā dinastija šeit kalpoja bez pārtraukuma no 1796. līdz 1905. gadam), skolmeistars un baznīcas ķesteris Jēkabs Krenbergs, draudzes pērminderi — latviešu zemnieki Kalēnu Viļums un Dzeņu Jānis no Vietalvas, Kalna Ozoliņu Reinis un Augustu Mārtiņš no Odzienas un Lielkaukuru Jānis no Sausnējas.
Baznīcas pārbūves un remontdarbi vēlākos gados
Laika gaitā lielajai baznīcai bija nepieciešami paplašināšanas un remonta būvdarbi. 1848. gadā ērģeļmeistars, kokgriezējs un galdnieks Madlienas Hūns (viņa brāļadēls ir slavenais gleznotājs Kārlis Hūns) uzbūvēja un izdaiļoja Vietalvas baznīcas kanceli un altāra retablu. Viņš arī pārliecināja Vietalvas mācītāju un draudzes labvēļus — muižniekus — pārkārtot visu ēkas iekšieni, paplašinot baznīcēnu sēdvietu skaitu līdz 400. 1869. gadā baznīcā tika iebūvētas meistara Frīdriha Vaisenborna izgatavotās ērģeles, ko izgreznoja ļoti skaistas luktas ar smalkiem kokgriezumiem, balstītas uz kolonnām.
1877. gadā zemes slāņu iegrimšanas un sliktu pamatu dēļ, kas izveidoti no baļķu klājuma, baznīcas sienu vidū radusies liela plaisa, un ēka draudēja pāršķelties un sabrukt. Draudzes patronāts uzaicināja slaveno inženieri būvmeistaru Jāni Meņģeli no Cēsīm, kurš apskatījies ēkas bojājumus un apņēmies paveikt remontdarbus. Tieši smilšainā grunts un senu kapu atliekas zem pamatiem ietekmēja strauju ēkas sēšanos un plaisas izveidošanos sienā. Meņģelis nolēma ar kaltiem laukakmeņiem nostiprināt pamatus zem sienām un ēkas vidū, un, kad šie darbi bija pabeigti, ar spalgu troksni plaisa sienā sagājusi kopā un visa ēka nosēdusies par 15 centimetriem. Arī 1929. gadā baznīcā tika veikti plaši remontdarbi. ◆ (Turpmāk vēl)

Staburags.lv ARHĪVS

Vietalvas luterāņu baznīcai — 200

Kategorijas