Kāds ne visai parasts stāsts

2017. gada 29. augusts 00:00

Šī stāsta sākums ir sociālajā portālā. Pamanīju kādas sievietes ziņu, tajā viņa lūdza palīdzēt draudzenei, kura sākusi jaunu dzīvi, un nepieciešamas elementāras lietas — tapetes, kāda mēbele, trauki. Drīz vien sazinājos ar 26 gadus veco Guntu (vārds mainīts). Dzimusi Jēkabpilī, bet lielāko daļu bērnības dzīvojusi un arī šobrīd dzīvo citviet. Kā dzīvē dažkārt gadās, izgājusi loku caur Latviju un atgriezusies tuvāk savējiem. Ja tā var teikt.

Ir augusta pēcpusdiena. Piestāju pie mājas, kurā dzīvo Gunta. Kāpju otrajā stāvā, uz kuru ved ļoti stāvas kāpnes. Mazajā jumta istabas dzīvoklī mitrs. Pie loga — drēbju žāvētājs, kas pilns ar nesen izmazgātām bērnu drēbītēm. Gunta apsēžas dīvānā, rokās septiņus mēnešus vecā meitiņa.
Savu īsto māti Gunta neatceras, jo adoptēta mēneša vecumā. Savai īstajai mammai viņa bija astotais bērns. Viņai ir septiņu klašu izglītība un no 15 gadu vecuma sākusi strādāt, bet pirmo naudu pelnījusi jau astoņos gados — pārdevusi tēta makšķerētās zivis.
Nakts uz soliņa
Daugavas krastā
Meitiņa Guntai ir viens no trim bērniem. Pirmie divi — šobrīd septiņus un četrus gadus vecie — ar bāriņtiesas lēmumu nodoti Guntas audžumātei. Tolaik, pirms trim gadiem, jaunā māmiņa bija ārzemēs, aizbrauca piepelnīties uz Angliju. Tur sabija divus mēnešus, strādāja saldēto produktu fabrikā. Bērnus atstājusi audžumātei, un, pēc Guntas stāstītā, viņa izmantojusi šo apstākli, lai audžumeitai atņemtu bērnus. Tagad Gunta dzīvo divatā ar jaunāko meitiņu. Meitas tēvs esot Vācijā, pelnot naudu, bet kontaktēties sācis vien pēdējos divus mēnešus — tikai tad, kad tiesā ierosināta lieta par uzturlīdzekļu piedzīšanu. Pirms vīra aizbraukšanas ģimene dzīvoja īrētā dzīvoklī Jēkabpilī.
Pirms gada 18. jūnija vakarā izcēlies strīds, un vīrs sievu ar bērnu, toreiz vēl zem sirds esošu, izlicis uz ielas. Strīda pamatā bijis Guntas teiktais par to, ka viņai esot zudušas jūtas pret vīru. Varbūt toreiz jaunā sieviete jutās pietiekami stipra, lai pārciestu jebkādu vētru, kas pēc šādas atklātības izceltos. Bija darbs, šāda tāda iedzīve. Tomēr realitāte bija skarba. To nakti viņa pavadīja zem klajas debess uz soliņa pie Daugavas. No mantām līdzi bija paņēmusi tikai telefonu, pasi un dažus sīkumus. Pirmais zvans pēc strīda vēl iepriekšējā vakarā bija tēvam. Diemžēl viņš atsaucību neizrādījis. Tik noteicis — pati vainīga.
Ausa saule, un piecos rītā sākās viņas jaunā dzīve. Zvanījusi paziņam Rīgā ar lūgumu palīdzēt. Viņš reiz kādā sarunā ieminējies, ka varētu palīdzēt ar gultasvietu apmaiņā pret ēdiena gatavošanu. Mēnesi dzīvojusi pie paziņas, bet biežās dzeršanas, kompānijas lika no šīs vietas bēgt.
Kā glābiņš bija zvans no kāda bijušā darba devēja Dobeles pusē. Viņš lūdzis pieskatīt privātmāju, kā arī piešķirtu mazu dzīvokli tajā. Gunta, protams, šādu piedāvājumu pieņēma. Jau otrajā dienā Dobelē meklējusi darbu. Veicies — pirmajā darbavietā, kuras durvis vērusi, saņēmusi pozitīvu atbildi. Tā viņa kļuva par pārdevēju lielveikalā. Toreiz jau bijusi trešajā grūtniecības mēnesī.
Dzīvoklis kā
pulvermuca
Mūsu sarunas laikā mazā laiž lielo brēcienu. Kādu laiku palīdz pudelīte ar ūdeni.
“Vēl pirms dzemdībām atsaucīga bija audžumāte. Aicināja pie sevis. Paklausīju,” stāstu turpina Gunta. Meitiņa dzima grūti — astotajā grūtniecības mēnesī.
Taču jau pirms dzemdībām pamāte rosināja meklēt savu dzīvesvietu. Gunta stāsta, ka pirms sešiem gadiem jau dzīvoja pašreizējā vietā, pašvaldības dzīvoklī. Tas bijis ļoti sliktā kārtībā. Remontējusi, ielikusi arī jaunus logus. Tomēr kaimiņu skaļā uzvedība, iedzeršanas dzīvi tur padarījušas neciešamu. Gunta teic, ka brīžiem bija sajūta, ka rītu dzīva var arī nesagaidīt. Tāpēc atrasts dzīvoklis netālu no Jēkabpils, bet tā saimniece pēdējā brīdī pirms ievākšanās atteikusi. Nācās vien samierināties ar dzīvi esošajā vietā.
Dzīve pamazām sakārtojas
Pirms diviem mēnešiem sameklēta jaunā dzīvesvieta pašvaldībai piederošā ēkā, bet privatizētā dzīvoklī. Šobrīd Gunta to īrē, bet noskaņota ar laiku izpirkt. “Vēlos savu dzīvesvietu, lai neviens vairs neizliktu uz ielas,” saka Gunta.
Pašlaik 22 kvadrātmetrus lielajā platībā iztiek ar minimāliem izdevumiem, naudu atliek remontam un lielākiem pirkumiem. Ļoti nepieciešams mainīt ārdurvis. Tās ir plānas, vairāk skata pēc. Šomēnes iegādājusies malku. Tiesa, tā vēl jāzāģē, jāskalda, jāsakrauj. Dzīvoklī ir ūdensvads, bet nav kanalizācijas. Ir arī savs sakņu dārziņš.
Tikai pirms gada atgūta maza daļa no Jēkabpils dzīvoklī palikušajām mantām — virtuves skapis un sekcija. Pārējās mantas — putekļsūcējs, trauki, gultasveļa, segas, spilveni u. c. — bija kaut kur noklīdušas.
Ar kādām sajūtām Gunta dzīvo šobrīd? Joprojām saglabāts darbs lielveikalā, un pēc gada varēs turpināt strādāt, tiesa, ne Dobelē, bet gan Jēkabpilī. Jau tagad Gunta domā par auklīti, par agrajiem rītiem, autobusu pulksten sešos. Dzīvo ar domām par mazo meitiņu, laimīga par bērnu, par patstāvību un to, ka nav jāmaksā parādi. Priecājas par atsaucīgiem cilvēkiem no Jēkabpils, kuri pēc ieraksta sociālajā tīklā atveda bērnu drēbītes. Piedāvāts arī ūdens sildītājs, bet pašlaik ir problēma ar transportu.
***
Likteni mēs neizvēlamies, tāpat kā vecākus. Katrs savu dzīvi veidojam pēc saviem ieskatiem, mācoties no pagātnes kļūdām un cenšoties tādas nepieļaut vēlreiz. Runājot ar Guntu, apbrīnoju viņas gribasspēku, izturību. Neraugoties uz skarbajiem notikumiem, ap-stākļiem, viņā jūtama vēlēšanās mēģināt, darīt vēl un vēl, līdz sanāks. Ticu, ka viņai izdosies. Ceru, ka viņa satiks cilvēkus, kas, tāpat kā līdz šim, nāks pareizā laikā un vietā, lai pasniegtu palīdzīgu roku. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Kāds ne visai parasts stāsts

Kategorijas