Vispirms jāsakārto sevi

Ingrīda Grūbe, Kokneses pagasta bibliotēkas bibliotekāre

2017. gada 29. augusts 00:00

359

Augusts ir brīnišķīgs laiks, bet tas nav mans mēnesis, tādēļ ar skumjām par vasaras aiziešanu, bet jauniem plāniem un idejām, atgriežos darbā — atvaļinājums beidzies!
Šī vasara man bijusi notikumiem bagāta — pēc saules ar ģimeni devāmies uz Rodas salu, savukārt pēc savas sakņu sajūtas — uz Poliju, pēc emocijām, ko dod visdažādākā mūzika, — uz starptautisko mūzikas festivālu “Laba daba”. Vasaras noskaņu gan vēl pagarina piedalīšanās akcijā “Apceļo Latvijas pilis un muižas”. Ar vīru esam paviesojušies jau 62 (vēl tikai dažas jāapciemo!) Latvijas pilīs un muižās un saņēmuši patiesi milzīgu dopinga devu, satiekot visdažādākos cilvēkus, iepazīstot visdažādākās Latvijas vietas — no greznas pils līdz drupām! Esmu lepna par cilvēku uzņēmību, par spēju un vēlmi atvērt savu māju, pagrabu, bēniņu logus un durvis, bet, galvenais, savas sirdis! Šīs akcijas laikā esam ieguvuši arī daudz draugu un domubiedru, ar kuriem ceram tikties akcijas noslēguma ballē. Turklāt mēs esam sapratuši, ka esam slikti ceļotāji grupās, mums nepieciešams savs ritms, gribam just un redzēt, baudīt noskaņas, valstu virtuvi, tieši tad, kad to jūtam. Tā savus braucienus arī saplānojam.
Iespēju robežās sekoju līdzi politiskajiem notikumiem. Bieži nākas ieklausīties arī bibliotēkas apmeklētāju pārdomās, nepatikā, sašutumā par to, kas notiek vai nenotiek valstī! Es drīzāk piekrītu tiem, kuri saka, ka vispirms jāsakārto sevi, sava māja, savs dārzs un pagalms, tad var iet mainīt arī pasauli! Politiku uztveru kā teātri, tādēļ dodu priekšroku kādai labai teātra izrādei uz īstās skatuves (biļetes uz jauno izrādi “Trīne” Nacionālajā teātrī jau gaida kabatā).
Pagājušajā nedēļā kalendārā bija divi zīmīgi datumi — 21. un 23. augusts. Domāju, 21. augusts mūsu valsts dzīvē ir pat svarīgāks par 4. maiju. 1990. gada 4. maijā atjaunot Latvijas Republikas neatkarību de facto vēl nebija iespējams, jo visi finanšu, militārie un administratīvie varas resursi bija Maskavas rokās. Tobrīd nebija arī neatkarīgas valsts likumdošanas bāzes. Savukārt 1991. gadā šajā datumā 111 deputātiem balsojot par, 13 — pret, pieņēma konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”. Tas valstij atnesa faktisko neatkarību un starptautisko atzīšanu. Turklāt šis likums Latvijas Republikas Augstākajā padomē tika pieņemts laikā, kad Padomju Savienībā notika valsts apvērsuma mēģinājums. Taču, šķiet, daudziem šis datums ir aizmirsies, jo vairāki cilvēki bija izbrīnīti, kāpēc pie mājām ir izkārti karogi.
23. augusts man asociējas ar diviem gadskaitļiem — 1939. gadu, kad tika parakstīts Molotova-Ribentropa pakts, kā rezultātā Baltijas valstis zaudēja savu neatkarību un tika vardarbīgi iekļautas PSRS sastāvā, un 1989. gadu. Toreiz Baltijas ceļā 50 gadus pēc Molotova-Ribentropa pakta divi miljoni cilvēku sadevās rokās, lai izveidotu 600 km garu dzīvo ķēdi, kas savieno Baltijas valstu galvaspilsētas. Šī demonstrācija tika sarīkota, lai atgādinātu pasaulei par mūsu zaudēto brīvību un apņēmību to atgūt. Šogad 2. augustā uz Tautas sapulci aicināja Jaunā konservatīvā partija. Tai atsaucās vien pāris simtu cilvēku. Man uz visdažādākajām politiskajām norisēm patīk paskatīties pēc laika, kad norimušas liekās emocijas! Protams, Baltijas ceļš ir kas unikāls mūsu tautu un pasaules vēsturē! Tas ir stāsts par vienotības spēku, kuru reizēm noderētu atcerēties tad, kad “skaldām matus” un sadalām sevi sīkumos. Vai mēs būtu tikpat vienoti arī šodien, ja tas būtu nepieciešams? Domāju, jā!
Aktīvi sekoju visam, kas notiek izglītības jomā. Lasīju, ka Neatkarīgā izglītības biedrība un Latvijas Privāto pirmsskolu biedrība sākušas balsu vākšanu sabiedrības iniciatīvas platformā “Manabalss.lv”, lai saglabātu šobrīd esošo kārtību, kad bērni skolas gaitas sāk septiņu gadu vecumā, ar retiem izņēmumiem — astoņu gadu vecumā, pretēji Izglītības un zinātnes ministrijas plānotajai reformai, kas paredz skolas gaitu sākšanu no sešu gadu vecuma. Esmu jau lielas, 11. klases, skolnieces mamma, tūlīt sāksies agrie rīti un vēlie vakari, lai izvadātu meitu uz Jēkabpils Mūzikas skolu. Noteikti, ka grūtāk, bet reizē arī interesantāk, skolai sagatavot ir pirmklasniekus, jo viņu acis mirdz, priecājoties par jauniem penāļiem, skolas somām un gaidāmajiem notikumiem! Mazdēlam ir tikai divi gadiņi, tādēļ priecājos, ka vēl līdz skolai viņam daudz laika augt un rotaļāties! Bibliotēkā redzu, ka mazie bērni ir ļoti apķērīgi, zinātkāri, bet bieži, vakarpusē ienākot bibliotēkā, vēlas tikai mierīgi pasēdēt, jo diena bijusi gara, piedzīvotā daudz, vēl stress no visa jaunā. Viņiem grūti koncentrēties, nepārzina laiku! Tieši tādēļ, manuprāt, nevajadzētu mazuļus sūtīt skoloties jau no sešu gadu vecuma, lai viņiem tā bērnība nedaudz garāka. Arī mācību gadu pagarināt neredzu īpašu nepieciešamību. Visam savs laiks!
Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa kanceleja nolēmusi turpmāk neatklāt ziņas ne par treknajām piemaksām, prēmijām un naudas balvām; Rīgas apgabaltiesā atsākts skatīt smagos noziegumos apsūdzētā Ventspils mēra Aivara Lemberga krimināllietu; Latvijā iedzīvotājiem jāmaksā par elektrību vairāk nekā Igaunijā un Lietuvā — arī šādas ziņas bija lasāmas pagājušajā nedēļā, bet, manuprāt, nevajadzētu uz tām centrēties. Pāriet viss. Arī sliktais, un agri vai vēlu viss nostājas savās vietās.
Domāju, cilvēkiem jādzīvo tā, lai varētu gūt vairāk labu emociju. Piemēram, vēl līdz septembra vidum Kokneses pagasta bibliotēkā apskatāma fotogrāfiju izstāde “Viena diena Iršu pagastā”! Arī tā var saņemt pozitīvisma lādiņu. Tur tiešām strādā un dzīvo īpaši cilvēki — ar dzirkstelīti! Septembris pie mums ienāks ar dzeju, jo Koknese tiešām ir vieta, kur rada un top! Zinu, ka gaidāms brīnišķīgs notikums — otrās dzejas kopgrāmatiņas iznākšana! Ar prieku sekoju līdzi katram mūsu autoru izdevumam. Bibliotēkā pat ir īpašs plaukts — “Raksta koknesieši. Savējie!”.
“Staburaga” lasītājiem novēlu, lai jauka un ģimeniska pirmā skolas diena, kurā noteikti atcerieties savu pirmo audzinātāju! Man tādi ir skolotāji Spalviņi kādreizējā Katrīnas skoliņā Ērgļu pusē. Mans īpašais sveiciens skolotājai G. Riekstiņai — skolotājai, kura ir īpaša! Vēl novēlu veselību un vitalitāti visiem — lieliem un maziem! Nesen Liepājā vakariņojām, bet pie blakus galdiņa sēdēja senioru pulciņš, atzīmējot kādu notikumu. Visi enerģijas pilni secināja, ka vecums sākas tikai no 85! Prieks!

Staburags.lv ARHĪVS

Vispirms jāsakārto sevi

Kategorijas