Jāņa Jaunsudrabiņa godam — divas grāmatas

2017. gada 29. augusts 00:00

100

Jāņa Jaunsudrabiņa godam — divas grāmatas

Rakstnieka un mākslinieka, latviešu literatūras klasiķa Jāņa Jaunsudrabiņa 140 gadu jubilejas pasākumā Neretā, muzejā “Riekstiņos”, kam šogad arī 50. gadskārta, pulcējās gan novadnieki, gan viņa talanta cienītāji, lai būtu kopā un svinētu arī divu grāmatu atvēršanas svētkus — Lūcijas Ķuzānes “Saule mūžam mana” un muzeja izveidotās Jāņa Jaunsudrabiņa dzejoļu grāmatas “Daugava”.

Jāņa Jaunsudrabiņa 140 gadu jubilejas pasākums sākās ar piemiņas brīdi Ķišku kapsētā, kur ir rakstnieka un viņa dzimtas atdusas vieta. Savukārt muzejā “Riekstiņi” notika grāmatu atvēršanas svētki un muzikāli priekšnesumi, par ko rūpējās Skaistkalnes pūtēju orķestris, kā arī pašdarbības kolektīvi no Neretas, Pļaviņām, Kokneses un Rīgas.

Kāpēc pieminēt?
Sirsnīgā, it kā savējo — ģimenes lokā — un sienāžu dziesmu ieskauti, viesi “Riekstiņu” pagalmā dalījās atmiņās par aizgājušo laiku, īpaši atminoties simtgadi. Kāpēc šodien būtu jāpiemin Jānis Jaunsudrabiņš? Kāpēc viņš nav aizmirsts, joprojām aktuāls? Novadpētniece Lūcija Ķuzāne atbild uz šo jautājumu: “Tas tāpēc, ka viņš nerakstīja elitei, smalkām aprindām, bet rakstīja tautai. Tam tautas slānim, no kura pats bija nācis. Sižetus darbiem viņš smēla tautā un aprakstīja gan to, kas verd tautas dvēselē, gan arī to, kas ir viņā pašā. Šie divi avoti ir mūžīgi, jo cilvēka daba nemainās un tauta nes sevī tās īpašības, kuras ir mūsu senčos. Kas būtu Nereta bez Jaunsudrabiņa?” Un pati atbild: “Nekas! Jaunsudrabiņš iedevis Neretai spožumu un vārdu, ar kuru tā iziet tautiņās Latvijā un ārpus tās. Kas būtu pats Jaunsudrabiņš bez Neretas? “Baltās grāmatas” sižeti tapuši “Riekstiņos”, “Zaļās grāmatas” — “Galašiņās”, “Šausmānos”, “Āriņās”, bet romāns “Nauda”, kur daļa darbības risinās Rīgā, ir saistīts ar Neretu un tās ainavu. Lūk, jums atbilde!”
No necila izdevuma pie jauna
Lūcijas Ķuzānes grāmata par Jāni Jaunsudrabiņu “Saule mūžam mana” ir būtiski papildināts 1986. gada izdevums, kura manuskripts tagad restaurēts atbilstoši iecerei bez cenzūras svītrojumiem un labojumiem. Tajā ir jauni fakti un fotomateriāls (fotovēsturnieka Pētera Korsaka atlase). Grāmatai pievienots arī plašs skaidrojošs personu rādītājs. Tās autore, kurai šogad aprit 90 gadu, stāsta, ka padomju laikā grāmata iznāca necilā izdevumā. “Man vienmēr bija skumji, kad iedomājos mūsdienu laika grāmatu izdevēju iespējas — cik skaistas tās izdod tagad! Kad “Riekstiņu” muzejs Neretā organizēja “Baltās grāmatas” simtgadi, vajadzēja stāstīt, kā tapa grāmata “Saule mūžam mana,” un pabēdājos, ka neesmu apmierināta, ka grāmata pagātnē guļ necila. Konferences klausītāji teica — kas jums liedz pie tās atgriezties? Paklausot šim pamudinājumam, tā arī darīju, grāmatu esmu krietni papildinājusi. Visu, ko esmu atradusi Jaunsudrabiņa dzīvē savām acīm skatāmu, esmu ielikusi jaunajā izdevumā.”
35 līdzautori
Lūcija Ķuzāne uzsver, ka nav vienīgā grāmatas “Saule mūžam mana” autore, līdzautoru ir daudz. “Grāmatas beigās esmu izveidojusi 35 cilvēku sarakstu, kurus uzskatu par savas grāmatas līdzautoriem. Tie ir cilvēki no tautas, ar kuriem es tajā laikā esmu tikusies, runājusi, paņēmusi no viņu dzīves to, kas saistīts ar Jaunsudrabiņu, ielikusi savā grāmatā. Lielākā daļa no šiem cilvēkiem jau viņsaulē,” stāsta L. Ķuzāne. Autore īpaši piemin Pēteri Čakanovski jeb Pēterīti. “Viņš drosmīgi piedalījās Jaunsudrabiņa simtgades pasākumā, sakot: “Es priecājos, ka mans bērnības draugs ir godā celts.” Pēterītis bijis tas, kurš no aiziešanas nebūtībā izglābis Spigu dzimtas (J. Jaunsudrabiņa vecmamma) Bībeli un vēl dažas Jāņa Jaunsudrabiņa lietas, kas nepatika cenzūrai. “Kad uz muzeju, kas sākotnēji tika ierīkots vienā istabā, atbrauca vīrs no Rīgas, viņš redzēja fotouzņēmumus, kuros Jāņa Jaunsudrabiņa bēres ar sarkanbaltsarkano karogu, un Aleksandra Pelēča dzejoļus muzejā, kas ceļojuši no Sibīrijas. “Šitādu nešķīstību nevienu dienu ilgāk! Rītdien istaba būs aizslēgta, un te būs cilvēks, kas tās slietas pārzinās!”” stāsta L. Ķuzāne. “Pēterim jautāja — vai jūs esat tas, kurš stāsta cilvēkiem par Jaunsudrabiņu? “Jā, es!” Tad jūs to vairs nedarīsiet. Pēterītis norādījis — šī ir mana māja, es te esmu saimnieks, ja kādam nepatīk, viņš var iet. “Viņš bija pirmais, kas pasargāja “Riekstiņus” un to, kas šo vietu saista ar Jaunsudrabiņa piemiņu,” uzsvēra L. Ķuzāne.
Pēc tam par Jāni Jaunsudrabiņu stāvēja arī Pēterīša meita Lidija. L. Ķuzāne atminas epizodi, kad pēc dižā literāta simtgades svinībām, kurās uz noriņas bija ļaužu kā vārpas kviešu laukā, Pēterīša meita uzņēma ekskursantus, partijas dāmas vaicāja — vai šī vieta pēc tam būs slēgta? Jā, jā! Tomēr, kad dāmas atbrauca vēlreiz, atslēgas neesot bijis, kā tas iespējams? ““Riekstiņu” saimniecei ir tāda sirds, kas stiprāka par visām atslēgām. Un, ja viņa redzēs, ka kaut kas tur nav laižams iekšā, nelaidīs,” bijusi atbilde.
Lūcija Ķuzāne par atmiņām pateicīga arī J. Jauņsudrabiņa audžumeitai Marijai Smeķerestānei: “Kādā lietainā plūdu gadā visa Latgale bija zem ūdens. Latgales nabadzīgajās ģimenēs bērni mira badā, bija aicinājums rīdziniekiem: paņemiet audzināšanā Latgales bērnus! Viena no tām bija Marija.”

Grāmatā apkopots arī Jaunsudrabiņa vienas no liktenīgajām sievietēm — Mildas Ozolas (vēlāk Bobrovas) — piedzīvotais. L. Ķuzāne atzīst, ka šīs personas dēļ saņēmusi arī pārmetumus — kāpēc par viņu raksta? Viņam bija trīs sievas — Līziņa, Elizabete, Natiņa, kāpēc pieminēta arī viņa — Milda Ozola? Viņai bija liela loma Jāņa Jaunsudrabiņa dzīvē. Ja es viņus visus satiku un paspēju aprunāties, tas bija liels ieguvums, kuru es vairāk nekā pirms 30 gadiem varēju ielikt savā grāmatā.”
Lasītāji
pārmet
“J. Jaunsudrabiņa dzīvi nevar izstāstīt vienā vārdā, paņēmienā,” uzsver L. Ķuzāne, “bet savā grāmatā to esmu darījusi, centusies izstāstīt. Lasītāji man pārmet — kāpēc neiedziļinos gados, kurus Jānis Jaunsudrabiņš pavadīja Vācijā? Toreiz, kad rakstīju, un tagad, kad grāmatu pārstrādāju, saku to pašu: “Mēs, padomju laikā dzīvojošie, nekad tā īsti nesapratīsim, ko nozīmēja dzīvot tur, aiz dzelzs priekškara, un cik ļoti ir atšķirīgas dzīves mums un viņiem. Viņi, kas bija tajā krastā, nekad īsti nesapratīs, kā mēs šeit dzīvojām, kādas bija mūsu problēmas un kā ar savu dzīvi tikām galā. Ja nevari kaut ko izprast līdz galam, tad labāk par to nerunā. Par tiem stāsta pats Jaunsudrabiņš biogrāfiskajā grāmatā “Es stāstu savai sievai!”” uzsver grāmatas autore.

Dzejas krājums “Daugava”
“Daugava” — ar šādu grāmatas nosaukumu muzeja vadītāja Ilze Līduma prezentēja Jāņa Jaunsudrabiņa dzejas krājumu. Dzejoļu krājumam dots tāds nosaukums, jo “Daugava ir mūsu likteņupe”, skaidroja I. Līduma”. Līdz ar šo grāmatu muzejs (kas grāmatu izdeva par ziedotāju naudu) šobrīd ar divām dzejoļu grāmatām — “Baltā mūžība” un “Daugava” — būs apkopojis principā visu Jaunsudrabiņa dzeju,” saka muzeja “Riekstiņi” vadītāja. Viņa uzsvēra, ka bieži jāatgādina, ka Jānis Jaunsudrabiņš bija ne tikai izcils rakstnieks, bet arī dzejnieks un, jā, gleznotājs. Tāpēc pērn muzejs izdevis arī pētījumu par Jāni Jaunsudrabiņu kā gleznotāju.

Garkalnē — rakstnieka izziņas taka
Jāņa Jaunsudrabiņa dzimšanas dienā — 25. augustā — Garkalnes novadā atklāja rakstniekam, dzejniekam, gleznotājam, dabas draugam un kaislīgam makšķerniekam veltītu izziņas taku. Tā sākas pie atpūtas kompleksā “NIKI” autostāvvietā izvietotā stenda “Rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa izziņu taka” un ved kilometra attālumā pa meža taku gar Dūņezeru uz Peldezeru, te basām kājām var baudīt arī sajūtu taciņu un tad doties tālāk līdz atpūtas vietai pie Peldezera. Garkalnieši stāsta, ka pa šo ceļu rakstnieks bieži devies makšķerēt. Ejot pa dabas taku, var lasīt dažādus rakstnieka domu graudus, iepazīt savvaļas augu daudzveidību un izziņas materiālus. Takas izveides ideju rosinājuši rakstnieka tēlainie dabas apraksti. Garkalnē vienā ēkā ar novada bibliotēku darbojas arī J. Jaunsudrabiņa piemiņas istaba, jo tieši te rakstnieks pavadījis savus pēdējos sešus dzīves gadus Latvijā. Te dzīvojot, tapušas arī vairākas grāmatas.

J. Jaunsudrabiņam veltīta izstāde

Atzīmējot rakstnieka un mākslinieka Jāņa Jaunsudrabiņa 140 gadu jubileju, līdz 12. novembrim Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) Letonikas un Baltijas lasītavā (piektajā stāvā) skatāma viņam veltīta krājuma izlase “Visa, visa mums ir gana. Nav tikai dzimtenes: Jānis Jaunsudrabiņš trimdā”, informē LNB. Ekspozīcija sniedz ieskatu J. Jaunsudrabiņa mūža pēdējā cēlienā, kad viņš dzīvoja trimdā Vestfālē (Vācijā), viņa grāmatu pirmpublicējumos trimdā, saskarsmē ar reģiona rakstniekiem un māk-sliniekiem. J. Jaunsudrabiņa darbi viņa dzīves laikā tika tulkoti arī vācu valodā, kas galvenokārt parādījās periodiskajos izdevumos. Grāmatas vācu valodā iznāca tikai pēc viņa nāves. Rakstnieks piedzīvoja arī savu darbu atkārtotus izdevumus Padomju Latvijā. 1959. gadā Rīgā iznāca arī trimdā sarakstītā “Zaļā grāmata”. Ekspozīcijā ietverta sarakste starp Latvijas Valsts izdevniecību un rakstnieku. J. Jaunsudrabiņa darbi un materiāli izkārtoti ne tikai vitrīnās, grāmatas var paņemt rokās un iepazīt to saturu. Krājuma izlases pamatā ir LNB materiāli. Pievienoti arī eksponāti no Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas, Misiņa bibliotēkas un Rakstniecības un mūzikas muzeja.

+ 1

Staburags.lv ARHĪVS

Jāņa Jaunsudrabiņa godam — divas grāmatas

Kategorijas