Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

2017. gada 25. augusts 00:00

434. diena
Šodien no rīta domājam braukt uz peldošo tirgu, kur viss tiek pārdots laivās upē. Jāizmanto taču transports, kas par brīvu!
Kartē redzams, ka te patiesībā ir vairāki tādi tirgi, bet tuvākais ir pusstundas brauciena attālumā no pils.
Atkal ejam uz karaļa pili. Tā šodien ir atvērta! Nu jau papildus vietējo pūļiem, kas te pulcējas, redzam arī tūristu grupas. Pilī ieeja ir 12 eiro, diemžēl fotografēt un uzņemt video aizliegts! Taču ir alternatīva — dodamies uz tūristu ielu, ko mums iesaka lasītāji.
Tur arī atrodam visus hoteļus un suvenīrus, bet te, protams, viss par augstām cenām, kā jau tūristu vietiņās pieņemts...
Brokastīs nopērkam zupu tirdziņā — interesanti, kaut kas jauns.
Divas reizes piedzīvojam arī karaliskās ģimenes braukšanu garām. Tajā brīdī ielās viss apstājas. Milzīgās, mašīnu un gājēju pārpildītās ielas burtiski sastingst. Sargi visās malās aicina apstāties arī tūristus. Visi stāv. Ceļi atbrīvoti no mašīnām un pilnīgs klusums. Šodien uz lielās ielas nav ne jāsēž, ne jātup. Garām pabrauc pāris policijas mašīnu, busi un pāris bēšas krāsas mašīnu, un dzīvība ielās atgriežas.
Šodien saņemam Laosas vīzu, un Kambodžas vīzu sagatavo piecpadsmit minūšu laikā! Vēl tikai vajag Mjanmas vīzu.
Šodien atklājām — mums gandrīz beigušās tukšās lapas pasēs! Vienā pasē brīvi divi atvērumi, otrā, kur zīmogi tika spiesti arī pie bērnu un tautības sadaļas, palikuši trīs brīvi atvērumi. Bet vēl Mjanmas vīza. Un tad? Tad laikam drīkstēs apmeklēt tikai vienu valsti (ja, protams, tas būs iespējams, jo bieži rakstīts, ka pasē jābūt vismaz trim brīvām lapām). Par šo faktoru galīgi nebijām iedomājušies. Pase pilna... Nu tikai jāizvēlas divas iespējamās valstis. Patiesībā viena — jo par Mjanmu esam izlēmuši.
Bet tad atliks ne mainīt valstis, bet uzkavēties tajās ilgāk. Un nu Taizeme!
Interesanti, ka saskaņā ar Pasaules ekonomikas forumu Taizeme ir 13. draudzīgākā valsts pasaulē! Islandieši ir pirmajā vietā.
Taizeme ir spēcīga cīņas sportā. Tā guvusi septiņas zelta medaļas olimpiskajās spēlēs — trīs svarcelšanā un četras boksā. “Muay thai” bokss ir nacionālais sporta veids. Tajā izmantoti gan sitieni, gan spērieni, elkoņi un arī ceļgali. Esam redzējuši — izskatās tāds lēns...
Tomēr ne ar visu Taizeme var lepoties. Pirmais HIV/AIDS gadījums tika reģistrēts Taizemē 1984. gadā. Un te pašlaik ir augstākā HIV un AIDS izplatība Āzijā. Taizemē ir arī statistiski augstākā bērnu seksuālā pārdošana pasaulē, prostitūcija teorētiski ir nelegāla, bet bieži uz to “tiek pievērtas acis”. Seksuālo pakalpojumu sniedzēju skaits variē no 30 000 līdz miljonam!
Taizemei ir augsts rādītājs seksuālās tolerances ziņā. Transseksuāļi ir ļoti atklāti un redzami sabiedrībā.
Savukārt Ziemeļtaizeme bija galvenā opija ražotāja 60. un 70. gados — opija ražošana bija galvenais ienākuma avots kalnu ciltīm. Taizemes ziemeļu daļa, Laosas rietumu daļa un Mjanmas austrumu stūris tiek dēvēts par Zelta trijstūri — slavens ar opija un heroīna pārvadājumiem. To mums nāksies šķērsot šajā ceļojumā, bet būsim uzmanīgi!
Rīt naktī brauksim 14 stundas ar vilcienu uz Taizemes ziemeļiem. Trešajā klasē! Darbinieki bija pārsteigti, bet nu nebija jau tik traki. 6 eiro biļete noteikti ir tā vērta.
Uzzinām, ka mums tiešām smaida veiksme — Indonēzijas salā Sumatrā zemestrīce. Smaga. Daudzi bojāgājušie. Mēs pašlaik būtu tur, ja būtu ceļā uz Austrāliju. Traki. Šajā ceļojumā esam izvairījušies no daudzām nelaimēm un tāpēc priecājamies par ikvienu brīdi — viss notiek tā, kā tam jānotiek, un visam ir savs iemesls. Tāpēc esam Taizemē, un tāpēc mūsu ceļš turpinās šajā virzienā.
Paldies visiem, kas raksta un jautā, cik tad mums pietrūkst Austrālijai. Paldies par piedāvāto palīdzību un uzmundrinājumiem tomēr mēģināt sasniegt šo tālo kontinentu. Bet nu nekā — uz Austrāliju varam lidot no Mjanmas, bet tā būtu mūsu pēdējā pieturvieta pases dēļ. Taču no Austrālijas uz mājām lidot ļoti dārgi. Jāmēģina dabūt Indijas vīzu. Patiesībā domājam — Indija vai Vjetnama? Bet pa telefonu Indijai neko nevaram aizpildīt. Jāatrod vēstniecība. Katrā ziņā uzticamies savam ceļam un zinām, ka tas mūs aizvedīs pareizā virzienā.
Meklējam un ceram uz kaučsērferu nākamajā vietiņā un vakarā spēlējam kārtis, ko pašā pirmajā ceļojuma dienā mums uzdāvināja mūsu jaunais draugs Eriks. Saglabājušās. Pārbaudām, cik tad īsti šie 14 mēneši nešķirti mūs ir iespaidojuši. Laine paņem kārti un hipnotizē Arču. Arčam jāuzmin kārts — pīķis, kāravs utt. No 52 kārtīm tiek atminētas 40! Pat baisi paliek. Atbrauksim ar spējām!
458. diena
Šodien Vecgada diena! Un to vērts pavadīt lietderīgi. Ejam uz infocentru un saņemam kartes bez informācijas — angliski neviens nerunā.
Arī par busiem un visu pārējo informāciju nākas meklēt internetā.
Galvaspilsētā ir ļoti saspringta satiksme — moči un rikšas. Busi un mašīnas. Kājām laikam mēs vienīgie ejam, bet īpaši tas nav paredzēts, jo uz gājēju celiņiem jau novietotas mašīnas un moči.
Apskatām Centrālo tirgu. Tas tiešām tāds sakārtots. Redzam dažus tūristus staigājam un arī šādus tādus suvenīrus, bet viss dārgs — laikam tūristiem domātais tirgus.
Vēl izjautājam citas viesu mājas, bet laikam mums tikusi tā lētākā — nekur vairs par 5 dolāriem istabiņu atrast nevar.
Infocentrā mums teica, ka starptautiskā Jaungada pasākumu te neesot. Nekas, mēģināsim kaut kur atrast to “jaunā sākuma” sajūtu pusnaktī. Laikam tiešām Kambodžā nav lielās svinēšanas. Vietējie iedzīvotāji Kambodžā nesvin arī savas dzimšanas dienas. Ļoti daudzi nemaz nezina savu vecumu. Un Kambodžā kopumā iedzīvotāji ir ļoti jauni — lielākoties cilvēki ir 20 gadu veci vai jaunāki. Tās ir genocīda sekas.
Apskatām Mekongas krastu. Tur jau vairāk bāru — varbūt arī šeit notiks svinēšana. Ceļā uz viesnīciņu apskatām vienu templi. Arī Kambodžā tie ir skaisti. Lasām, ka, tāpat kā Afganistānai, arī Kambodžai uz karoga attēlota eksistējoša celtne. Un tās ir vienīgās divas valstis pasaulē ar šāda tipa karogu. Kambodžas karogā attēlots Ankorvata templis — lielākā reliģiskā celtne pasaulē!
Galvaspilsētā cilvēku daudz, visi ir smaidīgi un bērni mūs sveicina!
Bērni visās pilsētiņās spēlē interesantu spēli — noliek naudiņu vienā ceļa galā un otrā nostājas paši, metot savas iešļūcenes ar kājām uz otru ceļa malu, kur stāv naudiņa. Kas trāpa naudiņai, tam tā pienākas.
Kā tad pavadām veco gadu?
Sākumā dodamies uz nakts tirgu — tas tiešām piepildīts. Interesanti, ka ikviena ēstuvīte ielās saklājusi savus paklājus, un tā arī jāsēž — pasūti ēdienu, novelc kurpes un dodies uz paklāja.
Nakts tirdziņā ir arī koncerts, ko paklausāmies, tad dodamies uz bāriem.
Satiksme ir milzīga — moči, rikšas un mašīnas. Īsts trakums!
Dīvaini, ka tūristi izvēlas nevis tradicionālās, bet “drošās” vietas. Ja kafejnīca vai bārs izskatās labāk un tur pārdod picu, tad tā noteikti būs pilna ārzemniekiem, bet tradicionālās ēstuvītes, kas nebūt nav sliktākas — ar vietējiem un mums.
Nopērkam aliņu, un zem vienas skārdenes atveramā ir bildīte. Mums saka, ka esam laimējuši vēl vienu alu. Mēs tādas bildītes jau iepriekš bijām redzējuši! Re, kā, neviens nepamācīja...
Visur, kur ejam, vietējie tiešām ir sirsnīgi. Neviens nelūdz naudiņu, bet vienmēr kaut ko piedāvā. Atteikšana nav iemesls dusmām. Arī restorāniņos vienmēr būsi apkalpots — pat pirms izsaki savu vēlmi, viss tiks pienests klāt. Čakli tie kambodžieši šajā ziņā.
Parunājam ar dažiem ārzemniekiem — daudz šveiciešu. Dīvaini redzēt tik daudzus “baltos” vīriešus ar aziātu sievietēm. Un bērni vairāk mammai līdzīgi. Liekas, ārzemnieks vienkārši pieklīdis un ved svešus bērnus pie rokas.
Pašu gadu maiņu dodamies vērot pie karaļa pils. Un te ir ļoti daudz cilvēku — visi sasēduši uz paklājiem zālītē, ēd, dzer un kaut ko gaida.
Pusnaktī ir salūts! Patiesībā — viens ir organizēts, un pārējie vienkārši šauj savējo visās malās. Skaisti. (Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

Kategorijas