Brīnišķīgs vecums ar lieliskām iespējām

2017. gada 25. augusts 00:00

569

Inesi Karpoviču Aizkraukles skolās noteikti atminas kā smaidīgu un ļoti centīgu audzēkni. Tagad — savā 25. dzimšanas dienā — viņa ir tāda pati. “Esmu sapratusi, ka nemāku lietām pieiet vienkārši vai pavirši. Tas man ir gan palīdzējis, gan dažkārt nedaudz traucējis,” atzīst viņa.

Inese visam pievēršas ļoti nopietni un nevajadzīgu sīkumu viņas dzīvē nemēdz būt — tāds priekšstats man par viņu rodas. Ļoti nopietna, un strādā tikpat nopietnu darbu — viņa ir Eiropas Savienības lietu koordinatore Ekonomikas ministrijā un paralēli studē politikas zinātni Latvijas Universitātē maģistra programmā. “Pilna laika darbs un studijas klātienē — pirms kāda laika likās, ka to nav iespējams apvienot. Tomēr ar laiku pie šāda režīma pierod un var daudz vairāk izdarīt,” paskaidro viņa. “Ļoti bieži par sevi saku: studijas palīdz darbam un darbs — studijām.”
Draugi Nīderlandē
Pēc Aizkraukles novada ģimnāzijas beigšanas Inese izvēlējās studēt starptautiskās komunikācijas vadību Biznesa augstskolā “Turība”, iegūstot ārējo sakaru struktūrvienības vadītāja kvalifikāciju. Viņa stāsta, ka studiju laikā apmaiņas programmā bija lieliska iespēja gadu mācīties Hāgā, Nīderlandē. Tur viņa studēja Hāgas Lietišķo zinātņu universitātē. “Gadu, ko tur pavadīju, noteikti dēvētu par vienu no vērtīgākajām pieredzēm savā dzīvē,” saka jauniete. “Hāga ir ļoti daudznacionāla pilsēta, kur iespējams sastapt cilvēkus no visas pasaules. Nīderlandieši ļoti labi zina angļu valodu, tādēļ nekad tā īsti neizjutu valodas barjeru. Pirmās dienas, maldoties pa Hāgas ielām, tas bija liels pārsteigums — kad jautāju ceļu, gados vecāki cilvēki varēja brīvi atbildēt.”
Inese atzīst, ka visciešākās attiecības viņai izveidojās ar cilvēkiem no baznīcas Hāgā, kuru nejauši atradusi. Arī tur vienuviet sastapti cilvēki no visas pasaules — Dienvidāfrikas Republikas, Dominikānas, Venecuēlas, ASV, Singapūras, Ķīnas, Ganas, Austrālijas, Indonēzijas un citām valstīm, kuri uz Nīderlandi pārcēlušies uz pastāvīgu dzīvi vai noteiktu laiku. Viņa jo-projām ar dažiem draudzes locekļiem uztur kontaktus un reiz jau bijusi viņus apciemot. “Nekad nebiju iedomājusies, ka īsā laikā var izveidoties tik ciešas attiecības,” saka viņa.
Kādi ir paši nīderlandieši? “Es viņus raksturotu kā ļoti tolerantus, atvērtus, punktuālus un strādīgus,” atklāj Inese. “Tur daudz mazāk jūtama jebkāda veida hierarhija. Arī pasniedzēji universitātē studentus uztver kā līdzvērtīgus un lekcijās rada ļoti brīvu atmo-sfēru. Lai gan ir vērojamas kultūras atšķirības, gada beigās kādā brīdī sevi pieķēru, ka sāku jau nedaudz līdzināties vietējiem. Katrā ziņā šis gads man sniedza neatsveramu pieredzi un zināšanas. Joprojām ļoti bieži atceros Nīderlandē piedzīvoto un fantastiskos cilvēkus, kurus tur iepazinu.”
Par Latgales vasarām
Inese atklāj, ka Dievam un baznīcai viņas dzīvē ir sava vieta. Tas Latgales vecmāmiņas ieaudzināts. Jau astoņus gadus viņa augustā dodas svētceļojumā uz Aglonu — no dažādām vietām Latgalē. Inese atzīst, ka svētceļojums viņai ir viens no gada gaidītākajiem notikumiem. Tas ir pārdomu, meditācijas, lūgšanu un garīgā piepildījuma laiks un reizē iespēja pabūt kopā ar līdzīgi domājošiem, gūt garīgu stiprinājumu visam gadam. Taču jauniete atzīst: svētceļojums ir ne vien garīgs piedzīvojums, bet arī fizisks pārbaudījums.
Kad jautāju, ar ko saistās bērnības atmiņas, Inese nedomājot bilst: visvairāk ar Latgalē pie vecmāmiņas pavadītajām vasarām. “Tikai tagad tā pa īstam novērtēju, cik tomēr vērtīgi bērnību bija izbaudīt tieši tur,” paskaidro viņa. “Rotaļas, peldes Ežezerā, vecmammas sarūpētie lauku labumi… Protams, arī tādi lauku darbi kā dārza ravēšana, siena, malkas un kartupeļu talkas spilgti palikušas atmiņā.
Parasti tieši siena talkas bija vesels notikums. Mums, bērniem, bija tikai jāmīda šķūnī savestais siens, bet tad likās, ka darām to vislielāko, smagāko un nozīmīgāko darbu. Pēc talkas vienmēr tikām apbalvoti ar peldi Rāznas ezerā un, protams, saldējums, saldējums, saldējums…”
Inese iesmejas: “Arī bez nedarbiem neiztikām! Kādā vasarā laukos draugu bariņš uz neilgu laiku iespundējām kaimiņieni pagrabā. Man kā tādam ļoti kārtīgam bērnam tas bija liels notikums. Pati nespēju noticēt — vai tā biju es, kas tajā iesaistījās? Tagad tas liekas smieklīgi, bet vismaz ir, ko atcerēties.”
Kad jautāju, vai viņa jau mazotnē bija tik nopietna un atbildīga, meitene atzīst: “Laikam jau vairāk biju tas paklausīgais bērns. Ļoti svarīgs man bija vecāku novērtējums, lai viņi ar mani lepotos. Savukārt tagad esmu sapratusi, ka vienkārši nemāku lietām pieiet vienkārši vai pavirši, kas dažkārt tomēr arī ir nepieciešams. Ja es daru, tad daru ar lielu atdevi — pēc iespējas labāk, precīzāk. Tas man ir gan palīdzējis, gan dažkārt arī nedaudz traucējis.”
Māsa ar lielo burtu
Vēl viens no Ineses dzīves vadmotīviem ir labas attiecības ar līdzcilvēkiem. “Tās dod papildu motivāciju un spēku dzīvē virzīties uz priekšu,” saka viņa. “Atceros, ka pat darba intervijās esmu uzsvērusi: man ir būtiska labvēlīga darba atmosfēra, labas attiecības ar kolēģiem. Pie tā, protams, arī pati piestrādāju. Varu pilnīgi droši teikt, ka šajā ziņā man ir paveicies.”
Jā, un paveicies viņai esot arī tādēļ, ka viņai ir māsa. Agnese ir trīs gadus vecāka par Inesi. “Viņa ir ļoti nozīmīga daļa no manis un pavisam noteikti — labākā draudzene,” saka Inese. “Varu ar viņu padalīties, aprunāties, palūgt padomu it visā. Kad ilgāku laiku viņa ir prom kādā komandējumā, tikai tad tā pa īstam izjūtu, cik ļoti viņas man pietrūkst. Jau no bērnības viņa ir Māsa ar lielo burtu, jo vienmēr mani aizstāvējusi, centusies pasargāt. Mēs vienmēr ļoti lepojamies viena ar otras sasniegumiem un atbalstām, kā vien mākam.”
Un viņām abām esot lieliska mamma! Mamma, kura iemācīja visu, kas vien divām meitenēm dzīves ceļam iedodams. “Uzskatu, ka vecākiem ar saviem bērniem jāveido tādas attiecības, lai tieši visu to labo, ko viņi ieguldījuši bērnos, vēlāk saņemtu atpakaļ. Galvenais, lai bērnam ir tā apziņa un pārliecība, ka viņš vienmēr var vērsties pie saviem vecākiem pēc palīdzības vai padoma. Mums ar māsu tā bija un joprojām ir,” saka Inese.
Prieks par to, kas ir
Vakar Inese nosvinēja 25. dzimšanas dienu. Kad jautāju, vai tas ir nopietns vecums, viņa pasmaida: “Kādreiz man pat 18 gadu likās nopietns vecums! Līdz brīdim, kamēr pašai apritēja tieši tik. Domāju, ka 25 gadi ir brīnišķīgs vecums, jo visapkārt ir tik daudz iespēju, un tu pilnībā tās vari izmantot. Tāpat kā iespējas, arī draugu un paziņu loks tikai paplašinās. Cenšos izbaudīt katru gadu un novērtēt, ko tas man sniedzis un iemācījis.”
Viņa piebilst: “Ļoti bieži dzirdam cilvēkus sakām: jāpriecājas par to, kas mums dots. Arī es pēdējā laikā sev to ļoti bieži atgādinu un vienmēr cenšos uz lietām raudzīties pozitīvāk. Varbūt tas skan nedaudz banāli, taču reizēm, īpaši dzīves lūzumpunktos, to ir vērtīgi atcerēties.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Brīnišķīgs vecums ar lieliskām iespējām

Kategorijas