Skatīties no augšas uz leju

2017. gada 25. augusts 00:00

319

Sanita Martiņenko izveidojusi divas domubiedru grupas — hiphopa un zumbas dejotājiem, kas kopā sanāks jau septembrī. Viņa neapstājoties var dejot vairākas stundas no vietas un nenogurt. Viņa ir mamma divām meitām un reizē arī studente. Sieviete — spēks.

No brutālas uz sievišķīgu deju
— Kas ir zumba?
— Deja, kas ir arī sporta nodarbība, ar aerobikas elementiem. Var teikt, tā ir aerobika latino un hiphopa ritmos. Man zumbā svarīga ir gurnu grozīšana, bet, protams, tajā ir arī citi deju elementi — soļošana, lēkšana. Dejas improvizācija atkarīga no katra dejotāja mūzikas izjūtas, horeogrāfijas. Tā kā zumba ir deja, to var dejot jebkurā vecumā — pat 60 gados, vajag vien izturību. Man dejošana padodas viegli — ķermenis pats kustas mūzikā, esmu dejojusi arī sporta un tautas dejas, līnijdejas.
— Kā nonāci līdz dejai?
— Apzināti sāku dejot no 12 gadu vecuma — hiphopu Viļakas novadā, kur ir mana dzimtene, Aizkrauklē esmu vien piecus gadus. Atnākot uz Aizkraukli, viegli atradu domubiedrus, kuri labprāt vēlējās dejot hiphopu. Taču Jaunjelgavas jaunatnes iniciatīvu centra vadītāja Anna Bērziņa mudināja izkustēties kopā ar sievietēm, un, tā kā zumba mani jau sen vilināja, bet neuzdrošinājos to sākt, nodomāju — kāpēc gan ne? Zumba ir deja, kas sievietēm patīk un padodas. Dejot taču var jebkurš, tas ir dabīgi. Mana lielākā motivācija bija liekais svars, ļoti gribējās nomest “peldriņķi” no vidukļa, kas parādījās pēc bērna piedzimšanas. Zumbas deja ir sievišķīga, tajā ir gurnu grozīšana, kā, piemēram, nav hiphopā, nometu astoņus kilogramus. Savukārt hiphops vairāk ir spēka deja, pat brutāla deja. Esmu pārgājusi no brutālas spēka dejas uz sievišķīgāku. Kustas gurni, gurni, gurni! (Smejas.)
Darbs būs vienmēr
— 12 gadi ir jau liels vecums, lai sāktu dejot. Kā atklāji šo talantu?
— Vecmamma stāsta, ka vispirms iemācījos dejot, tikai tad staigāt. Atceros, mājās bija televizors, tāpēc bieži skatījāmies deju un mūzikas koncertus. Vēroju un visu atkārtoju. Mamma stāsta, ka, mani iznēsājot, daudz klausījusies mūziku un pati dejojusi. Domāju, tas atstājis iespaidu. Mani pievelk deja. Kustoties mūzikas pavadībā, labi jūtos, kļūstu brīva. Cita... Dejojot uz citiem skatos no augšas uz leju. Man šī sajūta ir svarīga, jo bērnība bija grūta. Citi vienmēr uz mani skatījušies no augšas. Ir tikai cilvēcīgi, ka arī es gribu paskatīties no augšas. Protams, zinu, ka esmu maza augumā. (Pasmaida.) Tomēr savu vērtību atklāju tikai tad, kad sāku dejot. Cik skaisti, teica. Tā tas sākās, un nu vairs nevaru beigt. Tagad ir vēlme šīs iemaņas iemācīt arī citiem.
— Mācīt deju?
— Lai varētu mācīt dejot bērnus un jauniešus, man jāapgūst pedagoģija. Es to darīšu, jo gribētu atvērt savu deju studiju. Protams, sapnis! (Smaida.) Bet esmu posmā, kad mācības kļuvušas primāras, sevi dēvēju par studenti. Aizkraukles Profesionālajā vidusskolā apgūstu ēdināšanas pakalpojumu speciālista profesiju. Palaidu jaunāko bērnu dārziņā un iestājos pavāros, kas būs mana nākotnes profesija. Darbs būs vienmēr, siltumā pie plīts un pilns vēders. (Smejas.) Izglītību vajag, bet man dzīvē bijis otrādāk — sākumā radīju bērnus. Tad, kad bija jāmācās, darīju visu, lai to nedarītu. Tāpēc esmu pateicīga, ka arī mamma atnāca uz Aizkraukli, viņa man ļoti palīdz, lai es varētu savienot mācības ar bērnu audzināšanu. Ceru ar vienu šāvienu nošaut divus zaķus— iegūšu profesiju un būšu skolai viens no tik vajadzīgajiem skolēniem, cerams, būs līdzēts, lai to neaizslēdz.
Lai gan kursā esmu vecākā, man patīk būt skolas solā. Sākums gan bija grūts, jāpielāgojas. Skolā daudz puišu, kuriem mācības ne visai prātā, tāpēc jāpiedomā, kā ģērbties mācību iestādē, īsos svārkos un ar dziļu dekoltē uz skolu neeju. Sievišķība jānoslēpj, puišiem galvas kļūst “karstas”, visu pamana, komentē. Kāpēc tas vajadzīgs? Labāk dzīvot mierīgi. Skolā cenšos pielāgoties kursabiedriem, tas ir svarīgi, lai būtu labas attiecības, kopā spēlējam volejbolu. Ar dažām meitenēm esmu tikusies arī deju zālē, un viņas, ieraugot mani, saka — skolotāj!
Darīt visu, tikai ne mācīties
— Agrāk darīji visu, tikai ne mācījies?
— Tā bija. Pat ar svarcelšanu aizrāvos. 16 gados pacēlu 60 kilogramus. Ja vari pacelt vairāk nekā savu svaru, tas ir liels sasniegums, toreiz pati svēru 55 kilogramus. Uz svarcelšanu gāju, jo gribēju pievērst sev uzmanību, un man nekad nav bijis, kas aizstāv, jo esmu uzaugusi bez tēva. Apguvu arī tekvondo, tā paša iemesla dēļ, lai būtu stipra.
Kad no Viļakas vidusskolas pārgāju uz Balvu vakarskolu, man mainījās domāšana. Vakarskolas pedagogiem bija cita mācīšanas pieeja, man beidzot kļuva interesanti mācīties. Skolotāji pienāca pie katra, paskaidroja, ja nesapratu uzreiz. Skolotājiem bija dzelžaina pacietība, bet vidusskolā — nesaproti, pati vainīga, nāc uz pēcstundām! Tas bija pazemojoši un aizvainojoši! Tām nebija vietas manā dienas plānā, jo man bija ļoti aktīva pulciņu dzīve. Nonākot vakarskolas solā, it kā sāku elpot. Tur neviens mani personīgi nezināja— pedagogiem nebija svarīgi, no kādas ģimenes es nāku. Vai esmu bagāta vai trūcīga. Vakarskolā uzmanību pievērsa man, neviens neizteica piezīmes par apģērbu, izskatu, kā tas notika vidusskolā. Es biju līdzvērtīga viņiem. Tur mani pieņēma, neatgādināja manas kļūdas, biju brīva no vecāku pagātnes. Man sāka iepatikties mācīties, es gribēju rezultātu, pabeigt, izdarīt darbu līdz galam. Ir pagājis laiks kopš vakarskolas, bet manī ir šī apziņa — jāmācās, jāmācās. Esmu pateicīga labajiem skolotājiem un ka varu apvienot bērnus, ģimenes dzīvi ar skolu.
Kāvās ar puišiem
— Vai spēku un cīņas mākslu nācies arī dzīvē izmantot?
— Ielās jūtos droši pat vakara stundā. Visvairāk kāvos ar puišiem skolā. Man bērnībā bija jācīnās par izdzīvošanu burtiski, daudz darīja pāri, raustīja aiz somas, reiz to pat saplēsa, grūstīja. Tēva nebija, kam pasūdzēties un kas mani aizstāvētu, bet mammai nestāstīju. Bija jākļūst pašai stiprai, toreiz mans moto bija — aiztiksi mani, aiztikšu tevi! Protams, tagad tā vairs nav, bet, ja vajag būt vīrišķīgai, tāda esmu, ja sievišķīgai, tad esmu arī tāda. Dažāda. Maiga. Stingra. Pakļāvīga. Tāda kā deja. Tajā es sevi atrodu, jo to, ko dienā sirdī sakrāju, to izdejoju, izkratu no sevis ārā. Pēc tam gribas mieru un klusumu. Pilnīgu klusumu.
— Kā tu no Viļakas nonāci Aizkrauklē?
— Var teikt, esmu še ieprecējusies, lai gan precēti ar vīru neesam. Esmu dzīvojusi arī Rīgā, bet vīram darbs šai pusē, bija muļķīgi braukāt. Ļoti patīk dzīve Aizkrauklē. Varu teikt, pilsētu esmu iemīlējusi. Iemīlējusi! Goda vārds! Te ir viss, ko man vajag pilnvērtīgai dzīvei. Man pat ir sapnis — siltumnīca un vagas. Vienīgais trūkums — slimnīcas nav, bet pilsētai ir liels potenciāls — te var elpot! Nevar salīdzināt ar manu dzimto Viļaku, kas pārvērtusies par bedri — cilvēki bezcerībā, daudzi, neredzot dzīvei jēgu, ir nodzērušies vai izbraukuši, miests tukšs.
— Vai tev patīk, ja uzrunā par skolotāju?
— Uzreiz jūtos veca. Labāk, lai vēršas ar “tu”. “Tu” forma atbrīvo, cilvēks mazāk domā par kompleksiem, jo esmu līdzvērtīga. Lai sāktu dejot, bieži jāpārvar tieši kompleksi un nedrošība. Visvairāk kautrējas apaļīgas meitenes. Kā pelītes uzvedas, grib atvērties, bet kautrējas darīt. Es mudinu — dari! Darām kopā! Dejo, izskatam nav nozīmes! Un pārsteidzošākais, ka no “pelēkām pelēm” bieži vien ir pašas labākās dejotājas. Viņas kļūst citas. ◆

Pieturzīmes

◆ Sanita Martiņenko
◆ Dzimusi 1990. gada 15. jūlijā.
◆ Vīrs un divas meitas.
◆ Mācās Aizkraukles Profesionālajā vidusskolā.
◆ Vaļasprieks — hiphopa un zumbas dejošana, volejbols.

Staburags.lv ARHĪVS

Skatīties no augšas uz leju

Kategorijas