Ar “emociju vilcienu” Spānijā

Inguna Juhņeviča, biedrības “JES” projektu vadītāja

2017. gada 22. augusts 00:00

403

Sešdesmit jaunie eiropieši no Maltas, Vācijas, Zviedrijas un Spānijas, kā arī mēs, astoņi jaunieši — Austra Pumpure, Ivita Ikerte, Rēzija Bokaldere, Renārs Panteļejevs, Niks Dominiks Doropoļskis, Anna Nikola Tereščenkova, Alīne Biķerniece un Kristīne Strimpule, divas vadītājas — Inguna Juhņeviča un Iveta Biķerniece — no Latvijas, piedalījāmies “Erasmus+” programmas apmaiņas projektā “EMOTIONAL TRAIN-NING” jeb “emociju vilciens”.

Projekts tika realizēts jūlija vidū Madrides priekšpilsētā Fuenlabradā. Tā mērķis — strādāt ar emocijām un veicināt iecietību un solidaritāti.
“Train of the emotions” jeb emociju vilcienam bija īpašas sliedes. Pirms izbraukšanas notika iepazīšanās — lai iekāptu vilcienā, bija jāizpilda mājasdarbs, kurā vajadzēja nofilmēt video par sevi un stereotipiem. Tie bija jāveido par valstīm, kuras piedalās projektā. Mēs lieliski tikām galā ar mājasdarbu: filmējam skaistāko, kas mums ir, — mūsu tradīcijas saulgriežos Skrīveros, Daugavmalā. Iveta filmā iepazīstināja ar tradīcijām, Renārs spēlēja flamenko ar ģitāru, Ivita dejoja, un Rēzija dziedāja “Prāta vētras” dziesmu. Niks nofilmēto maketēja. Katrs dalībnieks teica “labdien!” visās valodās: Alīne runāja spāniski, Iveta — latviski, Rēzija — vāciski, Niks — zviedru valodā. Austra teica “labdien” maltiešu valodā un angliski stāstīja par mūsu tradīcijām. Dalībniekiem patika, un viņi saprata, ka mēs interesējamies par šīm valstīm.
Visi jaunieši bija vecumā no 15 līdz 27 gadiem, dzīvojām Salvadora Dalī skolā Fuenlabradā. Jau pats skolas nosaukums un noformējums liecināja, ka spāņi ļoti lepojas ar pasaulslaveno mākslinieku. Devāmies arī uz Fuenlabradas rātsnamu, kur tikāmies ar pašvaldības vadītāju Manuelu Roblesu, kurš mūs iepazīstināja ar 250 000 iedzīvotājiem bagāto lielo pilsētu, kas kļūst lielāka ar katru nedēļu. Pirmajā vakarā Spānijā mūs sagaidīja ar flamenko vakaru. Devāmies arī uz Madridi un Toledo, lai iepazītu kultūru daudzveidību šajās pilsētās. Kur nu vēl spāņu, vāciešu, maltiešu un zviedru ēdieni, dejas, dziesmas un spēles starpkultūru vakaros.
“Emociju vilcienam” jeb “train of the emotions” bija konkrēts maršruts un četras stacijas, kurās bija jāizkāpj.
Stacija nr. 1: dzimumu nevienlīdzība — izspēlējām simulācijas spēles, kā notiek diskriminācija.
Stacija nr. 2: seksuālās minoritātes, viņu iekļaušanās un sajūtas sabiedrībā, tikāmies ar nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, kas strādā ar viņiem, organizē dažādus pasākumus, informē sabiedrību un cīnās par viņu tiesībām.
Stacija nr. 3: stereotipi par musulmaņiem. Devāmies uz mošeju, kur radām iespēju gūt priekšstatu par musulmaņiem, varējām uzdot ļoti daudzus jautājumus.
Stacija nr. 4: rasisms un ksenofobija. Tika novērtēti aizspriedumu līmeņi, stereotipi un redzējumi par pašreizējās sabiedrības problēmām. Katrā no stacijām mainījās mūsu attieksme, pašu vidū raisījās asas diskusijas.
Ir svarīgi saprast cilvēku iekšējo pasauli, tas bija kā ceļojums ar vilcienu uz sajūtu pasauli, ko veicām ar nelielām bailēm, dusmām — kā tad būs, vai mēs jutīsim riebumu pret transseksuāliem cilvēkiem, musulmaņiem? Vai mūs pārņems prieks un pārsteigums, satiekoties aci pret aci ar dažādību? Mēs strādājām ar emocionālo inteliģenci, lai zinātu, kā kontrolēt katru no emocijām. Pēc ierašanās katrā stacijā aizspriedumi tika likvidēti aizvien vairāk un vairāk.
Mājup devāmies ar jaukām emocijām sirdīs un asarām acīs. Tu vari pieņemt daudzveidību tikai tad, kad tu pats to redzi un sajūti. Bija žēl šķirties, aizspriedumi bija likvidēti pilnībā, bet klāt bija pēdējā stacija, te nu mums no vilciena bija jāizkāpj.

Staburags.lv ARHĪVS

Ar “emociju vilcienu” Spānijā

Kategorijas