Mums jābūt tepat un jādara pašiem

2017. gada 22. augusts 00:00

344

Vasara strauji tuvojas beigām, un drīz sāksies jauns mācību gads. Šogad mūsu ģimenē tas ir īpašs, jo dēls sāks mācīties pirmajā klasē. Domāju, daudziem vecākiem satraukums ir lielāks nekā pašam bērnam.

Šovasar vērojot savu bērnu un viņa vienaudžus, var dzirdēt, ka tās vairs nav bērnudārznieku runas, bet vairāk par skolu, un tas ir lieliski. Tas tikai liecina, ka viņi ir gatavi nākamajam posmam. Gatavojoties skolai, vairāk vai mazāk viss nepieciešamais sagādāts, un, ja to dara laikus un pamazām, nav nekas sarežģīts vai pārāk dārgs. Vēl jāsaņem mācību grāmatas, un skolai būsim gatavi pilnībā. Ir jau, protams, nedrošība, kā viss notiks, kā bērns iejutīsies jaunajā vidē, jo tā ir citādāka nekā pirmsskolas izglītības iestādē. Nelielas bažas ir par to, kā izvadāt bērnu uz skolu, bet gan jau viss būs labi. Dēls mācīsies tajā pašā skolā, kuru savulaik pabeidzu es. Diemžēl tajā vairs nav skolotāju, kas mācīja mani, un arī daudz kas cits ir mainījies. Bet tas ir labi, jo visam jāattīstās un jāmainās, arī mums pašiem.

Šobrīd atkal aktīvi apspriež to, ka bērni skolā varētu sākt mācīties no sešiem gadiem. Es to neatbalstu, jo domāju, ka septiņi gadi ir optimālais vecums, lai sāktu iet skolā. Esošā sistēma ir pietiekami laba, lai sagatavotu bērnu skolai un viņi pilnvērtīgi attīstītos. Noteikti ir bērni, kuri varētu sākt mācīties skolā agrāk, bet tie ir atsevišķi gadījumi. Nevajag neko sasteigt.

Gaidāmais mācību gads man nozīmīgs vēl kāda iemesla dēļ — arī es pats septembrī sākšu mācības. Jau 26 gadus strādāju kā akmeņkalis un brīvajos brīžos gleznoju, līdz šim darbojos praktiski, bet profesionālas izglītības šajā jomā man nav. Viss, ko protu, apgūts pašmācībā. Tagad daudz ko var iemācīties ar interneta palīdzību, savulaik mums tā nebija — vajadzēja mācīties darot. Tagad izjūtu, ka pietrūkst plašākas izglītības, un došos mācīties. Bija “klikšķis”, ka šobrīd to vajag, pazīstami cilvēki iedrošināja un mācību iestāde arī ļoti atsaucīga. Gribas mākslas priekšmetus apgūt pamatīgāk.

Vasarā man kā citiem vecākiem gribas, lai bērns to nepavada pie telefona vai datora, bet reālajā dzīvē — spēlējoties ar citiem vienaudžiem. Mums savulaik tādas problēmas nebija, jo rotaļas pagalmā ar draugiem bija vienīgais brīvā laika pavadīšanas veids. Tas mums deva savu rūdījumu dzīvei. Tagad vecāki visam pieved klāt un gluži vai sacenšas, kurš savam bērnam nodrošinās labākas lietas. Prieks, ka dēlu interesē lego un rodas arī citas intereses.

Lepojos ar to, ka dzīvoju Latvijā, jo pie mums ir salīdzinoši droši, bet citviet pasaulē tā nav. Nesen terora akti notikuši gan Spānijas pilsētā Barselonā, gan Somijā, incidenti arī Krievijā. Tas ir satraucoši, bet mēs laimīgā kārtā pat nespējam apjaust, kā tas ir, jo tas notiek citviet. Ja tā padomā, tomēr pasaule ir tik maza un daudzas negācijas var atnākt arī līdz mums. Cilvēki daudz ceļo, un tas arī liek būt uzmanīgiem. Pirms diviem gadiem bijām Vācijā, kur ļoti satraucas par bēgļu problēmu, un sekām, kādas rodas. Nelielā pilsētiņā pie Minhenes šī iemesla dēļ neomulīgi jutās arī paši vācieši.

Latvijas šī brīža aktualitāte ir jaunā nodokļu reforma, kas ir salīdzinoši smaga tēma, un grūti pateikt, kāds ir labākais variants. Manuprāt, lielākā problēma ir tā, ka cilvēki vairs nesaskata nākotnes iespējas. Esmu pašnodarbinātais, bet neesmu īsti drošs, vai būšu nopelnījis pietiekamu veselības aprūpi un pensiju. Vismaz pagaidām nav lielas ticības arī visiem pensiju iemaksas līmeņiem. Daudziem cilvēkiem ir dilemma — maksāt vairāk nodokļus vai dzīvot tagad, kad ikdienas izdevumi ir pietiekami lieli. Var jau darīt kā citi — doties uz ārzemēm, bet esmu sapratis, ka tas nav man. Neraugoties ne uz ko, vienmēr esmu bijis savas Pļaviņu pilsētas un Gostiņu patriots. Uzskatu, ka mums tepat jābūt un jāveido sava vide, darba vietas.

Lai arī kādas pārmaiņas ir Latvijā, šobrīd turpinās kapusvētkus laiks. Kapu kultūra mums ir ļoti spēcīga, un tā kaut reizi gadā pulcē kopā dzimtas — cilvēki sabrauc no tuvienes un tālienes. Kapu pieminekļu veidošanā ienāk jaunas metodes, arī akmeņus lielākoties ieved no ārvalstīm, bet es spītīgi turos pie vecajām tradīcijām — izvēlos mūsu pašu Latvijas laukakmeni, apstrādāju to ar kaltu un āmuru. Tas ir katra gaumes jautājums.

Laiks iet un drīz jau rudens — sāksies pašdarbības sezona. Dziedu jauktajā korī “Noskaņa”, arī ansamblī “Krustpilieši” un dejoju Pļaviņu novada kultūras centra vidējās paaudzes deju kolektīvā “Vidupe” — tas ikdienu dara krāsaināku, un tā nav tikai laika pavadīšanas iespēja, bet iespēja satikt jaukus cilvēkus. Man patīk, ka kolektīvi tiecas uz kvalitāti, tad gandarījums ir gan pašiem, gan klausītājiem un skatītājiem. Tāpēc gribu novēlēt, lai katrs atrod rudenī skaistumu dabā un sirdī, bērniem lai veicas mācībās, lai atrod sev piemērotus pulciņus, kas pilnveido un bagātina viņus, un kopumā — lai pasaulē valda saticība un miers!

Staburags.lv ARHĪVS

Mums jābūt tepat un jādara pašiem

Kategorijas