Katrai meitai sava kleita

Sandra Pumpure

Laikraksta arhīvs

2017. gada 18. augusts 00:09

750

Vizītkarte

VĀRDS, UZVĀRDS: Inta Ilmere.

DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1978. gada 18. marts, Rīga.

DZĪVESVIETA: Rīga un Klintaine.

IZGLĪTĪBA: vidējā profesionālā.

ĢIMENE: vīrs Guntis, ¬meitas — Estere Justīne, Madeira Anhelika, Krista Anete, Gunta un Paula.

VAĻASPRIEKS: rokdarbi.

HOROSKOPA ZĪME: Zivis.

Šūt sapņo jau bērnībā

Intu Ilmeri ievēroju klintainiešu rokdarbu un vaļasprieku izstādē, kur viņa piedalījās ar saviem šuvumiem. Tā ir gan viņas profesija, gan vaļasprieks. Inta ar ģimeni Klintainē ir tikai vasarās un brīvdienās, kur viņa īsteno vēl kādu savu aizraušanos — dārza iekārtošanu. Gada lielākā daļa viņai paiet Rīgā, kur ir lielākas darba iespējas un skolojas bērni. Par to visu saruna ar Intu.

Darbi nebeidzas

Ieejot mājas pagalmā, uzmanību piesaista krāšņi veidotās puķudobes, un mūsu saruna, protams, uzreiz iesākas par dārza darbiem.

— Plāni man lieli, gribas daudz ko, un ieceres visu laiku mainās. Tas viss ir procesā, un var paveikt tik, cik pietiek laika un līdzekļu. Tā kā darām pašu spēkiem un lielākoties dzīvojam Rīgā, remonts Klintaines mājā tik ātri neiet uz priekšu, bet vīram Guntim šādi darbi padodas. Visam, kas saistās ar celtniecību, viņam ir savs redzējums, bet man vairāk patīk dārzs. Sākumā stādīju visu, ko varēja dabūt. Tad kaut kas pamainījās, bet stādu tirgotavas joprojām patīk apmeklēt, un, redzot to visu, galvā jau briest nākamais plāns. — Dārzā un mājā darba nekad netrūkst?

— Kad ir savs, tas ir pavisam citādāk — gribas vēl un vēl, tad tikai ej un dari. Turklāt stādīt un ravēt man vienmēr paticis. Atceros, vēl kā maza meitene vācu puķes, stādīju, un tās auga. Tagad ko apkopt gan ir tik daudz, un visu nevar pagūt. Nesen kārtējo reizi pabeidzu ravēt visas dobes un ceru, ka šovasar vairs nebūs tas jādara... Arī pļaut vajag daudz. Beidzamajā reizē vajadzēja to darīt pašai, un tad sapratu, cik tas ir grūti un daudz. (Smaida.) Tomēr pēc tam ir skaisti.

— Kas pašai visvairāk patīk dārzā?

— Šobrīd rozes. Bija man sapnis par lielu dobi, bet stādi kaut kā sāka nīkuļot. Jāmeklē cēlonis, jo no šīm puķēm negribas atteikties. Atceros, krustmātei savulaik bija liela dobe ar dažādu krāsu flokšiem, un tad man tie nepatika. Tagad šķiet tik skaisti, jo daudzas lietas novērtējam tikai pēc laika. Man patīk dobēs “spēlēties” ar akmeņu akcentiem. Ja gribas, var pamainīt to izvietojumu. Ne visam, kas iestādīts, zinu nosaukumu, bet cenšos visu sakārtot, lai zinātu, kur kas iestādīts. Arī rožu šķirnes jāpieraksta.

Kleitas un mežģīnes

— Kad iznāk laiks rokdarbiem?

— Vasarā noteikti nē, jo tad ir gandrīz tikai dārzs. Tā vairāk ir nodarbe ziemā, un kad ir vajadzība. Par šuvēju gribēju kļūt jau ceturtajā klasē. Apguvu drēbnieces profesiju un tajā arī strādāju. Tagad tas vairāk ir savam priekam, jo bērni prasa savas rūpes. Tomēr man ir doma, ka varētu veidot ko savu. Ieceres ir, un jāpagaida, kad paaugsies mazākā meita. Strādāt pie kaut kā ir viens, bet galvenais — pats vari īstenot savas idejas.

— Šī tirgus niša vēl brīva?— Laukos to varbūt tā nejūt, bet Rīgā šūšanas pakalpojumi pieprasīti arvien vairāk. Cilvēki grib kaut ko atšķirīgu. Tā diemžēl ir, ka šobrīd arī citās jomās jūtam, ka bez Rīgas iztikt grūti, jo tur ir citas iespējas. Tāpēc par savu uzņēmumu laukos pagaidām ir lielas šaubas, jo nav te arī cilvēkiem lielas pirktspējas. Ikdienā dzīvojot, to var redzēt. Nezinu, kāpēc Latvijā ir tā, un vai kas mainīsies. Domas ir dažādas, un cerams, ka arī īstenosies. Tomēr labi, ka ir mums tādi lauki, kas ir mana otrā vīra dzimtā puse. Bērniem ir, kur baudīt svaigu gaisu. Ar to uzlādēti atgriežamies pilsētā. Tad gan man vajag brīdi atelpas un neko nedarīt, un atkal enerģijas pilna varu iet darbos.

— Izdevīgi šūt pašai, ja šobrīd visu var lēti nopirkt, un arī audumi ir dārgi?

— Ja ir individuāli šūts, tad zini, ka citam tāda noteikti nebūs. Var jau visu vienkārši, bet man patīk tērpam pielikt kādu puķīti vai pērlīti. Ir jau ar to visu ņemšanās, bet man patīk. Nevajag jau arī pirkt dārgus audumus, jo nereti izdevīgi ir atgriezumi. Labas lietas, ko pārtaisīt, var atrast arī “humpalās”. Kad savulaik mācījos, nebija, kur pat paskatīties idejas. Tagad pilns internets, un viss tik interesants, ka gribas izmēģināt. Agrāk pat sapņos nerādījās tādu aksesuāru pārbagātība kā tagad. Ko tik tagad var nopirkt! Pērlītes “izkaisītas” pa visu māju.

— Piecu meitu māmiņai jau arī ir kam šūt. Viņām patīk?

— Šuju visām. Saglabājusies vēl kleita, ko darināju vecākajai meitai, kad viņa bija maza, un tā joˉprojām ir aktuāla. Tagad skatos, kur man bija pacietība visas cakas uzmeistarot. Šujmašīna jau arī nebija nekāda modernā. Par meitām runājot, interesanti — tas, kas piestāv vienai, citai tik labi neizskatās. Tā ka nevar uzšūt vienu kleitu un cerēt, ka valkās arī pārējās. Laikam tas tāpēc, ka, šujot tērpu, ņemu vērā ne tikai katras augumu, bet arī raksturu. Jau domās redzu, kā tas viņai izskatīsies. Viņas visas labprāt valkā manis šūto. Protams, kad kaut kur jādodas, meitas sūkstās, ka nav, ko vilkt mugurā. Draudzenes brīnās — kā tā, ja pilns skapis? Man gan tādu problēmu nav, sagatavojos jau iepriekšējā vakarā. Citādāk ir ar šūšanu, jo nereti visas idejas rodas neilgi pirms pasākuma. Tad gan ir šūts arī visu nakti. Meitas izaug, un tērpi krājas. Patīkami gan uz tiem paskatīties, jo katrā ielikts daudz darba un izdomas.

Rūdījums visai dzīvei

— Meitas ir atšķirīgas?

— Jā, arī interešu ziņā. Kristai vairāk interesē kaut kas no mākˉslas kā man, bet katrai ir kas savs. Gribas, lai katra atrod sev piemērotāko. Taču dārza darbi gan pagaidām nevienu neinteresē. (Smaida.) Mazākā Paula ir visašākā. Tāda rakstura nav nevienai meitai. Varbūt tas no domām, ka māsām vajag arī brālīti.

— Kur pagāja pašas bērnība?

— Antūžu pusē. Augu bez vecākiem un mācījos internātskolā. Grūts laiks bija, jo vajadzēja ne tikai mācīties, bet arī agri strādāt. Tagad, to visu atceroties, manī tomēr nav rūgtuma. Tas deva lielu rūdījumu visai dzīvei. Es sevi un citi mani jau bija “norakstījuši”, ka neko nesasniegšu. Tas manī radīja spītu, un gāju mācīties. Kad no visiem Rīgas skolā biju teicamniece, raudzījās citādāk. Ir man bijuši arī labi skolotāji un aizbildņi, kuri daudz devuši. Vēlāk izdevās sameklēt tēva radus. Gribējās apjaust savas saknes. Viņa dzimtā arī bijuši daudz radošu cilvēku, un laikam man tas no viņiem. Mēs daudz ko paņemam no saviem vecākiem. Tā man nebija, bet cenšos daudz dot saviem bērniem un ceru, ka viņi vienmēr turēsies kopā.

Staburags.lv ARHĪVS

Katrai meitai sava kleita

Kategorijas