Izvilina melodiju no zāģa

2017. gada 15. augusts 09:14

Tautas mūzikas svētkos Aizkrauklē mūzikas vecmeistari bija aicināti demonstrēt senos mūzikas instrumentus. Rucavas tautas mūzikas kapelas “Paurupīte” dalībnieks Jānis Pūķis Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja klētī spēlēja zāģi un citus instrumentus, kā arī dziedāja dažādas melodijas. Viņa prasme, aizrautība un enerģiskums daudzos apmeklētājos raisīja apbrīnu.

Jāiemanās ar locīšanu
Vecmeistaru viņa dzimtajā Rucavā dēvē par Pūķu Jāni, tur viņš izveidojis mūzikas instrumentu muzeju, kurā ir vairāk nekā 90 tautas mūzikas instrumentu. Mūzikas skolā gan nav mācījies, visu apguvis pašmācībā. Iespējams, dziedāšanas un spēlēšanas prieku viņš mantojis no muzikālajiem vecākiem.

Pūķu Jānis ar vienu roku zāģi locīja kā jūras vilni, ar otru roku gar to vilka lociņu, bet draugi zālē viņa radītās mūzikas pavadījumā dziedāja tautas melodijas. Pēc tam viņš demonstrēja citus mūzikas instrumentus, tajā skaitā paša gatavotus, piemēram, deguna flautu.
Jautāts, vai zāģi ir grūti spēlēt, vecmeistars atbild, ka vajag iemanīties ar zāģa locīšanu, lai melodiju varētu izdabūt, lociņš ir jāuzrauj un jāatlaiž, lai skanētu. “Spēlēt uz zāģa iemācījos apmēram pirms divdesmit gadiem, Rīgā man kādreiz bija “Pūķa muzikantu kapela”, un viens meistars man to iemācīja. Lai spēlētu, toreiz rūpnieciski izgatavotam malkas zāģim rūpnīcā nogriezām malu — viens gals resnāks, otrs tievāks, tam bija jābūt tikai četrus milimetrus biezam. Kapelā spēlēja kāds zāģeris, kurš mīlēja iedzert. Kad gāja mājās, pakrita, un zāģis tika nozagts, tā viņš zāģi pazaudēja kādas trīs reizes. Braucām uz koncertiem, tikāmies ar ārzemju draugiem, un zviedri izpļāpājās, ka viņiem esot muzikālais zāģis. Pasūtīju, lai draugi Zviedrijā man tādu nopērk, man tādu arī atveda, uzraksts uz zāģa liecina, ka tas ražots firmā “Stradivari”. Aizkrauklē spēlēju zviedru zāģi, un tas ir četrus milimetrus biezs, to izmērīju ar mikrometru. Šis zāģis man ir jau kādus divdesmit gadus.”

Jautāju, vai regulāri jātrenējas, lai zāģa spēli neaizmirstu? “Protams, katru vasaru man Rucavā nāk tūristi, esmu noņēmies kā traks!” atbild meistars.
“Kad Rīgā muzicēju tautas mūzikas ansamblī “Dandari”, iemācījos spēlēt daudzus dančus un tagad turpinu tos mācīt citiem, toreiz izbraukājām daudzas Latvijas vietas, tajā skaitā Latgali, bet Aizkrauklē esmu pirmo reizi,” viņš stāsta.

“Tu raksti, ka ieeja brīva!”
“Vecumdienās, kad mainījās gadsimti, no Rīgas pārcēlos uz dzimto Rucavu,” teic Pūķu Jānis. Rucavā ir viņa privātais mūzikas instrumentu muzejs, ziņas par to iekļautas grāmatā “111 privātie muzeji un kolekcijas Latvijā”. Daudzi tūristi, uzzinājuši par muzeju, brauc ciemos. Vecmeistaram ir arī grāmata angļu valodā par pasaules tautas mūzikas instrumentiem.
“Apmēram simt kvadrātmetru lielā telpa ir pilna ar dažādiem mūzikas instrumentiem, un koncertā tūristiem jāspēlē vismaz uz četriem, pieciem, lai viņiem būtu interesanti. Spēlēju pārsvarā ermoņikas, cītaru, flautu, deguna flautu, bajānu, piecrindpogu akordeonu. Dziedu arī krievu častuškas. Ir krievu tūristi, kam patīk bezkaunīgās častuškas. Tās iemācījos Krievijā, tur biju kopš septiņu gadu vecuma, jo mūsu ģimeni 1941. gadā izsūtīja. Tūristi dzirdējuši, ka spēlēju uz zāģa, un grib to paklausīties, tas jāspēlē vienmēr. No Spānijas man atveda buļļa galvu, ar lociņu velku pa to un iznāk kā buļļa māviens. Tad saku — bullis grib ēst, kaut kas jāiemet silē. Pie muzeja durvīm vāciski rakstīts, ka ieeja brīva. Viens vācietis, kurš labi prata krieviski, tā man ieteica — tu raksti, ka ieeja brīva, jo vāciešiem tā patīk. Ja koncerts viņiem patiks, paši ziedos naudu. Citiem dodu spēlēt balalaiku, mandolīnu un citus instrumentus, katram savu. Tūristi ar velosipēdiem un automašīnām brauc no Vācijas, Nīderlandes, Somijas, Čehijas, Polijas...”

No manekena uztaisa tauri
Daļu mūzikas instrumentu Jānis Pūķis nopircis, citi dāvināti un arī paša gatavoti, tajā skaitā tādi, kas jāuztver ar humoru. Piemēram, deguna flauta, kuru viņš spēlēja arī Aizkrauklē. “Tas ir kolosāls instruments, labāks par blokflautu!” viņš saka. “Esmu arī uztaisījis ģitāru no lāpstas, parodējot jaunos muzikantus.” Daudzus mūzikas instrumentus vecmeistars uzdāvinājis tautas mūzikas ansambļiem.
Tūristi bieži brauc skatīties Rucavas baznīcu, Jānis Pūķis uzvelk formastērpu, paņem policista zizli, iepūš svilpē un viņus apstādina. “Viņi izbrīnīti prasa, vai pārbaude? Saku — jā, pārbaude uz muzikālo dzirdi, nāciet iekšā!” stāsta meistars. “Mājā, kurā ierīkoju muzeju, nav ne elektrības, ne apkures. Tur kādreiz bija veikals ar manekeniem, es viena manekena kājai nogriezu lielo pirkstu, kāja ir tukša, var pūst pa caurumu, un iznāca ļoti laba taure, tik labi skan! Rucavā bija bērnu nometne, vienai meitenei uzdāvināju manekena kāju, jo man tādas bija vēl, staigāja pa Rucavu pūšot un citus uzjautrinot! Kādreiz Rīgā biju ielu muzikants, dziedāju, spēlēju akordeonu, deguna flautu, ar kāju situ kofera bungas. Edgars Liepiņš mani nogruntēja un teica — tu esi mūsu partizāns un jānāk mūsu partizānu vienībā! Partizānu vienība saucās “Šalc zaļais mežs”. Kādas trīs reizes uzstājos viņa koncertos. Edgars Liepiņš pirms miršanas teica: “Tev jāturpina smīdināt tautu! Kā tu to darīsi, es nezinu, bet turpini smīdināt!” Tā nu es cenšos smīdināt, cik es varu.’’
“Pūķu Jānim ir pašam savs rags — “Pūķa rags”, tas ir viesu nams pie jūras!” saka kāds kapelas dalībnieks. “Tas nekas, ka nav viņa, bet es vienalga saku, ka ir viņa!” ◆

Uzziņa

Jānis Pūķis dzimis 1934. gada 31. janvārī Liepājā. 1941. gadā ģimene deportēta uz Sibīriju, tā izšķirta, tēvs gāja bojā nometnē. Pēc Staļina nāves atpakaļceļā no Sibīrijas Jānis līdzi ņēma vienīgo dārgumu — ermoņikas, kas viņam kā vienīgajam sādžas muzikantam bija līdzējušas nopelnīt kādu kapeiku izdzīvošanai. Ermoņiku kasti viņš nesa rokās 60 km līdz tuvākajai šosejai. Viņa sieva un meita palika uz dzīvi Sibīrijā, jo sieva Latvijā nevarēja iedzīvoties. Ar Latvijas Okupācijas muzeja gādību par viņu uzņemta dokumentālā filma “Kūjenieks Jānis Pūķis”. Pēc atgriešanās dzimtenē Jānis Pūķis strādājis par autovadītāju, lidostā “Spilve” par aviomehāniķi, bijis ielu muzikants, interesējies par latviešu tautas folkloru un mūziku, spēlējis dažādos tautas mūzikas ansambļos.
Jānim Pūķim piešķirts tituls “Eiropas Gada cilvēks 2013”, “Goda rucavnieks 2014”, viņš saņēmis atzinības rakstu par Rucavas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un popularizēšanu.

Staburags.lv ARHĪVS

Izvilina melodiju no zāģa

Kategorijas