“Štrunts par medu, ka tik bites!”

2017. gada 15. augusts 09:14

751

“Parasti šajā laikā vajadzētu izņemt jau trešo medus vākumu, bet šogad trīs ražu vietā ir tikai viena,” saka bitenieks Didzis Grundulis. Viņš bilst, ka šis arods viņam ir tikai vaļasprieks, taču vienpadsmit gadu pieredze ļāvusi iet vēl tālāk — Didzis Daudzesē atvēris darbnīcu, kurā izgatavo biškopja inventāru.

Dabas aicinājums
Aizkrauklieti Didzi Grunduli satieku Seces pusē — tur šovasar ganās daļa no viņa aprūpētajām 17 bišu saimēm. Savukārt pārējās medu vāc Daudzeses pļavās un mežos. Bitenieks stāsta, ka lielākais viņam bijušas 27 saimes, un nosmej: “Sākot praktizēt biškopja arodu, vadījos pēc principa: štrunts par medu, ka tik bites!”
Didzis atklāj, ka biškopja darbam viņš pievērsies pamazām, un ‘‘vainīgas’’ bijušas dažādas likumsakarības — gan tas, ka vectēvam savulaik bijušas bites, gan tas, ka viņam jau mazotnē vilinoša šķitusi daba. Par to liecina arī fakts, ka kopš skolas gadiem Didzis iesaistījies Ornitologu biedrībā. “Kad pēc 9. klases beigšanas bija jāizlemj, ko darīšu tālāk, viens no variantiem bija mācīties par biškopi,” stāsta Didzis. “Jā, tāds aicinājums man bija. Taču togad Vecbebros biškopja arodu varēja mācīties gadu, bet nevarēja vienlaikus iegūt vidējo izglītību. Tas man nederēja, tāpēc izlēmu mācīties Ogres Meža tehnikumā. Pēc četriem gadiem kļuvu par mežsaimnieku. Kaut kāda saistība abām profesijām bija: kopš seniem laikiem zināms — katrs mežsargs ir nedaudz arī bitenieks.”
Pēc tehnikuma beigšanas Didzis piecus gadus nostrādāja par rezervāta uzraugu Līgatnes dabas takās kopā ar kolēģi Velgu Vītolu.

Pirmās — pilsētnieces
Vēlāk, pārceļoties uz Aizkraukli, ar kaimiņu, kurš bijis bitenieks un pie kura pircis medu, it kā nejauši sākušās sarunas par bitēm. Un tikpat nejauši viņš ticis arī pie pirmās bišu saimes. “Reiz tēvs, pilsētā strādādams, ieteicās: “Pie manas darbavietas atlidojis bišu spiets. Tev nevajag?” Vajag!” stāsta Didzis. “Kaut pašam tobrīd nebija nekā — tikai dūmenis, kaltiņš, maska un vectēva grāmata par bitēm — braucu tās ķert. Satuntulējos, sakratīju bites kartona kastē un novietoju pagrabā. Lai restartējas. Zinu, ka pēc tam spiets strādā ar milzu enerģiju.”
Tad no kaimiņiem sadabūts vecs strops, un pirmā saime iekārtojusies Didža vecāku mājas pagalmā. Kad meklējis rāmīti, ko ielikt stropā, kāds paziņa, kuram viņš savulaik palīdzējis saimniekot dravā Līgatnē, teicis: “Nu, kas ir viena saime! Brauc pakaļ, es tev dāvinu otru!”
Didzis stāsta, ka bišu spiets pilsētā neesot retums. Šovasar kāds paziņa saucis palīgā, jo bites caur atvērtu logu ievākušās skapī daudzstāvu mājas dzīvoklī. Tā kā pats neesot bijis uz vietas, spietu saķēris cits bitenieks. Viņš to nosvēris — pieci kilogrami. Vienā kilogramā ir 10 tūkstoši bišu, tātad — piecdesmit tūkstoši bišu. “Kārtīga vasaras bišu saime!” nosaka biškopis.
“Tas ir pilnīgi normāli, ka bites spieto — tā dabā iekārtots,” stāsta Didzis. “Pirms tam saime sūta izlūku, kurš ziņo: tur un tur ir forša vieta. Lidojam! Pirms tam bites kārtīgi paēd, jo zina — dosies uz jaunām mājām, tur nebūs nekā, būs jāstrādā. Parasti saka, ka bišu spieti nedzeļ, jo bites ir pieēdušās un nevar saliekties, lai iedzeltu. Drosmīgākie spietu vāc gluži vai plikām rokām, es īpaši uz to nepaļaujos, jo biti var saspiest, tā izlaiž dzeloni, kurš izdala bišu indes smaržu, un pārējās uzreiz ceļ trauksmi: mums jāaizstāvas!”
Didzis bilst, ka pašu ne reizi vien sadzēlušas bites. Viņš atklāj: pavasarī bitenieki pat gaidot pirmos dzēlienus, tie esot veselīgi, un arī viņa tēvam no bišu dzēlieniem pārgājusi roku tirpšana.

“Ganām bites”
“Vislabākās zināšanas dod pieredze,” uzskata Didzis. Viņa bitenieka stāžs ir 11 gadu, taču viņš uzskata, ka pieci no tiem pagājuši, tikai mācoties un iedziļinoties bišu dzīvē.
Didzis stāsta, ka arī bitēm ir pat selekcionētās šķirnes: “Piemēram, “itālietes” ir dzeltenas un mierīgas, mazāk spieto. Taču uz dažādu ziedu pļavām, kādas ir laukos, tās pat nelido, jo uzskata: ja reiz strādā, tad strādā! Viņām vajag nektāraugu sējumus. Pamēģināju, bet tās man neder, tāpēc lielākoties man ir “krūmu” bites, bet arī viņām sējam nektāraugus — facēliju, bastardāboliņu, bišu amoliņu. Citu mājlopu mums nav, ganām bites.”
Starp citu, violeto facēliju pļavu garāmbraucēji šovasar ievēroja, arī braucot no Aizkraukles uz Seci, kur Sērenes pagastā ceļa malā ziedēja pasakains violets lauks.
Bitenieks stāsta, ka tikai vienu ziedu medu ir gandrīz neiespējami ievākt. Pat tad, ja strops novietots rapša lauka malā, bites sanes arī citu ziedu medu. “Viņas lido pēc tā, kas vairāk zied,” stāsta Didzis. “Lai noteiktu, kādu ziedu medus ir burciņā, jāveic ziedputekšņu analīzes. Rezultāti var būt pārsteidzoši, piemēram, man kādā vākumā bija pat rapša ziedputekšņi, kaut tuvākais rapša lauks bija septiņu kilometru attālumā. Tādēļ parasti cilvēkiem saku — man ir dažādu ziedu medus. Man patīk, ka ir vairākas dravas. Sanāk buķete.”
Pirms dažiem gadiem Didža dravā iegūtais medus kopā ar vēl diviem biteniekiem ieguva sesto līdz astoto vietu gardākā medus nominācijā Latvijas mērogā.

Neražas gads
Viņš bilst: griķi ir interesanti — tie medo no rīta un vakarā, dienā nē. Līdz ar to bite dienā lido uz visiem citiem augiem, tātad arī griķu lauka vidū īstu griķu medu nevar iegūt. Starp citu, griķu medus esot ļoti specifisks, un daudziem tas nepatīkot īpatnējā aromāta dēļ, taču tas ir vērtīgs, jo satur daudz minerālvielu un vitamīnu.
Daudzesē bites nesot arī viršu medu, jo apkārt ir daudz purvu. “Pirmo gadu, sviezdami medu, abi ar sievu nesapratām, kas tas ir — kā marmelāde, ar izteiktu spīdumu,” stāsta Didzis. “Viršu medus ir garšīgs, bet grūtāk izsviežams un cimperlīgs uzglabāšanā. Savukārt vienu gadu bija medus ar izteiktu piparmētru, aptiekas smaržu. Zinātāji teica — tas esot liepu.”
Kāda šogad ir medus raža? “Šis gads ir īpašs — ļoti vēss, lietains,” saka Didzis. “Parasti šajā laikā vajadzētu izņemt jau trešo medus vākumu, bet šogad trīs ražu vietā ir tikai viena. Turklāt biteniekam vienmēr jāķer brīdis, kad ir ienesums. Ja to nokavē, tad ir neražas gads.”

“Tas nav viegls darbs”
Kad jautāju, vai biškopība ir izdevīgs bizness, Didzis bilst: “Man tas ir kā vaļasprieks. Lai varētu pelnīt, vajag vismaz simt saimju. Taču jāsaka, ka tas nav viegls darbs. Brīnījos, ka Somijā ir ap 40 tūkstošiem bišu saimju, Latvijā — ap 75 tūkstošiem. Kāds bitenieks mani apgaismoja: somi jau sen sapratuši, ka jebkurā algotā darbā ir vieglāk nopelnīt, nekā ganot bites.”
Arī Didzim “maizes” darbs ir cits — viņš strādā Aizkraukles novada pašvaldībā par ģeogrāfiskās informācijas sistēmas speciālistu.
Viņš ir Latvijas Biškopības biedrībā un paskaidro: “Man ir pārliecība, ka biškopības biedrībā varu saņemt atbalstu, kad tas nepieciešams.” Didzis divus gadus arī mācījies arodu, apmeklējot Latvijas Biškopības biedrības rīkoto semināru kursu.

Solis tālāk
Savā sirdsdarbā — biškopībā — Didzis gan nolēmis iet vēl soli tālāk, pats sākot gatavot bišu stropus un bitenieku aprīkojumu. Šāda ideja radusies, jo tuvākajā apkārtnē to nevarot iegādāties, pēc stropiem jābrauc uz Īslīci vai Smilteni.
Lai iekārtotu savu darbnīcu “DG galdniecība” un iegādātos nepieciešamo aprīkojumu, piesaistīti Eiropas Savienības finansētās programmas “Leader”, kuru administrē Lauku atbalsta dienests un Aizkraukles rajona partnerība, līdzekļi. Nu Daudzesē iekārtotajā darbnīcā pagaidām top aprīkojums gan sev, gan citiem biteniekiem pēc pasūtījuma. Didzis rāda tur tapušos šķirdēļus, ko liek stropos — tie uzlaboti, lai neliecas, nelūst. Lai taptu funkcionālas un labas lietas, palīdz sava pieredze. Vēlāk darbnīcā taps arī stropi.
“Šis pasākums man ir jauns izaicinājums — gan projekta rakstīšana, gan īstenošana,” atzīst Didzis. “Tagad nav variantu — jāstrādā, un viss!”
“Vislielākie palīgi un atbalsts man ir ģimene un vecāki, bez mīļajiem nekā… Paldies viņiem par to,” piebilst Didzis. Liela palīdze biškopībā viņam ir sieva Evija. Viņa sviež medu, taču neiet tur, kur ir bites, jo no tām baidās. Didzim ir divas meitas, astoņus un četrus gadus vecas, un arī viņām bitītes interesē, piemēram, Ziemassvētkos visi kopā braucot bišu klausīties. Kā tautasdziesmā. ◆

Fakts
Latvijas Biškopības biedrība ir 1994. gadā dibināta biškopju profesionālā organizācija, kas apvieno gan profesionāļus, gan iesācējus un amatierus. Tai ir 27 reģionālās nodaļas, tās apvieno 3252 biedrus, kas kopā ievākuši 2 448 540 kilogramu medus.

Staburags.lv ARHĪVS

“Štrunts par medu, ka tik bites!”

Kategorijas