Staburags.lv ARHĪVS

Dzejas lappuse

www.staburags.lv

2017. gada 11. augusts 09:22

3
Dzejas lappuse

Sarmīte Rode
***
Tagad es zinu — dzīvot
Ir katru jaunu dienu
ar pateicību sākt.
Silti uzsmaidīt debesīm,
atvērt sirdij durvis,
kur saulei pagalmā nākt.
Tagad es zinu — mīlot
Es varu sevi turpināt.
Kā puķei visapkārt apvīt
Mīļuma pilnas stīgas
Un ziedēt kā vasara zied —
Ilgi un bezgalīgi.

Maija Stepēna
Es esmu Es
Es Tēvu zemē
savas  saknes
esmu dziļi laidusi —
tie vēji,
kas atskrējuši mani locīt,
spārnus aplauzīs.
Kā koks es stiepju zarus
saulei pretī,
lai mani nebiedē
tas tumšais pamalē.
Tie paši,
kas tagad tiecas locīt,
ir garus gadus mani rūdījuši.
Jau esmu apaugusi
kā bruņurupucis bruņām —
neceriet —
līdz sirdij
tām bultām neaiziet.

Es esmu Es
un pastāvu joprojām,
kaut dvēsele tik trausla, trausla —
te ir un te vairs viņas nav...

Juris Siliņš
Vasaras nakts sonets
Briest bieza nakts zem Pērses krasta kokiem.
Uz palodzes man divas sveces deg.
Klīst domas nepārstāj pa upes lokiem,
Bet atmiņas no tiem kā stirnas bēg.

Un apstājas tik bērnu dienu
priekos,
Kad bija svešs vēl mīlestības laiks,
Kas cēla, vēla, drupināja niekos
Šo dzīvi, kurā krunkains kļuva vaigs.

Dziest sveces, dvesmodamas savu smaržu,
Sīks lietutiņš aiz loga maigi mulst.
Ik lieta telpā saistot viņas šarmu
Kā bezgalīgas ilgas manī gulst…

Ak, vasara, lai cik tev mainīgs laiks,
Tavs skatiens dvēselei ir vienmēr zaigs!


Maija Vegnere
Viltnieks
Dadzis lielceļa malā
Pogas pats devīgi sniedz:
“Neķer jel skursteņslauķi,
Šīs pogas nav jāpiediedz!

Ja apniks manējā poga,
Svied sētmalē prom to droši!
Nebūšu dusmīgs uz tevi,
Pēc laika tur ziedēšu koši...”

Ārija Āre
***
Ja Kokneses vārdā ir ievijies mūžs,
tas vīsies mums apkārt un projām nelaidīs.
Un skaņa, kura skanēs mūsu dvēselēs,
būs likteņa dziesma, kura iesākta Koknesē.
Pērses un Daugavas līganie krasti
mūsu dienas un gadus ierakstīs.
Ierakstīs kokos, ziedos un akmeņos.
Nāks jaunas paaudzes — tos satiks
un izlasīs.

Ārija Āre
***
Mums apkārt vasara zied,
zied lauki, pļavas un dārzi.
Soļi vieglāki ejami šķiet,
smiekli daudz skanīgāk skan.
Acis mirdz spožāk,
ziedošāk,
jo apkārt mums vasara zied.
Ziedi līdzās, priecājies, smej,
lai viņa garām tev nepaskrej.

Gina Viegliņa
Veltījums
Arnoldam Spekkem
Cik gaismas sēts, caur dzīvi ejot,
Un mīlestībā izauklēts!
Kā dimants spožs pie  zilās debess
Joprojām mums tu esi svēts.

Tie dimanti, ko uzlasīju,
Reiz bija diegā savērti,
Es ņēmu vienu dārgakmeni,
Tu pasauli man atvēri.



Maija Stepēna
Degs svece
Es neliekšos līdz zemei
varas priekšā —
iztikšu ar sevi un —
ne-no-kā.
Es pati sev tas spēka avots būšu
un gādāšu,
lai sauss tas neizžūst.
Neviens man nevar
atņemt sauli,
un gaiss vēl rītos ir tik tīrs!
Savu mīļo bērzu šalkas
es nemainītu ne-pret-ko.
Bet...
neviens man nevar
prasīt piedot
tiem, kas pārdevuši
Tēvzemi...
Sāpes plosīs dvēseli un mūžu,
degs svece,
pazaudēto pieminot.

Sarmīte Rode
***
Atmiņu spogulis
neizmainās,
Visām laipām es tieku pāri,
Sirds vistaisnāko ceļu zina,
Upe pati mani aizved krastā,
Kur durstoši oļi maigi šķiet.
Kā no jauna uzšķilta liesma,
Mazliet sāpīgi apjausma skar:
Dārgakmenis gadiem meklētais
Man vienmēr ir bijis līdzi.

Sarmīte Rode
***
Viss ir vienkārši, bet nesanāk —
Tā varbūt tikai vasara māk,
Ar vieglu sirdi pamosties,
Ticēt — nekad nekas nebeigsies.
Tā vienkārši tam būtu jānotiek,
Bet siltāk un laimīgāk nepaliek,
Vien jāņuzālēs noreibst gaiss,
Un garām paiet kaut kas skaists.
Tik vienkārši ir gribēt vienu  —
Pamosties viegli kādu dienu.
Dzīve, vai tavā spēlē reiz
Man kādu dienu paveiksies?


Gina Viegliņa
Zemgalei
Tāds miers, kad dzirdu strazdus
dziedam
Un sienāžus, kas zālē san,
Tik ļoti mīlu savu zemi,
Kas manā asinsritē skan.

Es nedošos uz svešām zemēm
Ko neparastu ieraudzīt,
Tie gadi paspējuši mani
Ar Valles zemi sasaistīt.

Cik ilgi stārķi lidos zilgmē
Un dzērves purvā žēli kliegs?
Te manas asaras un smiekli,
Te manas mājas, lielais prieks.

Virs Vecumniekiem,  mežu lokā,
Kā brīnums atviz saules stars,
Tā Dieva palīdzīgā roka,
Tur varavīksnē atspīd Gars.

Kas mīļāks ir par strazdu dziesmām
Un koku, kura saknēs audz?
Tā Zemgale, tā mana māte,
Kur cerības kā putni trauc.