“Priecājos, ka viņas man ir. Trīs!”

2017. gada 11. augusts 09:22

626

“Divi gadi bijuši kā nebeidzams maratons,” saka seciete Līga Khane. Viņa ir mamma trīnītēm, un šo vasaru viņas pavada Latvijā. Līga atzīst, ka cilvēku uzmanību kopā ar meitiņām bauda gan te, gan Īrijā, taču retais saprot, cik intensīvs darbs tas ir — audzināt trīs kustīgas viena vecuma mazulītes.

— Pirms nepilniem diviem gadiem, kad mazās bija tikko piedzimušas, par to rakstījām arī “Staburagā”. Kāds tev bijis šis laiks?
— Divi gadi bijuši kā nebeidzams maratons. Viegli noteikti nav, un aizvien katra diena ir nemitīga kustība ar savu noteiktu ritmu, zināma un paredzama — noteiktā laikā ceļamies un ejam gulēt, ēdam, ejam ārā. Mums ir noteikts dienas grafiks, un tajā divus gadus nekas īpašs nav mainījies. Lai gan, kopš mazās staigā, šķiet, ka ir vieglāk, taču no otras puses — visas četras esam vēl lielākā kustībā. Kaut vai izejam pagalmā, un nespēju saprast, kas tā par modi — uzreiz katrai skriet savā virzienā. (Iesmejas.)

Pirmā brīvdiena
— Vai Īrijā trīnīšu ģimene saņem kādu atbalstu no valsts?
— Trīnīšu mamma par katru bērnu ikmēneša pabalstu saņem dubultā apmērā, to maksā līdz pilngadībai. Pienākas arī palīgs, taču mēs to gaidījām pusotru gadu, jo šī pakalpojuma saņemšanai ir garas rindas. Tagad Īrijā divas reizes, kopā piecas stundas nedēļā, pie mums nāk palīdze, kura uzkopj māju, parotaļājas ar bērniem. Pusotru gadu abi ar vīru divatā ar visu tikām galā, jo mums abiem tuvumā neviena cita palīga nav. Man tagad muguras problēmu dēļ piešķīra invaliditātes grupu, tādēļ strādāt vairs nevaru, bet vīrs no darba aizgāja, lai palīdzētu auklēt mazās. Līdz šim nebija nevienas brīvdienas, jo ar trijiem bērniem, kuriem ir tikai divas aukles, to nevar atļauties. Tikai tagad, esot Latvijā, man beidzot bija pirmā brīvdiena — māsa vienu dienu palaida uz Rīgu. Neierasta sajūta, un sākumā visu laiku viņām zvanīju, līdz sapratu: jāatslābst, galā tiks!
— Tev mēdz būt spēku izsīkuma brīži?
— Dažkārt šķiet, ka enerģijas vairs nepietiek nekam. Pat pasaule šķiet bez krāsām. Un reizēm man tik ļoti gribas atpūsties, kārtīgi izgulēties. Mazās pusdienlaikā cenšos likt gulēt vienā laikā, un, ja tas izdodas, arī pati paguļu kopā ar viņām. 8. septembrī mēs dosimies atpakaļ uz mājām, uz Īriju, un mazās divas dienas nedēļā pa četrām stundām sāks apmeklēt bērnudārzu. Tad man būs dažas atelpas stundas.
— Vai esat domājuši par iespēju algot auklīti?
— Auklītei par trīnīšu pieskatīšanu Īrijā jāmaksā apmēram 20 eiro stundā. Pat ja strādātu abi divi, varētu nopelnīt tikai aukles algai. Esmu mēģinājusi meklēt aukli mūsu puses cilvēku vidū, piemēram, polieti vai lietuvieti, piebilstot, ka arī es visu laiku būšu līdzās, taču man tas nav izdevies.

Radu mīlestība
— Vai Latvijā tev ir vieglāk?
— Nenoliedzami, jo te ir manas vecākās māsas Sanitas ģimene, un te ir brīvība. Aizbraucam uz lauku mājām, kur dzīvoja vecvecāki, un tur var atslābt — mazās var skriet un darboties, katrs solis nav jāuzmana, kā tas ir pilsētā. Dublinā mums gar pašu māju iet ceļš, ne soli nevar spert bez pieskatīšanas. Meitiņas ļoti pieķērušās māsas meitām un mazmeitiņai un, ejot gulēt, pārjautā: kur Elīna, Sanija, Adrija un Gabija?
— Kādā valodā mazās runā?
— Ar vīru sarunājamies angliski, un Īrijā mazās arī runāja šajā valodā. Divos Latvijā pavadītajos mēnešos viņas strauji kļuvušas par latvietēm — es kaut ko pasaku angliski, viņas man atbild latviski. Brīnos, kā tik mazi cilvēciņi tik ātri var iemācīties valodu.
— Meitiņas ir mierīga rakstura?
— Drīzāk nemierīgas. Faria ir rāmāka, prātīgāka un lēnāka, taču identiskās dvīnes Hania un Haika ir īstas ūdenszāles. Vecākajai māsiņai vispār acis burtiski iemirdzas, kad viņa pamana, ka var sastrādāt blēņas. Toties viņa ir viskārtīgākā. Kārtības mīlestība viņai izpaudās jau ļoti agri, jo allaž parādīja man, ka jāpaceļ un jānoliek vietā ik lieta, kas mētājās uz grīdas. Kad atnākam no pastaigas, viņa novelk kurpītes un pati tās ieliek skapī.

“Vai visas jūsējās?”
— Droši vien Īrijā trīnīši nav retums, bet vai Latvijā uz ielas cilvēki jums pievērš uzmanību?
— Secē mani visi zina, taču Aizkrauklē cilvēki bieži apstājas un pajautā: vai tās ir trīnītes, vai visas jūsējās? Taču pie šādas uzmanības esmu pieradusi arī Īrijā. Gandrīz katru dienu ejam uz vienu un to pašu veikalu, bet katru reizi kāds pienāk un kaut ko pajautā. Ir cilvēki, kuri mani atceras un saka: “Vai, kādas lielas izaugušas! Atceros viņas tik sīciņas.” Bez uzmanības no mājas nekad nevaram iziet, taču Īrijā man tā jau reizēm sāk apnikt. Visiem ir viens galvenais jautājums: kā tu tiec galā? Kad cilvēkiem saku, ka mums nav neviena palīga, visi brīnās vēl vairāk. Brīžos, kad citas zīdaiņu mammas sūdzas par ikdienu: ir tik grūti, — es nesaprotu, par ko viņas runā. Man šķiet, ka es ar vienu bērnu aizsietām acīm tiktu galā. Vienīgi varbūt grūtāk ir tad, kad bērns paaugas un nav kompānijas, ar ko spēlēties.
— Tavas meitas prot trijatā spēlēties?
— Prot! Un prot saplēsties, prot kašķēties, jo nevar sadalīt vienu mantu — katrai taču vajag to, kura ir māsai. Katrā ziņā mums klusuma mājās nav nevienu brīdi.
— Kuri tavā ikdienā ir jaukie mirkļi?
— Meitenes tagad iemācījušās samīļoties. Apķeras ar mazajām rociņām un nočukst: “Mamī mīļa.” Tajā mirklī viss grūtums izplēn. Un vēl tas brīdis vakarā, kad visas aizmieg. Skatos: tik saldi guļ. Visas tik mīļas… Un mājās tāds klusums. (Iesmejas.) Vispār jau gandarījuma mirkļu ik dienas kļūst arvien vairāk, jo aiz muguras tas laiks, kad nevarēju sagaidīt, kad sāks rāpot, staigāt, runāt. Lai gan mazās dzimušas pirms noteiktā laika, viņas normāli attīstījās. Es esmu tik priecīga, ka viņas man ir. Turklāt trīs! Nespēju iedomāties, ka varētu būt citādāk.

Jābūt vienotai
— Kāda tu esi kā mamma?
— Reizēm pārāk stingra, taču, kad sadusmojos un mazās sabaru, jau pēc brīža paliek žēl un visa mana stingrība izplēn.
— Vai jums ar vīru bērnu audzināšanā uzskati sakrīt?
— Protams, mūsu mentalitātes ir dažādas, taču pagaidām īpašu nesaskaņu šajā jautājumā nav. Pakistānā pieņemts, ka meitas vairāk jāsargā un stingrāk jāpievērš ticībai, nedrīkst izaicinoši ģērbties, taču tas būs vēlāk. Pagaidām viņas prasa rūpes un pieskatīšanu kā jebkurš cits mazs bērns un vienkārši aug. Starp citu, vīrs plāno meitas skolot islāma skolā, Īrijā tāda atvērta.
— Ko tu par to saki?
— Man nav iebildumu, tikai vīram tad jākrāj nauda, jo mācības šajā skolā maksā 230 eiro mēnesī. Par katru bērnu.
— Arī tu esi pieņēmusi vīra ticību?
— Jā, bet vairāk to darīju viņa, ne savas pārliecības dēļ. Ja jau precos ar pakistānieti, man jāpieņem viņa ticība, jo manējo viņš negribēja pieņemt. Turklāt, ja es palieku katoļticībā, bet viņš islāma, kam ticēs mūsu bērni? Ģimenei tomēr jābūt vienotai. Ne tikai Latvijā, bet visur pasaulē valda uzskats, ka islāms ir kaut kas briesmīgs. Tā nav! Teroristi nav islāma pārstāvji, drīzāk ticības atkritēji. Lai gan neesmu fanātiska islāma fane, esmu pārliecināta, ka islāms ir miermīlīga ticība. Savās izpausmēs es to varētu salīdzināt ar pareizticīgajiem, jo viņiem ir noteikti rituāli — lūgšanas vairākas reizes dienā, mošejas apmeklējums, gavēnis. Arī mans vīrs ievēro gavēni un piektdienās iet uz mošeju, taču vispār viņam ir eiropeiska domāšana.

Pakistāniešu kāzas
— Kā tevi pieņēma vīra ģimene?
— Ļoti labi! Vīra brālim sieva ir pakistāniete, taču es esmu mīļākā vedekla. Īpaši tagad, kad ciemos aizvedām meitiņas, visi radi bija tik laimīgi. Starp citu, Pakistānā ļoti apbrīno cilvēkus ar zilām acīm, un man bieži jautā: vai tā ir dabīgā acu krāsa vai krāsainās kontaktlēcas?
— Savas kāzas jūs svinējāt Pakistānā. Kādas tās bija?
— Pakistānā kāzas svin trīs dienas. Pirmajā dienā sievas un vīra radi svin atsevišķi, nāk ciemiņi un apdāvina līgavas un līgavaiņa ģimeni. Otrajā dienā visi sanāk kopā. Šo kāzu dienu apmaksā topošās sievas ģimene, bet trešās dienas svinības apmaksā vīrs. Mēs Pakistānā svinējām trešo kāzu dienu, bet tajā piedalījās tikai vīra radi, no manas puses neviena radinieka nebija. Pirms kāzu ceremonijas sešas stundas pavadīju skaistumkopšanas salonā. Tur mani nomālēja — tā to nosaukšu, jo grima kārta bija tik bieza, ka tikko varēju acis pamirkšķināt. Viņiem tā pieņemts. Salonā mani ietērpa tradicionālajā līgavas tērpā, kas bija diezgan smags — blīva auduma blūze, gari svārki kārtu kārtām. Kāzas notiek lielā hallē, jo parasti tajās ir ļoti daudz cilvēku. Mūsu kāzās bija ap trīssimt viesu — tikai tuvākie vīra radi un draugi. Jaunais pāris vairākas stundas sēž uz paaugstinājuma halles vidū, visi viņus apsveic, kopā nofotografējas. Tad visi paēd un iet mājās. Kāzas beigušās.
— Kādā valodā tu sazinies ar vīra radiem?
— Lielākoties angļu, bet ir bijis tā, ka vīramāte man kaut ko stāsta savā dzimtajā urdu valodā, es viņai atbildu angliski, un viena otru saprotam. Vispār Pakistānā cilvēki ir ļoti viesmīlīgi, neviens pat svešinieku prom nelaidīs, ja nebūs pabarots.

Pietrūkst ģimenes un vasaras
— Vai kādreiz plānojat atgriezties Latvijā?
— Šobrīd nē. Nezinu, kā Latvijā varētu ar trīs bērniem izdzīvot. Es gribu, lai maniem bērniem ir gaiša un saulaina bērnība.
— Kādas atmiņas tev ir par savu bērnību?
— Man bija septiņi gadi, kad nomira mamma. Viņai bija vēzis. Viņu atceros, atceros arī to, kā viņa manā klātbūtnē nomira. Bērns šajā vecumā zaudējuma sāpes pārdzīvo citādi, jo īsti nesaprot, taču laiks dziedē visas brūces. Kādu laiku dzīvojām pie mammas brāļa ģimenes, viņa sieva Natiņa rūpējās par mums, kamēr spēja. Mūsu aizbildne bija vecāmāte, taču lielākoties mans stiprais balsts bija māsa, viņa ir četrus gadus vecāka par mani. Skolas gados divatā dzīvojām dzīvoklī, ar visu tikām galā. Mums bija draugi, un mums bija interesanta bērnība. Es zinu, ka Mālpilī dzīvo mans tēvs. Pirms divdesmit gadiem biju pie viņa aizbraukusi, taču īpašas saiknes mums nav. Ja nebiju viņam vajadzīga bērnībā, tagad man viņu arī nevajag. Esmu izaugusi. Man ir arī pusmāsa, un, kad mazās piedzima, viņa man uzrakstīja. No raksta “Staburagā” esot uzzinājuši, ka man ir trīnītes. Teicu, lai apsveic tēvu, ka viņš nu kļuvis par trīskāršu vectēvu.
— Parasti aizbraukušie apvainojušies uz šo valsti. Kā ir ar tevi?
— Manī nav aizvainojuma, es vispār neinteresējos, kas notiek Latvijā. Vienkārši manas mājas, mana ģimene ir Īrijā. Vienīgais, kā man tur pietrūkst — māsas ģimenes. Sanitas ģimene ir vienīgais, kas mani velk atpakaļ uz Latviju, taču man gribētos, lai viņa pārceļas uz Īriju. Tad es būtu laimīga, taču zinu, ka māsa to nedarīs. Vēl man mazliet pietrūkst Latvijas vasaras. Braucu šurp ar domu, ka beidzot to izbaudīšu, bet šogad arī Latvijā tās nav. Ir tikai tāda Īrijas vasara — lietaina, vējaina, vēsa. Ceru, ka īstā vēl būs un līdz septembrim paspēsim izbaudīt Latvijas sauli. ◆

Pieturzīmes
Dzimusi 1977. gada 4. maijā Aizkrauklē.
Jau 15 gadus dzīvo Dublinā, Īrijā.
Audzina trīnītes Haiku, Fariu un Haniu, viņām septembrī būs divi gadi.
Precējusies, vīrs Nasirs ir no Pakistānas.

Staburags.lv ARHĪVS

“Priecājos, ka viņas man ir. Trīs!”

Kategorijas