Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

2017. gada 4. augusts 00:01

(61. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
416. diena
Šodien dodamies uz Malaiziju, bet pirms tam uz Bukit Nacionālo parku.
Ārā ļoti karsti. Ik pa laiciņam ieejam kādā lielveikalā, kur ir kondicionieris.
Visu dienu ducina pērkons. Bet parks! Tas ir Singapūras lielākais palikušais lietusmežs. Te ir tik dažādas koku sugas — uzskaitīt nav iespējams! Arī kukaiņi, rāpuļi un dažādi dzīvnieki.
Ceļā satiekam pērtiķēnus — interesanti redzēt tos tik tuvu! Visur zīmes, ka sods par dzīvnieciņu barošanu ir 5 000 $ līdz pat cietumsodam! Te ir daudz visādu aizliegumu un vēl trakāku sodu. Piemēram, metro nevar vest duriānu — augli, kam ir ļoti spēcīga, specifiska smaka. Esam to tirgū redzējuši, mēģināsim nogaršot lētākā valstī...
Šodien metrostacijā bija akcija un mēs par izdevīgu cenu pagaršojām tradicionālo ēdienu Singapūrā. Īpaši bija rīsi, kas vārīti kokosriekstu sulā. Garšoja pēc kokosriekstiem.
Dabas parkā paspējām pat apmaldīties. Daudz dzīvnieku gan neredzam, jo ir sestdiena un daudz skaļu tūristu, bet viņiem nepieciešams klusums. Sasniedzam arī 164 metrus augsto punktu, kas ir augstākais Singapūrā. Dodamies uz robežu.
Singapūra bija jauka. Ir karsti un ļoti sutīgs. Katru dienu līst. Singapūriešiem vienmēr bijušas bailes, ka tos iekaros malaizieši, tāpēc visam uzstādīta augsta latiņa — jābūt labākajiem rezultātiem testos, lai dabūtu labu darbu, jāintegrē ārzemnieki un strauji jāpilnveido infrastruktūra.
Ko vēl interesantu zinām par Singapūru? Uz 1000 $ banknotes ir valsts himna, kas ieprintēta mikrotekstā. Saskaņā ar britu pētījumiem, singapūriešiem ir ātrākā gaita. Vidējais ātrums — 18 metri 10,55 sekundēs. Tas ir aptuveni 6,15 kilometri stundā. Pagaidām neko tādu nejūtam. Neviens brits gan nav mērījis latviešu gaitu.
Un tā — atā, Singapūra! Sveika, Malaizija!
Dodamies uz robežu. Nokļūstam pie pirmās pasu kontroles un autobusa, kas iet pāri tiltam. Tas maksā 70 centu, bet tik daudz mums katram vairs nav. Vadītājs iedod atlaidi. Ir nedaudz traki — iekštelpās visur spēcīgi kondicionieri, ārā ļoti sutīgs. Ne tik ļoti karsts, kā tas mitrums. Jūtamies kā mušpapīri, visi apkārt šķauda šo kraso temperatūru atšķirību dēļ.
Smejam atkal par zīmēm — visiem transportlīdzekļiem, kas brauc no Singapūras uz Malaiziju, jābūt vismaz 3/4 bāka pilna ar degvielu. Tā laikam izvairās no tā, ka singapūrieši brauktu iepildīties Malaizijā. Un sodi atkal tūkstošos!
Patiesībā te arī pirmo reizi Singapūrā redzam sastrēgumus. Visi brauc uz Malaiziju pavadīt sestdienas vakaru. Malaizijas kontrolei jau esam sagatavojuši 20 dolāru — lasām, ka vīza jāpērk uz robežas, taču mums neko nepaprasa. Varbūt būs jāmaksā, kad valsti pametīsim? Vai arī tomēr viss ir vienkāršāk nekā raksta visos papīros?
Esam klāt, kad jau tumst. Pa milzīgiem iepirkšanās centriem sameklējam pārtikas veikalus. Cenas ir daudz zemākas nekā Singapūrā. Alkoholu veikalos nepārdod. Cilvēki ļoti laipni un atsaucīgi, angļu valodu lieto mazāk, bet saprot.
Naktī pavērojam pilsētu. Uztrāpam arī uz ielas, kur strādā meitenes, aicinādamas bagātos vīrus vienai naktij, lai nopelnītu. Bet pilsēta ir ļoti liela. Noskaidrojam, ka vilcienu stacija visu nakti vaļā. Te arī jāpaliek. Sākam savu Malaizijas piedzīvojumu.
418. diena
Pusgulējuši pamostamies pirms saullēkta un jaucam nost slapjo telti. Jau tik agri daudz cilvēku staigā pa pludmali un mēs noteikti piesaistām uzmanību. Daudzas sievietes peldas garās kleitās un galvassegās. Redzam arī daudz kaķu nocirstām astēm — lai kafejnīcās negāž traukus, kad tur ložņā.
Malaizijā var sastapt 20% no visām pasaules dzīvnieku sugām.
Te ir arī 28 nacionālie parki. Malaizijā aug pasaules garākais tropiskais koks, Tualangs. Tā pamatnes diametrs ir vairāk nekā trīs metri un tas sasniedz 80 metru augstumu. Beluma lietusmežos dzīvo vairāk Malaizijas tīģeru uz kvadrātkilometru nekā jebkurā citā vietā valstī. Tīģeris ir arī Malaizijas nacionālais dzīvnieks. Bintagora koki, kuri aug tikai Saravakas reģionā Malaizijā, tiek uzskatīti par spējīgiem palīdzēt ārstēt vīrusu, kas izraisa AIDS. Naktī baudām lētas vakariņas (ēdiens vidēji 1 — 1,50 eiro porcija). Nezinām, kāpēc visi iepriekš satiktie cilvēki teica, ka Malaizija ir dārga. Tā nemaz nav.
Apkārt zibeņo, bet beidzot izdodas pagulēt, jo lietus tā arī nesāk līt. Telts gan dod ziņu par savām pēdējām dienām — atkal salūzt rāmis. Rīt — Kualalumpura.
420. diena
Sešos jau esam augšā un dodamies uz centru. Pa ceļam redzam daudzus vēl guļam parkos. Saule aust tikai ap septiņiem un līdz sasniedzam parku, ar kuru sākām vakardienu, esam “pārskrējuši” tumsai un sagaidījuši saullēktu. Ejam meklēt brokastis. Ir vietas, kas vaļā visu nakti. Šoreiz baudām tradicionālo indiešu ēdienu, kas maksā 30 centu. Super — paēdam ļoti labi. Ejam apskatīt visus slavenos torņus.
Pa ceļam ik pa laiciņam ejam kādā veikalā, lai pasēdētu vēsumā. Sasniedzam Kualalumpuras torni, kurš uzbūvēts valsts vecākajā mežu rezervātā, kas ir arī pēdējais galvaspilsētā sastopamais tropiskais lieusmežs. Tas ir septītais augstākais telekomunikāciju tornis pasaulē un augstākais Dienvidaustrumāzijā — 421 metru augsts. Ieejas maksa — 30—40 eiro. Dārgi. Blakus tornim ir arī mazs zoo, kur esot pasaulē mazākie krokodili, Komodo varāni un citi zvēri. Apskatām papagaiļus, kas aicina ienākt zoodārzā. Pēc tam laižam uz Petronas Dvīņu torņiem. Tie bija augstākās ēkas pasaulē laikā no 1998. līdz 2004. gadam un vēl joprojām ir augstākā dvīņu ēku konstrukcija ar 452 metriem un 88 stāviem. Torņus savieno tilts starp 41. un 42. stāvu, kas arī ir pasaules augstākais divas ēkas savienojošais tilts. Te ir arī dejojošās strūklakas un parks. Bet apkārt tornim top augstceltnes — tiek celts arī debesskrāpis, kuru pabeigs 2020. gadā. Ēkai būs 118 stāvi un tā būs viena no augstākajām celtnēm pasaulē — tajā būs viesnīca, ofisi un iepirkšanās centrs. Torņos neuzkāpām — ieejas maksa ir 20 eiro.
Pirms metro vēl pamēģinām to slaveno durianu. Tas ir auglis, ko tā specifiskās smaržas dēļ aizliegts vest sabiedriskajā transportā. Nopērkam divas tā sēkliņas. Pirkšanas procesā mums klāt nāk pat policiste, iesakot, ka tas obligāti jāizmēģina, bet mums tā smarža (vai smaka) tik spēcīga nemaz neliekas. Interesantākā jau ir garša — konsistence kā mīklai un pats auglis arī garšo pēc pelmeņa! Prasās klāt krējums un etiķis — daudz gan tādu apēst nevarētu.
Braucam uz tikšanos ar mūsu kaučsērferi. Metro nav lēts. Eiro par desmit kilometriem — tāpat kā par 70 kilometriem.
Satiekam mūsu draugu un dodamies uz viņa māju. Tā ir milzīga daudzdzīvokļu ēka un mēs paliekam 26. stāvā ar lielisku skatu uz pilsētu. Nemaz tajos torņos nevajadzēja braukt. Te ir arī baseins un trenažieru zāle.
Vakarā dodamies uz nakts tirgu, kas atvērts tikai trešdienu naktīs — tik bagātīga virtuve! Nopērkam interesantas vakariņas un dodamies uz dzīvokli. Beidzot duša un gulta!
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

Kategorijas