Tikai neatgādiniet man to ciparu!

2017. gada 4. augusts 00:01

461

Zigrīda Krumpāne ir neglābjama optimiste un varbūt tāpēc dažas dienas pirms savas apaļās jubilejas viņas patieso vecumu grūti noteikt. Viņai šis cipars nepatīk, ar tādu dzīves sasniegumu nelepojas, kartītes ar nesimpātisko ciparu nevēlas saņemt utt.

Uz tikšanos viņa ierodas jautra, matiem vējā plīvojot un tumšās saulesbrillēs. Sarunas laikā vējš matus vairākkārt sajauc un viņa tos eleganti sakārto. Reizēm viņas somā iezvanās mobilais telefons, uz vienu no zvaniem viņa atbild, vēlāk komentējot, ka zvanītājs bija Pičus.
Saklabināja sev vīru
Elegantā aizkraukliete nebūt nav šejieniete kopš dzimšanas. Viņas bērnības vietas ir Mazsalaca, Skaņais kalns, Salacas upe. “Skaista vieta!”, Zigrīda uzsver tās puses pārākumu pār citām. Augusi kopā ar māsu un brāli, bet no viņiem kopā ar Zigrīdu vēl šodien ir tikai māsa. Mamma bērnus audzināja viena, jo tēvs 1947. gadā, kad Zigrīda dzima, bija mežabrālis. Vēlāk tēvu padomju vara izsūtīja uz Kemerovas ogļu raktuvēm, no kurām viņš neatgriezās. Bija gan dienas, kad dzīvoja bez maizes, kad gāja mežā lasīt žagarus iekuram, bet, lai vai kā, bērnību viņa atceras ar labām atmiņām. Arī ne bez vārda “darbs” tā saistās. Govju ganīšana un vēl pirms 16 gadu sasniegšanas un pases iegūšanas, bija pelnītāja ģimenē. Septiņi gadi nostrādāti Valmierā sviesta un siera bāzē, bet ilgāko laiku Iekšlietu daļas apsardzes nodaļas kantorī par mašīnrakstītāju sekretāri. “Klabināju taustiņus,” viņa smej “un saklabināju vīru. Iepazināmies 1973. gadā.” Pēteris ir no Iršu puses. Valmierā viņš strādāja par divcīņas treneri slēpošanā un lēkšanā no tramplīna. Kopā ar vīru kāpts kalnos, bijusi Murmanskā, aiz polārā loka, jaunībā lidojusi ar dažādām lidmašīnām un sajūtas divplāksnī atceras vēl šodien.
Izjūk avīze un darbs līdz trijiem
Drīz vien viņi pārcēlās uz Jaunjelgavu, te vīram piedāvāja darbu. Pirmos divus mēnešus Zigrīda strādāja mežsaimniecības kantorī Taurkalnē, bet drīz vien viņu uzrunājis toreiz Stučkas rajona laikraksta “Komunisma Uzvara” pārstāvis. Piedāvāts mašīnrakstītājas darbs. Drīz vien šo amatu nomainīja, kļūstot korektore. Lai arī avīze iznāca tikai ar četrām lappusēm, darbs pie tās veidošanas bija smags un piņķerīgs. Zigrīda atceras reizi, kad pēc kārtējās smagās dienas, avīzes maketu, kas bija salikts no daudziem maziem metāla burtiņiem, kāds no darbiniekiem nesa uz tipogrāfiju, bet pa ceļam tā nokrita un izjuka. Redakcijai tas nozīmēja darba dienas turpinājumu līdz trijiem naktī. Lielā slodze acīm pēc desmit gadiem atstāja iespaidu redzei, un darbs avīzē bija jāpamet. Avīzes laiks saistīts arī ar divu dēlu piedzimšanu.
Tagad vairs nemainītu
Atmodas laiks Latvijā Zigrīdai saistās ar rokdarbiem kādā privātā uzņēmumā, pastnieces un laborantes darbu ķīmijas laboratorijā Aizkraukles arodvidusskolā, bet pēdējā no darbavietām trīs gadus pirms pensijas bija nu jau likvidētā uzņēmumā “Nelss” katlumājā. Arī par šo laiku Zigrīda stāsta ar smaidu, piemēra, kā dežūru naktis vadījusi prāvu žurku kompānijā.
“Negācijas nav mans lauciņš. Arī rutīna nepatīk, bet dažādība gan. Labāk braukt, redzēt. Tāpēc man tagad ir suns un katru dienu dodamies pastaigās. Nenosodu citādos, dzīvē vajag arī pesimistus, bet par sevi saku — esmu idiotiska optimiste,” tā par šodienas Zigrīdu stāsta viņa pati. Arī sliktajā var atrast ko labu, pamācošu. Pat tad, ja sāp, jādomā, ka pēc pāris stundām gan jau nesāpēs. “Neatbalstu aptieku biznesu un somiņā pat sirdszāļu nav.”
Arī Aizkraukli tagad viņa nemainītu pret kādu citu vietu. Lai gan, atnākot no skaistās Mazsalacas uz šo, toreiz alkšņiem aizaugušo pelēcīgo Stučku, dzīvoja Ļeņina ielā 10 un domāja pretēji. Pat tad, kad bērni jau bija paaugušies, laiku pa laikam izrāvās, aizbrauca uz bērnības vietām. Ja nebūtu sākta privātmājas būvniecība, iespējams, ka šodien Zigrīdu šajā pilsētā nesastaptu.
Pagājušajā gadā aizbēga
“Tagad dēli mani uztur, bet mazbērni — mūžam jaunu,” par laiku pēc aktīvajām darba gaitām saka jubilāre. Palīdz auklēt četrus mazdēlus, remontē privātmāju. “Nemāku brāļoties un neesmu no tām, kas sēdēs uz soliņa un trīs mēli. Labāk rakšu, grābšu, paņemšu naglu un iedzīšu pareizajā vietā. Augu bez tēva un mamma iemācīja arī puišu darbus.” Televizora vietā viņai labi noder dators un rudens vakaros — grāmatas. Lasot daudz, kā kompensējot bērnībā iztrūkušo posmu.
Jautāta par dzimšanas dienas svinībām, Zigrīda saka, ka pagājušajā gadā šajā dienā aizbēga uz Jūrmalu. Šogad — kurš gribēs apsveikt, lai nāk, bet 12. datumā dēli ar ģimenēm sarīkos pārsteigumu. “Bet to skaitli gan negribu dzirdēt!” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Tikai neatgādiniet man to ciparu!

Kategorijas