Izkaļ vēja rādītāju

2017. gada 1. augusts 00:01

226

Aizkrauklē, Vēstures un mākslas muzeja “Kalna Ziedos” sētā, ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu jau otro reizi notika Kalēju diena. Pagājušajā gadā tajā piedalījās četri kalēji, izkaļot kraukli, šoreiz septiņi kalēji pa visiem izkala vēja rādītāju.

Uz karoga sēž Spīdala
Kalēji strādāja apmēram astoņas stundas kopā ar Kalēju brālības vadītāju Gunti Jakubovski. Daļa kalēju ir Kalēju brālības biedri, dažs vēl tikai mācās, un visus kopā bija pulcinājis Aizkraukles metālmākslinieks Ants Brimerbergs. Visu dienu strādāja arī Kārlis Zvans un Mārtiņš Daksis no Rīgas, Roberts Podgaiskis no Saldus novada Zantes, Gustavs Podnieks no Tērvetes un Valērijs Konstantinovs no Līvāniem.
Meistari ēzē karsēja dzelzi, lai materiāls paliktu plastisks, un pēc tam kala vajadzīgās formas. Kurināšanai viņi izmantoja akmeņogles, jo tā var sasniegt daudz augstāku temperatūru nekā ar kokoglēm. Kalumus atdzesēja ūdenī koka mucā. Āmuru klaudzieni skanēja visu laiku, un ikviens interesents varēja vērot vīru darbu.
Vakarpusē vēja rādītājs bija gatavs. Tā vienā pusē ir simboliski Daugavas viļņi, bet pretējā pusē — karogs ar bezgalības jeb mūžības zīmi. Uz karoga sēž Spīdala. Jauno vides objektu plānots novietot uz kādu no muzeja ēkām.
“Ja trīs cilvēki urbj vienu caurumu, cik tas caurums maksā?” smej Guntis Jakubovskis. “Kalt ārpus savas darbnīcas ir ļoti sarežģīti. Ja tā būtu jāstrādā ikdienā, tad būtu jāmirst badā, jo darbnīcā ir visi instrumenti un visu var ātri izdarīt. Te viss notiek vismaz trīsreiz ilgāk.”
“Darbnīcā ir vieglāk strādāt, jo ir cits apgaismojums, vieglāk var redzēt dzelzs atdzišanas brīdi. Tur ir arī ar kāju vadāms elektriskais āmurs jeb dampāmurs, kam ir daudz lielāks spēks nekā cilvēkam,” atzīst Gustavs Podnieks.
“Sadarbība ar kolēģiem, studentiem, kopā strādāšana ir enerģiju un pieredzes apmaiņa, tas viss nav novērtējams naudā. Viens no otra mācās ne tikai jaunieši, bet pat vecie meistari. Šādos pasākumos cenšamies popularizēt kalēja profesiju, esam diezgan aktīvi — skat, kā puikas strādā! Daudzi vecie kalēji nekur negrib braukt, aizņemti ar savu biznesu,” teic Kalēju brālības vadītājs.
Mārtiņš Daksis no Rīgas Kalēju dienā Aizkrauklē piedalījās otro reizi: “Mēs, kalēji, cits ar citu netiekamies pārāk bieži, jo esam aizņemti ikdienas darbos. Dažkārt kalēji dzīvo netālu cits no cita, taču došanās vienam pie otra liekas tik tāla kā pārbraukšana pāri jūrai. Antam ir izdevies mūs sapulcināt kopā.”
“Profesija vispārākā!”
Kārlis Zvans Aizkrauklē bija ieradies ar visu savu kuplo ģimeni — sievu un sešiem bērniem. Viņa meita Emīlija vadīja naudas kalšanas atrakciju, bet dēls Jēkabs kala naglas.
“Piedzimu 1975. gadā, var teikt, ka es kopš tā laika esmu kalējs, jo man tagad šķiet, ka piedzimstot jau visu mācēju,” joko Kārlis Zvans. “Kad man bija apmēram 16 gadu, gāju tēvam palīgā remontēt mašīnas, strādāju par atslēdznieku. Sākumā Rīgas Amatniecības vidusskolā mācījos par juvelieri, pēc tam no skolas izstājos. Kalēja prasmi man iemācīja superskolotājs Gunārs Andersons. Nonācu pie atziņas — kalēja profesija ir pārāka par pārējām, vispārākā!”
Kas tad ir tas vispārākais? “Kalējiem jāmāk izraut zobu gan zirgam, gan cilvēkam,” smej Kārlis Zvans. “Jāmāk apkalt zirgu, noņemt lāstu — kalējs taču strādā ar uguni, ūdeni un gaisu. Kāziniekiem kaļam laimi pakava, mezgla vai naglas veidā. Vēl labas ir galdnieka un dārznieka profesijas, ja nebūtu kalējs, būtu galdnieks vai dārznieks. Īstenībā tāds arī esmu, jo mums ar sievu laukos ir īpašumi, audzējam augļu kokus, krūmus, izgatavojam un restaurējam mēbeles. Esam brīvi, nestrādājam naudas dēļ, bet strādājam naudai un priekam. Strādāju un pelnu naudu ar to, kas man patīk.
Esmu izveidojis SIA “Kalēja meistardarbnīca”, sieva ir māksliniece, glezno un nodarbojas ar rokdarbiem, arī meitas veido dažādus rokdarbus. Strādājot darbu, kas patīk, un atrodot vidusceļu, var arī paēst un maizei nopirkt sviestu. Daudzi saka, ka, strādājot ar rokām, nevar izdzīvot. Var. Man ir seši bērni, gaidām septīto. Ir mašīnas, darbnīca, īpašumi — var izdzīvot. Mans dēls gan nesaprot, kā var nopelnīt ar rokām, viņš domā, ka vajag kaut ko pārdot. Ja ar izstrādājumu vari dot prieku un gandarījumu par to, ka pircējs iztērējis naudu labai lietai, tad arī man pašam ir liels gandarījums.”
“Kalējs? Un tik maziņš?”
Kādas ir tās labās lietas, ko nācies izgatavot? “Gandrīz katrs darbs, ko uztaisu, man liekas pats labākais un skaistākais. Pašlaik kādai vēstniecībai taisu telpisku nožogojumu, imitējot koku — tas būs apmēram 1,80 metrus augsts un ap desmit metru garš metāla koku mežs plaknē. Izdevies uztaisīt skaistas sētu margas, karogu turētājus,” atbild Kārlis Zvans. “Esmu apmēram 1,78 metrus garš. Reiz bija gadījums — aizbraucām pie klienta likt margas, un mani sagaidīja viņa sieva manā augumā, uz mani paskatījās un izsaucās: “Kalējs? Un tik maziņš?!” Nezināju, ko atbildēt. Mums klienti rodas no mutes mutē — cits citam iesaka. Laikam bija stāstīts, ka atbrauks dūšīgs kalējs, un viņa tādu gaidīja. Toreiz uztaisījām labas, skaistas kāpnes ar terasēm un margām, ar nerūsējošiem stieņiem pa vidu.”
Taškentā taisīja milzu lustras
“Esmu kalējs jau 42 gadus,” stāsta brālības vadītājs Guntis Jakubovskis, kurš atbilst kalēja tēlam — augumā liels un ražens. Viņš ir arī Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma pasniedzējs. “Skolā pārsvarā strādāju ar ārvalstu studentiem, viņi brauc no Igaunijas, Somijas, mācu viņus divus, trīs mēnešu gadā. Topošie kalēji skolā mācās ne tikai kalšanu, bet arī rotaslietu izgatavošanu, bronzas liešanu, dekoratīvo mehāniku. Pārējā laikā strādāju par melno kalēju un rotkali. Mājās man ir smēde un rotu darbnīca, vakaros strādāju ar arheoloģiskajām, etnogrāfiskajām rotām, ar modernajām gan ne, jo mani interesē vēsture. Latgaļu, sēļu ciltis ir visvairāk pētītas, kurši — mazāk. Vecākais dēls Andrejs ir rotu amata meistars, radošajās darbnīcās mācām cilvēkiem gatavot arheoloģiskās rotas. Kopā ar ģimeni piedalos vēsturiskajās rekonstrukcijās.”
Kādi kalēja mūžā bijuši lielākie darbi? “Lielākie darbi bija padomju laikā — Taškentā, metro stacijā, taisīju milzīgas lustras 4,5 metrus diametrā. Rīgā kalti daudzi jūgendstila vārti. Pārsvarā klienti bijuši privātpasūtītāji no Jūrmalas, tajā skaitā Maskavas miljonāri. Viņi vēlas ļoti greznas kamīnlietas, kamīnu aprīkojumu, sētas. Kalējiem ir daudz darba. Lielformātā man tagad ir mazāk izaicinājumu — visu, ko esmu vēlējies, esmu sasniedzis, tādēļ tagad vairāk strādāju ar arheoloģiskajām rotām.”
Naglas un skrūves ir skaistas!
Mārtiņš Daksis par kalēju kļuva pirms 16 gadiem, mācījies skolā, kā arī pie meistariem. “Bērnībā gribēju kļūt par mežsargu, tad sapņoju par aktieri, bet iznāca citādāk,” viņš stāsta. “Rīgā man ir neliela darbnīca, kur veidoju ne pārāk lielus kalumus. Izdzīvošanas pēc nākas darīt dažādus darbus, bet pašlaik vairāk cenšos pievērsties restaurācijai — seno kalumu atjaunošanai, autentisku kalumu izgatavošanai, piemēram, tās ir vecās eņģes, logu apkalumi, stiprinājumi. Vienveidība mani neaizrauj, kaut gan varu izgatavot 100 un 1000 naglu pēc kārtas.
Vecajos kalumos daudz kur ir naglas un skrūves, un tās ir skaistas, ja pareizi izkaltas. Esmu gatavojis kalumus daudzām vecajām muižām. Otrs virziens ir mākslas darbi — pašlaik Jūrmalā, Dzintaros, ar pieciem darbiem piedalos izstādē “Jūrmalas leģendas”, tajā skaitā ir divi kinētiski objekti “Saule” un “Mēness”.”
Izkaļ pāvus un rožu pušķi
Roberts Podgaiskis šopavasar ar izcilību pabeidza Rīgas Mākslas un mediju tehnikumu. Diplomdarbā viņš izveidoja dekoratīvu jūgendstila aizslietni — no abām pusēm divus pāvus, kas skatās viens uz otru, bet pa vidu rožu pušķi. Darbs pagaidām novietots pie skolas ieejas, tas ir apjomīgs — sešus kvadrātmetrus liels. Darbam būšot interesanta dzīve — tas ceļošot pa izstādēm, prezentējot skolu.
“Mani vienmēr ir saistījusi māksla — ne tā, kas top uz papīra, bet tā, ko veido ar rokām,” stāsta Roberts Podgaiskis.
“Ģimenē ir gleznotāji, tēlnieki, arī mani ieinteresēja māksla. Metālā esmu diezgan jaudīgs, tas ir fizisks darbs, man patīk un izdodas. Tā kā pasaulē ir daudz profesiju, domāju vēl daudz ko izmēģināt. Šādos pasākumos var iepazīt jaukus cilvēkus.”
Svarīgi ir izdomāt
Gustavs Podnieks ir kalēja māceklis no Tērvetes. Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma metālmākslas izstrādājumu modelētāju nodaļā pabeigts pirmais kurss. “Kursā esam vienpadsmit. Līdz šim esmu iemācījies no visa pa druskai, šajā pasākumā esmu sapratis, ka ļoti daudz vēl jāmācās. Tā kā mans brālis ir mēbeļu galdnieks un ģimenē divas vienādas profesijas nebūtu lietderīgi, nolēmu kļūt par metālmākslas izstrādājumu modelētāju, jo koks apvienojumā ar metālu iegūst “odziņu”, punktiņu uz “i”. Darbā vajag lielu spēku, tomēr tas nav galvenais, svarīgāk ir izdomāt, kā izdarīt, tik lielu spēku nepatērējot. Jāstrādā vairāk ar galvu — jo kalējs būs gudrāks, jo labāk veiksies. Daudz kas ir aizgājis pagātnē, rūpnīcās ir lielas iekārtas, tomēr bez kalēju roku darba neiztikt. Piemēram, nezinu tādu iekārtu, kurā varētu uztaisīt kaltus vārtus, kas līdzinātos cilvēka darbam.”
Jūras velns, mocis
un milzu zirneklis
Aizkrauklietis Ants Brimerbergs muzeja sētā bija novietojis milzu dzērvi. “To izkalu pasen,” viņš stāsta.
Savukārt Valērijs Konstantinovs līdzi bija atvedis trīs savus darinājumus. Motocikls bobber stilā kā magnēts pievilka mazos apmeklētājus, ikviens ar to gribēja “pabraukt”, iesēsties sēdeklī un pagriezt stūri. “Tādu motociklu uztaisīju apmēram 150 stundu laikā, un tas pagaidām tāds ir vienīgais, visgrūtākais bija uzdrošināties to paveikt,” stāsta meistars. “Uz motocikla redzams Maltas krusts, ir pedāļi, motors un citas vajadzīgās detaļas. Neviens darbs nav grūts, ja tas patīk. Arī man pašam ir motocikls, gan pavecs, ar to nebraucu, stāv kā eksponāts.”
Otrs apskates objekts muzeja sētā bija jūras velns, gatavots no automašīnu detaļu lūžņiem — tās varēja pārkausēt, tomēr meistars tām iedevis otru dzīvi.
“Jūras velns dzīvo dziļos ūdeņos, guļ dzelmē, taustekļa galā kā maza lampiņa spīd gaismiņa, mazās zivis piepeld paskatīties, kas tas ir, bet jūras velns tās aprij,” stāsta meistars.
Trešais apskates darbs bija milzīgs metāla zirneklis ar astoņām acīm un krustu uz muguras.
Andreja Upīša Mārtiņš rada interesi
“Šādā pasākumā piedalījos pirmo reizi,” stāsta Valērijs Konstantinovs. “Dzīvē daudz ko esmu darījis, strādāju uz kuģa par mehāniķi, biju kravas automašīnas šoferis tālajos reisos pa Eiropu, Krieviju, Kazahstānu, bet ar kalšanu nodarbojos astoņus gadus. Kad lasīju Andreja Upīša darbu “Laikmetu griežos”, piesaistīja kalēja Mārtiņa tēls, nodomāju, es arī varētu pamēģināt, ieinteresēja kalēja darbs. Sākumā kalšana man bija hobijs, bet ar laiku pārvērtās dzīvesveidā. Mācījos pie dažādiem kalējmeistariem, arī šodien esmu ko jaunu iemācījies. Kalējs ir tāda profesija, kuru var mācīties visu mūžu, visu uzreiz iemācīties nav iespējams. Viss jāprot, sākot no rotaslietām un beidzot ar kāpņu margām, esmu tikai ceļa sākumā. Kad strādā viens, domā pats savā nodabā, bet šajā pasākumā pat domāt nevajag — skaties, kā dara citi, kā izloka, izdauza metālu, un dari tāpat. Mums operācijas ir sadalītas, katrs dara ko savu. Līdz šim esmu uztaisījis vairākus vēja rādītājus, tas nav grūti — jebkurš grūts darbs sastāv no vairākām vienkāršām detaļām.”
Kalējs un multimediju mākslinieks Gatis Pīpkalējs no Salacgrīvas novada Kalēju dienā ieradās vakarpusē — paskatīties, ko kolēģi dara. Viņš visu dienu bija kalis naglas un mācījis tās kalt citiem Līvānu novada Sutru pagasta svētkos. “Kalšana svētkos, dažādos pasākumos ir manas darbības pamatvirziens. Mašīnā līdzi ir viss ekipējums. Savās mājās organizēju kalšanas atrakcija viesiem, piemēram, kāziniekiem,” viņš stāsta.
Vīru aizrautīgā darbošanās muzeja sētā, stāstījums par aizņemtajām ikdienas gaitām, jauno mācekļu entuziasms un visu kopā būšana rada pārliecību, ka kalēja profesija pastāvēs vienmēr. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Izkaļ vēja rādītāju

Kategorijas