“Drīzāk laimīgs, nevis bagāts”

2017. gada 1. augusts 00:01

811

Kokneses novada bioloģiskās saimniecības “Pelava”, kurā saimnieko Kalniņu ģimene, ganāmpulkā ir ap tūkstoš aitu. Aigars Kalniņš atzīst: lai veiksmīgi nodarbotos ar aitkopību, tai jābūt gandrīz kā dzīvesveidam. Un jārēķinās, ka bagāts šajā biznesā nevar kļūt. Bet varbūt laimīgs?

Aigars Kalniņš, viens no celtniecības uzņēmuma “RRKP Būve” īpašniekiem, stāsta, ka ar aitkopību viņa ģimene sākusi nodarboties 2011. gadā. Vispirms iegādāta zeme Pērses un Pelavas krastos Kokneses novadā — diezgan mazvērtīga, purvaina, un tur lielākoties nevar audzēt graudus. Toties tā bija laba vieta medībām, un apmēram desmit gadu tur vienkārši pļauta zāle. “Tad nolēmām audzēt aitas — lai varam kaut ko paveikt arī tautsaimniecības labā. Negribu izklausīties absolūts vientiesis vai lielībnieks, taču uzskatu — sākot aitkopību, kaut ko labu savas zemes un valsts labā esam izdarījuši. Turklāt arī sevis labā, jo laukus noēd aitas, un zemei vismaz tagad ir kāds labums,” saka Aigars.
Jaunā saimniece
SIA “Pelava”, kuras īpašniece ir Aigara meita Agra Bērziņa, apsaimnieko 150 hektāru zemes un tajā ir apmēram tūkstotis aitu. Pirms sešiem gadiem Kalniņi iesāka saimniekot ar 220 aitu lielu ganāmpulku. Agrai ir divdesmit deviņi gadi, un viņa joprojām ietilpst jauno zemnieču kategorijā. Piesaistot projekta naudu, sākumā uzbūvēta novietne 800 aitu mātēm. Pērn saimniecības laukos veikta meliorācija.
Saimnieki gan lēš, ka reāli novietnē vietas pietiek ap pustūkstotim aitu — lai var pastaigāties, pagulēt un lopiņiem būtu ērti. Arī zemes platībās pēc noteikumiem būtu iespēja turēt divtik vairāk aitu, taču īpašnieki uzskata, ka tūkstotim lopu 150 hektāru ir pašā laikā — apmēram 70 hektāros aitas ganās, pārējo pļauj un nelielās platībās audzē graudus lopbarībai. Savu audzēto graudu gan visam gadam nepietiek, apmēram 25 tonnas pērk no citiem zemniekiem.
Tumšgalves — labas mātes
Aigars stāsta, ka aitas iegādājušies no labiem šķirnes ganāmpulkiem — Aijas Šnēderes un Jāņa Miķelsona Limbažos, no Valda Vanaga, kuram ir ļoti kompetenta pārraudze un veterinārārste Ilze Miķelsone. “Ar šiem cilvēkiem no pirmās dienas izveidojās sadarbība un labs kontakts, jo viņi tiešām zina atbildes visos jautājumos, kas saistīti ar aitkopību. Mēs mēģinām būt noderīgi viņiem, savukārt šie cilvēki mums ļoti palīdz ar padomu,” stāsta Aigars.
SIA “Pelava” izvēlējusies iegādāties Latvijas tumšgalvju šķirnes aitas. Šai šķirnei Latvijā akreditēta ciltsdarba programma. Aigars uzskata, ka šķirnes priekšrocība ir izturība — aitiņas mazāk slimo ar nagu vai vēdera vainām, piemērotas ganīties ne tik smalkā pļavā. Turklāt tumšgalves esot labas mātes, kuras ļoti rūpējas par bērniem. “Tikko aitu māte nerūpējas par jēriņu, viņam ir beigas,” stāsta Aigars. “Ja kūtī ir piecsimt aitu, un tām pavasarī sadzimst jēri, bet šajā barā māte par savējo nerūpējas, viņam grūti palīdzēt.”
Lai iegūtu labākus gaļas lopiņus, aitas lecina arī ar ‘Oksfordavnas’ un ‘Teksel’ šķirnes auniem. Aitu mātēm esot paredzēts septiņu, astoņu gadu ilgs produktīvais laiks, tad tās jānomaina.
Mācās un pieticīgi saimnieko
Vai, uzsākot nodarboties ar aitkopību, ģimenē kādam bija zināšanas par šo jomu? “Mēs daudz lasījām un pētījām atrodamo informāciju, lai to apgūtu,” atzīst Aigars Kalniņš. Lai varētu veikt ganāmpulka pārraudzību, viņš Jelgavā mācījies pārrauga kursos, un tagad var pats paveikt šo darbu. “Taču aizvien svarīgākajās lietās prasu padomu speciālistiem,” piebilst viņš.
Aigars bilst, ka aitkopībā, ja nepieciešams, iesaistās visa ģimene — vecāki, sieva Inguna, bērni, taču tieši viņam šī lieta visvairāk patīk. Agrai vēl Rīgā darbs arhitektu birojā, divi mazi bērni. “Viņai patīk plānot, taču praktiskos darbus padarām mēs, puiši,” saka viņš. Aigaram ir divi dēli, bet ikdienā darbus saimniecībā lielākoties veic darbinieks Oļegs Dervanovs.
Aigars atklāj: “Mums kā tādā labā stāstā viss ir, kūts, šķūnis, lietota, bet sava tehnika, Jāņa Miezīša sagādātā sējmašīna, taču esam iekārtojušies pieticīgi.” Kalniņu saimniecībā pagājušajā nedēļā pagūts sagādāt visu sienu, kas vācams savos laukos. Katrai aitai ziemā jāplāno divi lielie barības ruļļi — siens un skābsiens, un citu gadu šķūnī tiek ievesti ap pusotrs tūkstotis siena ruļļu.
“Aitkopībā daudz ko nevar atļauties”
“Ja negrib iegūt maksimālo peļņu, aitas var pārdot gaļas pārstrādes uzņēmumiem,” saka koknesietis. Saimniecība sadarbojas ar bioloģisko uzņēmumu “Biomeat” Zasā, “Aibi” Ērgļos, “Alvstri” Krapē, “Senlejām” Ķeipenē, Cēsu gaļas kombinātu, kuriem pārdod jērus gan dzīvsvarā, gan kautsvarā. “Mūsu saimniecībā gadā piedzimst ap 500 jēru, un apmēram trīs simtus pārdodam šādā veidā,” stāsta saimnieks. “Nelielu daļu pārdodam citām saimniecībām turēšanai, arī gaļas cenā — vidēji 50 eiro par jēru. Varbūt tirgu ar šādu cenu bojājam, var jau prasīt vairāk, taču to nedarām.”
Aitkopis atklāj, ka arī paši uzturā daudz lieto jēra gaļu. Garšīga gan esot tikai jēra gaļa, vecai aitai tā vairs nav lietojama.
Vismaz vienreiz gadā aitas jācērp. Koknesiešu saimniecībā to dara algoti profesionāļi. Firmas, kura šādu pakalpojumu sniedz, darbinieki dienā nocērp ap divsimt aitu. Par vienas aitas nocirpšanu jāmaksā trīs eiro. No aitas iegūst apmēram pusotru kilogramu labas, tīras vilnas. To “Pelava” nodod Sunākstē, saņemot 70 centu par kilogramu. “Cirpšana pilnīgi noteikti ir ar mīnusiem, taču tā aitām ir vajadzīga,” paskaidro Aigars. “Ideāli būtu aitas cirpt divas reizes gadā, bet to reāli nevar atļauties. Vispār jau aitkopībā daudz ko nevar atļauties. Piemēram, smalkāku traktoru, tādas lietas, kas būtu darbam ērtākas.”
“Cipari, ko nosaucu, ir godīgi — 50 eiro par jēru un 70 centu par vilnas kilogramu. Ja atklāti, Eiropas Savienības maksājumi ir vienīgie, kuru dēļ var savilkt galus — nopirkt degvielu, kultivēt zemi, jo reizi trijos gados bioloģiskajām saimniecībām jāatjauno zālāji. Reizēm pārdodam arī sienu, un tas pat ir izdevīgāk, nekā barot aitu,” nosmej viņš.
Viņš spriež: vajag savu kautuvi, tad ieņēmumus par gaļu varētu palielināt par 20 līdz 30 procentiem. Šo ieceri saimniecība nākotnē plāno īstenot — ir pat izstrādāts tehniskais projekts. To Lauku atbalsta dienestam mēģinās iesniegt rudenī.
Problēma — vilki
Kādas ir ēnas puses, ar kurām jāsaskaras aitkopjiem? “Ir vairākas slimības, kas apdraud aitu ganāmpulkus, taču Latvijā ar tām veiksmīgi cīnās. Katru gadu veicam analīzes, un mūsu ganāmpulkā šo slimību nav. Ir divi vīrusi, kuri nobeidz visu ganāmpulku, tad variantu nav,” atklāj saimnieks. “Aitas slimo arī ar vēdera vainām, viņām iekaist nagi. Liela problēma ir vilki — ik vasaru tie saplosa ap pārdesmit aitu. Vilki baidās no elektriskajiem ganiem, taču viņiem tik ļoti kārojas jēru, ka mēdz tiem pārlēkt pāri. Šogad pirmo reizi esam ganāmpulku apdrošinājuši, un, ja kāda aita iekrīt upē vai to saplosa vilks, saņemam kompensāciju.”
“Pelavā” paši aitām veic arī dažādas manipulācijas — kopj nagus, potē un iedod pilienus, pieņem dzemdības. Jēriņi aitām gan dzimstot diezgan viegli, vien apmēram divos procentos gadījumu esot komplikācijas, un apmēram pusei cilvēks neko nevarot palīdzēt. Parasti aitām dzimstot divi jēriņi, bet ik pa laikam mēdzot piedzimt trīs. Tad gan esot grūti, jo tik lielu ģimeni aita nespēj pabarot. “Lielāks prieks ir, ja piedzimst divi stipri jēri,” nosaka Aigars. “Esam mēģinājuši barot ar pudeli, bet tam ir maz jēgas. Esam pat ar mieru šo trešo jēriņu uzdāvināt kādam bērnam, kurš vēlas par to rūpēties. Pilnīgi nopietni! Taču vecākiem tad jābūt gataviem, ka jēriņš var arī neizdzīvot.”
Jauks bizness
Aigars saka: lai veiksmīgi nodarbotos ar aitkopību, tam jābūt dzīvesveidam — tad tā visa lieta būtu ekonomiskāka un vienkāršāka. “Ja to precīzi noorganizē kā ģimenes biznesu, tad var nopelnīt. Ja jāalgo strādnieki un jāpērk pakalpojumi, tas vairs nav iespējams,” viņš atklāj. “Bagāts noteikti nevar palikt, drīzāk — laimīgs…”
Sarunā ar Aigaru man bieži jāaizdomājas, un šī atklāsme man neliek mieru vēl ilgi: cilvēks, kuram, šķiet, ir veiksmīgs bizness, ar tādu degsmi un pieķeršanos runā par aitkopību. Aigars gan kādā mirklī paskaidro — celtniecība jau sen vairs nav pelnoša joma. Jā, un viņam patīk sava saimniecība, kura ir tik ainaviskā vietā. Ir interesanti plānot un rēķināt, kaut vai, kā sakombinēt, kurās ganībās laist aitas. Tas vienmēr notiek tādā kā mazā drudzī, bet liek domāt — tā saka viņš.
Aigars bilst, ka brīvajā laikā viņam pat neprasoties cita veida izklaides, jo savā saimniecībā esot tik daudz patīkamā. “Tur var zāģēt kokus, būvēt tiltu, tīrīt upi, būvēt dambi, lai aitām būtu, kur dzert,” saka viņš. “Ja vien tam visam varētu atrast tik daudz laika, cik vēlos.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Drīzāk laimīgs, nevis bagāts”

Kategorijas