Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

2017. gada 28. jūlijs 00:01

(60. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
414. diena
Guļam lidostā. Te viss mierīgi. Lidosta patiesībā ir arī iezīmēta kā apskates objekts, un tā ir skaista. Ar metro dodamies uz pilsētu, kas ir 25 km attālumā. Ārā ir ļoti karsti. Pēcpusdienā sākas lietus un pērkons. Tā visu dienu.
Esam sarunājuši, ka kaučsērfers pirms darba aizslēgs durvis nevis ar atslēgu, bet slēdzeni ar kodu — tā mēs tiktu iekšā mājā. Bet, kad nokļūstam pie mājas — durvis ciet un ne ziņas no kaučsērfera. Zvanām un rakstām. Pusstundu pagaidām un nospriežam — iesim skatīties pilsētu, un tad jau redzēs, kā viss iegrozīsies. Drīz vien arī mūsu draugs uzraksta — aizgulējies un nedzirdējis mūs dauzāmies pie durvīm. Beigās tiekamies un esam mīļi gaidīti palikt jaukā dzīvoklī ar gaisa kondicionieri! Izrādās, pēc mums te viesosies vjetnamiešu ģimene — septiņi cilvēki!
Šoreiz te vēl paliek atsevišķā istabā sieviete no Krievijas ar meitu. Izrādās, viņas tā dzīvo — pa Taizemi, Malaiziju un Singapūru. Desmitgadīgā meitiņa skolojas mājmācībā, mamma filmējas seriālos un dara vēl daudz ko papildus. Ir arī sinhronā tulce krievu—angļu valodā. Interesanti satikt ceļotājus un dzirdēt viņu neticamos stāstus. Krievijas pilsoņiem ceļot ir vēl grūtāk.
Ejam apskatīt pilsētiņu. Kaučsērfers stāsta, ka mūsu apmešanās vieta ir īsts retums — vienīgā, kas palikusi īsti “singapūriska” ar baltām mājām. Ēkas te ir no laikiem, kad Singapūra vēl nebija pasludināta par valsti. Pārējais? Ļoti starptautisks. Redzam daudzas tautības, īpaši cilvēkus no ASV, Ķīnas un Indijas. Pat nezinām, kā izskatās īsti singapūrieši. Arī mūsu kaučsērfers ir no ASV un te ir nesen.
Te “ielu ēdiens” nav sastopams, kā mums stāsta. Visi, kuri senāk gatavoja ielās, pēc valdības noteikumiem apvienoti grupās. Ēdieni — makaroni, zupas. Tāda Āzijas virtuve. Cenas augstas, tāpēc pagaidām ēdam roltonus, ko atvedām no Filipīnām.
Pilsētā ir arī ķīniešu kvartāls, Indijas un arābu apgabali. Apskatām kārtējo ķīniešu pilsētu ar skaistiem tempļiem un interesantiem ēdieniem — šoreiz redzam žāvētas ķirzakas un jūras zirdziņus. Trakums! Tempļi arī citādi kā Korejā vai Japānā. Te bez maksas var paņemt vīraka kociņu un atstāt savu vēlēšanos. Bet tikai vienu. Iepriekšējos, ko redzējām, vīrakus varēja ņemt daudz, tikai par naudu. Tempļos nevaram tikt apģērba dēļ. Tādā karstumā mums ir šorti un īsi krekliņi — iepriekš tas tempļos netraucēja. Bet te visur zīmes saliktas. Viņiem te ir pat četras oficiālas valodas: angļu, ķīniešu, malaiziešu un tamilu.
Īpaša vieta ir Līča dārzi. Sākumā nedomājam turp doties, jo kartē atzīmēta kase. Bet labi, ka aizgājām! Skaistais un koptais dārzs ir atvērts apskatei. Jāpiemaksā par ekstrām — gaisa ceļa veikšanu vai taureņu māju.
Bet tie dārzi! Tas ir kas vienreizējs! Nav brīnums, ka tie ieguvuši neskaitāmas balvas — pasaules lielākais stikla puķu dārzs, ASV balva par apbrīnojamiem sasniegumiem, Singapūras prezidenta balva par gada dizainu un Pasaules arhitektūras balva!
Te ir gan indiešu dārzi, gan malaiziešu dārzi, puķu un augļu dārzi palmas, figūras no krūmiem un “Debeskoku audzes” — tas ir kaut kas unikāls.
Te pārsvarā strādā cilvēki no Indijas — uzkopj un nopļauj zāli.
Parkā pavadām ilgāku laiku — ir tik neparasti. Neapšaubāmi, tas jāredz!
Pēc tam sasniedzam lielāko strūklaku pasaulē! Jā, tā ir tieši te un Singapūrai izmaksāja 6 miljonus.
Īstenībā Singapūra ir viena no trim eksistējošām pilsētvalstīm. Bijām gan Monako, gan Vatikānā un nu te. Šajā pilsētvalstī dzīvo 4 miljoni! Singapūra sastāv no 63 salām. Tās teritorija 60. gados bija tikai 581,5 kvadrātkilometri, bet no tā laika valsts ir izaugusi līdz pat 710 kvadrātkilometriem (22% pieaugums)! Kā tad šī teritorija palielinās? Singapūra ieved smiltis un ūdeni no Malaizijas, lai būvētu savu salu lielāku.
Interesanti, kā radies Singapūras nosaukums. Sang Nila Utama, Srivijajoanas princis no Palembangas, pirmo reizi ierodoties salā, redzēja dzīvnieku, kas viņam atgādināja lauvu, un tā nosauca salu par Singapūru, kas tulkojumā no sanskrita nozīmē “lauvas pilsēta”. Patiesībā Singapūras teritorijā lauvas nekad nav bijušas.
Vēl rītdien tepat, un tad jau skatīsimies, kur doties tālāk. Atbildes no Austrālijas par Arčas vīzu nav. Uzrakstījām vēl papildu vēstuli, lai apdomājas ātrāk. Būtu jau bijis jauki — tur mūs gaida latvietis un varētu patiešām piedzīvot ko jaunu. Ko padarīsi — laiks rit, un laikam tas nozīmē, ka Austrālijas vietā jāizvēlas kas cits. Varbūt Indija? Nekad neko nevar zināt. Pagaidām baudām skaisto Singapūru.
Vakarā sagaidām mūsu kaučsērferu, kurš zina pastāstīt, ka Singapūrai ir tikai 50 gadu! Patiesībā šis ir aukstākais laiks te.
Viņam te interesanti uzturēties, jo Singapūra esot ekonomiskais brīnums. Savas pastāvēšanas laikā Singapūra vienmēr centusies piesaistīt ārzemniekus — viņiem jāmaksā tikai 15% valsts obligāto maksājumu nodoklis. Tikai 63% esot palikuši vietējie, kas izskatoties vairāk pēc ķīniešiem! Tagad singapūrieši domājot — identitāte pazaudēta, kaut kas jādara, lai to atgūtu, bet kā?
Interesanti, ka visu te ļoti strikti kontrolē valdība. Ir pat ļoti dīvaini likumi — ielās nedrīkst košļāt košļājamo gumiju! Par ūdens nenolaišanu pēc padarīta darbiņa sods var sasniegt līdz pat 500 dolāriem! Par narkotiku pārvadāšanu pat draud nāvessods.
No drauga uzzinām ne tikai par Singapūru. Arī Malaizija ir interesanta, lai gan vietējie saka, ka tur visi ir mežoņi (kā jau par mazāk attīstītām valstīm), kaut arī paši, ja ko vajag, brauc uz Malaiziju, kas ir tepat vien pāri tiltam. Tur ēd, iepērkas un mazgā mašīnas. Izdevīgāk ir dzīvot Malaizijā un strādāt Singapūrā. Lai gan te ar mašīnu tā grūtāk — braukšanas atļauja maksā 100 000 dolāru. Tāpēc ielās tikai lepnās mašīnas.
Interesanti ir no Taizemes braukt uz Laosu, kur atšķiras braukšanas puses. Tās savieno tilts — tāpat kā Singapūru un Malaiziju. Bet starp Taizemi un Laosu ir tāds kā aplis, kur visi maina braukšanas joslu — ceram piedzīvot!
Turpinām izbaudīt Āziju!

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

Kategorijas