Sniegā sētie zirņi stiepjas debesīs

2017. gada 28. jūlijs 00:01

Daudzeses pagasta “Vīlānos” šogad izauguši neparasti gari zirņi. Varbūt cēlonis tam ir fakts, ka saimniece Ausma Kause tos laukā iesējusi īstajā — gada simtajā dienā?

Kad atrodu “Vīlānus” — mājas netālu no Seces pagasta robežas, sētā mūs sagaida draudzīgs, bet skaļš suņuks. Saimniece to ielaiž istabā un steidz stāstīt: “Pakāpos uz kāpnītēm, lai piesietu kārtējo stiprinājumu, kur zirņiem augt, bet gandrīz tajos iegāzos. Nu kur tie var stiepties!”
Ausmai Kausei, kura nākamajā pavasarī svinēs astoņdesmito jubileju, enerģijas netrūkst! Un arī stāstāmā ne. “Zirņus nopirku Aizkraukles tirgū, tajā būdā,” paziņo viņa. Tātad tas varētu būt veikals “Krokuss” — secinu. “Tie tak parasti zirņi, no maisa,” bilst saimniece, no maisiņa saujā pagrābjot pāri palikušo sējas materiālu. “Re, jau palikuši brūni, jo tie man pāris gadu veci. Pirms sēšanas izmērcēju, un skat, kā izauga!”
Zirņi dobītē pie mājas, kur palicis vecās siltumnīcas karkass, stiepjas, ar roku vairs neaizsniedzami. Viena dobīte sēta tieši tajā laikā, kā senā gudrība liek — gada simtajā dienā. Bet tas taču aprīļa sākums? “Nu un? Ja vajag, jāliek kaut kupenā! Simtajā dienā jāsēj, lai zirnis paspēj noziedēt, kamēr vēl nav attīstījušies tauriņu kāpuri, kas visu ražu var sabojāt. Ja iesēsi vēlāk, tārpi nodarīs skādi,” paziņo Ausmas kundze. “Šopavasar bija sals, pat -5 grādi, sniegs, dārzā ar traktoru tik agri netikt, tāpēc vajadzīgas tādas mazas dobītes, ko pati varu uzrakt. Tās agri sagatavoju un sēju zirņus zemē. Uzsviedu gan plēvi virsū, jo asniņi jau bija parādījušies. Blakus dobītē zirņus iesēju pusotru nedēļu vēlāk, bet tagad nemaz nevar atšķirt, kuri tad sēti tajā simtajā dienā. Visi gari un raženi. Tātad aprīlī gan ir jāiesēj, vēlāk nevar.”
“Vīlānu” saimniece bilst, ka vai ik nedēļu nākas kāpt uz trepītēm un starp kārtīm novilkt auklu, lai zirņiem ir, kur stiepties. “Izārdīju vecu džemperi un tik stiepju, bet šie tik aug! No rīta skatos — jau atkal noliekušies, atkal jāstiprina. Augstāk vairs netikšu, esmu par īsu, un trepes ar’ vairs nelīdzēs.”
Viņai kabatā ir mērlenta, un kopā izmēram, ka zirņi ir jau trīs metrus gari. Kad jautāju, vai Ausmas kundze savā mūžā ir tik garus zirņus redzējusi, viņa iesaucas: “Nē! Redz, velna gliemeži uzkāpuši līdz pašai augšai!”
“Pērn no šīs dobītes novācu septiņus kilogramus zirņu. Tos tak visādi var gatavot,” vēl nosaka viņa.
“Prom nesteidzaties, es jums vēl šo to parādīšu,” pa taciņu pagalmā iedama, vedina saimniece. Mēs uzzinām, ka viņai ir sava akmeņu kolekcija un izmēģinām spēkus to auras noteikšanā. Akmeņi šajā mājā iegūst stāstu, un vairākus no tiem uzklausām. Arī puķudobi sargā akmeņu begemonts, bet piesaulīte guļ odze. Akmeņu.
Braucot prom, saimniecei solu atbraukt atkal. Pavasarī, kad viņas akmeņi esot visskaistākie. Tad iešu lūkoties un klausīties akmeņu stāstos.

Staburags.lv ARHĪVS

Sniegā sētie zirņi stiepjas debesīs

Kategorijas