“Uz skatuves neesmu tā, kas ikdienā”

2017. gada 21. jūlijs 00:01

311

Teic, ka ikvienam ir vairāki talanti un tie atklājas pamazām, dzīves laikā. Par šīs nedēļas jubilāri neretieti Ainu Griškēnu var teikt — vienu no saviem talantiem viņa atrada, bēgot no drūmās ikdienas. Skatuve viņai kā garu distanci skrejošam sportistam atvēra otru elpu.

Neretieti Ainu Griškēnu ievēroju kādā viesizrādē. Viņas atveidotā loma man patika — emocionāla, kaitinoša, jautra, vienas izrādes laikā viņa spēja mainīties vairākkārt. Meklējot šīs nedēļas jubilāru, mana izvēle apstājās pie Ainas.
Rīga bija
izmēģinājumu laiks
“Humors man patīk. Dažkārt neesmu valdāma, sarunāju visādas muļķības tā, ka pēc tam nevaru izstrēbt. Cilvēki jokus pārprot, saprot pārāk tieši, apvainojas un ilgi nerunā. Gadās arī pretēji, kad nopietno uztver kā joku,” tā par attiecībām ar humoru stāsta Aina. Sarunas laikā dzīvoklī ciemojas arī viņas draudzene Nora. Drīz vien atklājas viņas vienojošais — joki. Nora iepazīstoties par sevi saka — esmu pļava, tā, kas meža vidū.
Aina ieprecējusies Neretā no Alūksnes puses — Liepnas pagasta. Tagad uz turieni dodas vien kapusvētkos pie mūžam gadu vecās māsiņas, mātes un tēva. No bērnības Ainai atmiņā palikuši brīži upes malā, kur varēja sēdēt stundām. Kļūstot vecākai, uzradās arī pienākumi. Tētis licis ravēt dārzu. To žigli paveikusi un atkal uz upi. Vasaras brīvlaiki pagāja lauku darbos pie tēva māsas — pelnot sev formu un citas skolas lietas. Agri, jau piektajā klasē, Aina uz visiem laikiem šķīrās no mammas. Palikusi viena ar tēvu, drīz vien nonāca internātskolā. Tālāk mierīgo bērnību nomainīja skarbā ikdiena. Jau pirmajā skolas dienā kāds puisis pajautājis — tu pa purnu gribi? Nenobijusies, tā vietā kā lūdzot klusi teikusi — iesit. Vēlāk puisis bijis labākais draugs skolā un aizstāvējis Ainu. Pēc pamatskolas izvēlējusies Rīgā mācīties par šuvēju. Šis bija lielais izmēģinājumu laiks. Izstaigājusi koncertus, teātrus, filharmoniju, mācījusies modernās dejas — valsi, rumbu, nomainījusi dažādas frizūras.
Neretas garšīgie “ķieģelīši”
Vēlāk divi gadi nostrādāti šūšanas kombinātā Ogrē, līdz iepazinusi Jāni. Drīz vien apprecējušies. Par neretieti sevi varēja saukt no 1971. gada. Pēc diviem gadiem viens otram dzimtsarakstu nodaļā teikuši jāvārdu.
Neretā strādājusi sadzīves pakalpojumu kombināta šūšanas darbnīcā — ēkā, kur tagad ir pasta nodaļa. Mācījusies šūt kleitas, blūzes. Tas arī bija laiks, kad vīriešiem modē bija krekli ar ļoti garām apkaklēm, bikses ar paplatinātiem galiem — “kļošenes”. Neretā tad darbojās vairāki uzņēmumi, arī maizes ceptuve, kur cepa garšīgos “ķieģelīšus”, pienotava, kur tapa rozīņu saldējums. To visu atceroties, Ainā var jaust lepnumu un prieku.
Laulībā gan laimīgi bijuši vien pirmie divi gadi. Pēc pirmajiem diviem bērniem Jānis sāka retāk būt mājās, līdz abu attiecības kļuva vairāk formālas. Tālāk pa dzīvi atkal vajadzēja “sisties”, kā māk. Laimīgā kārtā Neretas bērnudārzā bijusi vakance — virtuves strādniece. Līdz ar to vieta bērnudārzā radās arī Ainas puikam. Vēlāk strādājusi par auklīti. Nekas nav mūžīgs, kur nu vēl darbavieta.
Lauku māja paliek pagātnē
Turpinājums bija Neretas pienotavā, pusgadu bez brīvdienām strādājot ar piena savākšanas mašīnu. Smagas kannas un dažādi autovadītāju raksturi. Atmodas laiks likvidēja darba vietu pienotavā. Aina, piedaloties arī vīram, lēma par lauku saimniecības “Kalniņi” iegādi. Zeme — 15 hektāru, trīs govis, vistas, cūkas, truši un viss pārējais, kā jau laukos. Audzēja graudus, un bija barība lopiem. Uz “Kalniņiem” pārcēlās arī vīra ģimene — pieci cilvēki. “Kopā bijām desmit. Dzīvojām jautri. Ja Jānis nebūtu tik ļoti draugos ar alkoholu, varbūt dzīvotu vēl šodien.” Pēc divdesmit pieciem kopdzīves gadiem Aina beidzot izlēma par labu laulības šķiršanai. Pārcēlusies ar bērniem uz dzīvokli Neretā. Darba gan toreiz nebija. Drīz vien apstākļi mainījās — vecākā meita devās uz Itāliju un, atdarot mammai par viņas rūpēm, katru mēnesi sūtīja naudu. Kad vairs nevajadzēja tā domāt par izdzīvošanu, Ainas dzīvē ienāca līnijdejas, amatierteātris. Piedāvāja arī sētnieces darbu, no kura neatteicās. Tagad pagastmājas apkārtne, Neretas centrs ir “zem viņas slotas”.
Dod tik nejaukās
vecenes
Teātris bija lielais atklājums, ko sākumā, tāpat kā citu, gribēja tikai pamēģināt. Toreiz Aija Kalnāre, režisore, bijusi izmisumā — kādu gan lomu var piešķirt dzīves nospiestam cilvēkam? Aina tagad atzīst — bijusi nospiesta, nomākta. Agrāk vīra greizsirdības dēļ viņa nedrīkstēja apmeklēt kori, ne smaidīt, nedz ar kādu runāt. Ar gadiem gan šī depresīvā noskaņa izzuda, un tam par iemeslu kalpoja teātris. “Viss, kas bija sakrājies, spruka vaļā,” saka jubilāre. Lomas gan dodot ne tādas, kā viņai patiktu — ar jokiem. Tā vietā jāspēlē nejaukas vecenes.
“Uz skatuves varu būt tāda, kāda neesmu ikdienā. Vai uz skatuves redzam īsto Ainu? Es nesaku, ka nē. Drūmajos rudens vakaros reizēm iezogas domas — kāpēc es šo sezonu iesāku? Bet, kad lomas sadalītas, kad dodamies viesizrādēs, tad uzkužinies un viss atkal aiziet labi.”
Bērni dāvina liliju klēpi
Bērnībā augusi viena, un ilgu laiku pietrūcis tā, kas citiem bijis pašsaprotams — ciemošanās ar māsām, brāļiem. Gribējusi kuplu ģimeni, lai nebūtu viena. Lai gan šobrīd, jāatzīst, biežāk iznāk būt vienai. Abas meitas jau ilgāku laiku dzīvo Itālijā, dēls ar ģimeni — Aizkrauklē. Pērn Aina devusies pie meitām uz Itāliju, šogad cer abas sagaidīt ap Ziemassvētku laiku.
Jautāju par tuvojošos jubileju, bet Aina saka — es jubilejas nesvinu. Kāpēc, lai tagad, kad veselība un jaunība jautrā polkas solī skrien prom, to vēl svinēt? Pagājušajā gadā gan jaunākā meita un dēls pārsteidza ar milzīgu klēpi liliju. Arī margrietiņas un puķuzirņi ir Ainas mīļākās puķes. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Uz skatuves neesmu tā, kas ikdienā”

Kategorijas