Zalvē ir, ko redzēt

2017. gada 21. jūlijs 00:01

275

Latvijas simtgadi gaidot, būtu grūti novērtēt bagātības, kas pieder valstij, ja katrā pagastā nebūtu cilvēka, kurš apzina tā vēsturi. Zalvē tāda ir Ilga Cera. Gaiša, smaidīga, mierpilna. Izceļas uz lauku cilvēku fona gluži tāpat kā Latvijas karoga baltā svītra uz karmīnsarkanā fona. Patriote. Vēstures istabas izveidotāja.

— Kurš stūris vēstures istabā visvairāk patīk?
— Gleznu stūris. Tās ir Viļņa Izkalna gleznas, kuras sieva uzdāvināja, kad vīrs aizgāja mūžībā. Istabā izliktas pavisam nesen, ierāmētas. Sproģu ainavas.
— Ko izzināt par Zalvi pašreiz?
— Esmu sākusi lielu darbu pie kapu apzināšanas. Piederīgie ne vienmēr zina, kur dzimtas kopiņas, tāpēc svarīgi, ka tās ir apzinātas. Daļa šīs informācijas, kuru esmu ieguvusi un apkopojusi, jau ir internetā, kur katrs attālināti var uzzināt, kurā vietā apbedīts tuvinieks. Ir vārds, uzvārds, dzimšanas un miršanas gads, ja tāds norādīts uz kapakmens. Man vēl neapzinātas tikai 70 kopiņas, bet Zalves kapos kopā ir 730 apbedījumu.
Pērn, kad bezdarbnieki kapos nogrāba rudens lapas, atklāju daudz informācijas, kuru nemaz necerēju iegūt. No zemes parādījās kāda kapu apmalīte, mazliet pakašņāju un atklāju, ka uz tās ir gan vārds, gan uzvārds. Izrādās, līdz 60. gadiem uz kapu apmalītēm tos rakstīja, daļai arī dzimšanas un miršanas gadi norādīti. Tas man bija pārsteidzošs atklājums. Vēl. Vienā ģimenes kopiņā ir apglabāti trīs — viens 19. gadsimta sākumā, tad ir vēl viens apbedījums daudz vēlāk un beigās urna. Interesantā veidā, it kā veidojot burtu L. Atklāju kapus. Ir pieminekļi, kas datējami ar 1800. gadu. Kapi — tā ir pārsteidzoša pasaule. Ceru, ka šogad izdosies apzināt visas kopiņas, kapusvētkos cilvēki sabrauc un parasti jau zina pastāstīt ne tikai par sevi, arī par kaimiņu apbedījumiem.
Visus vecos pieminekļus ar akmens un metāla krustiem esmu iecerējusi sabildēt un iekļaut kapu vēsturē, lai paliek nākamajām paaudzēm. No bērnības atceros, ka Zalves kapos bija lieli metāla vainagi, iekšā metāla rozes, pāri ziediem stikls. Kapos šādu pieminekļu bija daudz, vairs nav neviena. Kur palika? Pērn, kopjot kapu kopiņu, viena sieviete izraka no zemes vienu šī vainaga fragmentu — ozollapu zaru un biezu stiklu.
— Viss, kas vēstures istabā, ir jūsu savākts, apzināts. Vai kādam ir interese par to?
— Ir. Ekskursanti brauc arī no Rīgas un vienmēr grib zināt — kas Zalvē redzams. Skolēni brauc. Zalvē ir daudz, ko redzēt. Iesaku sākt ar skolu, tad doties uz Meža muižu, diemžēl lielo priedi, kas auga elektrolīnijas malā, nozāģēja. Tad uz Vērtūžiem, gar kapiem uz Sproģiem, gar Kalna muižu, Sproģu skolu, Salu un caur Pētermuižu atpakaļ uz Zalvi. Tā var redzēt visas bijušās sešas Zalves muižas, kapus, baznīcu. Cilvēkus patiesībā redzētais pārsteidz. Pirmkārt, ceļš pa mežu, lai gan tagad mazliet vietām pazāģēts, ir skaists. Otrkārt, kad pastāstu, kādi notikumi risinājās, katram ir, par ko padomāt. Reiz viens ekskursants atzina, žēl, ka nedzīvoja senākos laikos, tad gan bija interesanti!
— Vai vietējie šos dārgumus novērtē?
— Protams. Kad kultūras namā ir koncerti vai kāds cits saviesīgs pasākums, vienmēr esmu te, durvis vaļā, mazzalvieši, neretieši vienmēr ienāk un noprasa — kas tev jauns? Tad es rādu un stāstu. Protams, paši zalvieši mazāk par šīm lietām aizdomājas, viņiem viss ierasts, vairāk ikdienas rūpes prātā. Bērniem ir interese par Jūliju Dievkociņu, jo skolā prasa.
Agrāk cilvēki bija atvērtāki, bija ienākumi, darbs, pašapziņa lielāka, un tad ir vieglāk dalīties ar otru, arī sarunās. Tagad katrs norūpējies, kā iztikt. Arī televīzija maina paradumus. Agrāk uz ballēm gāja arī tantes un onkuļi, kuriem danči nebija prātā, nāca, sēdēja, skatījās, kurš ar kuru dejo, cik cieši, tad pārrunāja, tagad seriālus skatās. Dzīve katram aizrit savā pagalmā vai istabā, pie veikala gan tauta ir vienmēr. Ir cilvēki, kuri ir alkohola varā.
Esmu kartē apzinājusi visas Zalves mājas un to nosaukumus. Skat (rāda — aut.), ar melnajiem punktiem mājas, kurās vēl kāds dzīvo, bet ar zaļajiem punktiem atzīmētas tās, kurās vairs neviena nav — “Rukmaņi”, “Lapiņi”. Visi vēl nav aizgājuši.
— Reiz dzirdēju kādu zalvieti sakām — nekur nav tik skaisti un labi dzīvot kā Zalvē. Tas mani pārsteidza. Kāpēc jums šī vieta sirdij tuva?
— Tāpēc, ka tā ir mana dzimtene. Esmu apzinājusi ģimenes, kuras Zalvē ir vairākās paaudzēs, tādu nav daudz, bet ir. Es esmu viena no tām — mani mazbērni, kas dzīvo Zalvē, ir piektā paaudze.
Kad beidzu Zalves skolu, aizgāju uz Vecbebriem par bitenieci mācīties. Tad gan teicu, ka savu mūžu Zalvē neatgriezīšos! Nekādā gadījumā! Kas notika? Mani kā biškopi aizsūtīja uz Liepājas rajonu, bet liepājniekus — biteniekus — norīkoja darbā šeit. Trīs gadus strādāju pie bitēm, bet, braucot talkās, sadraudzējos ar meitenēm no cukurfabrikas un viņas mani pierunāja iet strādāt uz Liepājas cukurfabriku. Tā es no medus uz cukuru pārgāju. (Smejas.) Neklātienē beidzu vidusskolu, un abas ar draudzeni izdomājām, ka jāmācās tālāk, stājāmies pedagogos. Es tiku, viņa ne, jo matemātika kliboja. Pēc Pedagoģiskās fakultātes beigšanas trīs gadus Kalētos skolā nostrādāju. Kalēti ir mana vīra dzimtā puse, iekārtojām dzīvi, bet manam tēvam veselība pasliktinājās, aicināju viņu pie sevis, bet viņi negribēja nākt uz Liepājas pusi, un jurģus piedzīvojām mēs, atnākot uz Zalvi. Skolā bija brīva vieta. Mācīju vēsturi un fizkultūru. Pēc pirmās fizkultūras dienas skolotājs Ēvalds Zariņš atzina — pa logu vēroju un smaidīju, domādams, cik ilgi izturēsi. Taisnība bija, pēc pēdējās stundas pa kāpnēm kāpu sakostiem zobiem, visas maliņas sāpēja. Kopš tās reizes līdzi bērniem pati vairs nesportoju. Tagad, ejot gar skolu, it īpaši pavasaros, kad zied neaizmirstulītes, sirds apskrienas — ēka ar elektrību, bet bērnu nav, tukša.
— Tuvojoties Latvijas simtgadei, redzot ikdienu laukos, kādas domas nāk prātā?
— Gribētos, lai jaunās paaudzes ir vairāk. Reiz skolā pie mums atbrauca no radio, sižetu veidoja. Toreiz teicu, ka vēlos, lai bērni atgriežas. Man atteica — visi pēc augstām skolām pilsētās paliek, toreiz darbs ārzemēs nebija tādā godā. Tomēr ir jaunie, kas atgriežas vecāku saimniecībās, turpina iesākto. Ja visi atgrieztos, te nemaz nebūtu, ko darīt. Sākt saimniekot no nulles ir grūti, zinu, jo pati sāku saimniekot ar aitām — sākumā ar piecām, līdz to skaits pieauga, nu ir ganāmpulks. Dēls Aivis darbus pārņēmis. Es redzu un zinu, ka darbs nav viegls, prasa ieguldījumus, un tas neko nenozīmē, ka aitas gaļa veikalā maksā septiņus eiro kilogramā. Dažreiz ar vedeklu nosmejam — laime, ka mājās ir divi pensionāri, tad jau iztikt varēs. (Smejas.) Ir pienākuši arī laiki, kad vilnas nevienam nevajag.
— Rūgtumu it nemaz nejūtu.
— Kāpēc lai tas būtu! Ar rūgtumu neko nevar panākt. Kā ir, tā jādzīvo un jāstrādā, neko darīt. Nav ko gausties! Uzmini, lūdzu, cik man gadu?
— Tieši par to domāju, man visi skolotāji joprojām, arī tie, kurus zinu es, šķiet jauni.
— Tieši pēc diviem mēnešiem apritēs 70! Satiku savu vienaudzi. Čīkst! Mugura sāp, kājas arī! Saku, ka sāp, jo par to domā. “Vai tad tev kādreiz nesāp?” Kādreiz jau sāp, bet es par to nedomāju, eju, un viss. “Es daudz zāļu dzeru!” Es gan zāles nedzeru, labāk tēju padzert. Ir man kaimiņiene, kurai tuvu 90, kādreiz viņa mani sagaida savas mājas ceļa galā, tad pārrunājam, kādas pļavu zāles vākt un kādu tēju vārīt.
— Zinu, ka nesen ieguvāt atovadītāja apliecību.
— Jā, 68 gados. Teoriju nokārtoju uzreiz, kā jau skolotāja, galva man strādā. Ar braukšanu bija mazliet pagrūtāk, bet nokārtoju. Stāsts ir anekdotes vērts. Iesēžos mašīnā, un instruktors noteic — braucam! Saku — pirmo reizi pie stūres! “Ko jūs teicāt?” Pirmo reizi pie stūres! “Nu labi, griežat stūri, pedāļus spaidīšu es.” Es stūrēju, bail, šķiet, visas mašīnas brauc virsū, bet mani tik iedrošina nebaidīties. Izprasa par zīmēm, tad saka, ka nu pati lai spaidu pedāļus. Izkāpjot no automašīnas, mugura slapja, nevienas sausas vīlītes nebija. “Jūs šausmīgi daudz uztraucaties, nu tā jau ir, jaunie dara, tad domā, vecie vispirms domā un tad dara.” Citreiz aiz Jēkabpils jābrauc uz Līvānu pusi, šķiet, ka ātrums nebija, kā vajag — 90 km/h, vajagot ātrāk. Ja vajag, tad spiežu gāzi, vienā mirklī dzirdu: “Ilga, pieturiet, es kāpšu ārā, ir jau 120 km/h.” (Smejas.) Grūtāk bija valsts braukšanas eksāmenā. Tomēr nebiju vecākā, instruktors teica, ka vecākais kursants bijis 72 gadus vecs. Apliecība bija nepieciešama, lai pagastu izbraukātu, mazmeitu uz skolas autobusu aizvestu. Biju pirmā ģimenē, kura to iegūst. Nu varu dzīvi baudīt, braukt, kur gribu, tālākais, kur biju — Liepāja.
— Vai nekad nav vilcis uz to pusi, tomēr perspektīva pilsēta?
— Nekad! Pilsēta man patīk, bet īslaicīgi, nesaprotu tos, kuri jūsmo par Liepājas jūrmalu. Brr, smiltis! Mani vairāk pie dabas velk, trokšņi, drūzma nesaista. Pat ekskursijās braucot, meklēju maršrutus — pilsētas, kur vairāk dabas. Tāda ir Bavārija, labprāt brauktu vēlreiz. Muzeji, protams, visur skatāmi, vienmēr var atrast lietas, kas saista, bet daba — tai ir īpaša nozīme manā dzīvē. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Zalvē ir, ko redzēt

Kategorijas