Cilvēkam nepieciešamas visas emocijas

2017. gada 18. jūlijs 00:01

Psihoterapeits Māris Belte, runājot dažādās klausītāju auditorijās, apliecina, ka ikviens no mums sevī glabā visu emociju — gan patīkamo, gan nepatīkamo — gammu. Būtiski ir tikai tas, kurām no šīm emocijām cilvēks vairāk ļauj vaļu dzīvē.

Vīrietis ir kā pieaudzis bērns
M. Belte uzskata, ka vīrietis ir kā pieaudzis bērns, taču šo domu viņš aicina neabsolutizēt, lai gan daudzas situācijas to apliecina. “Vīrietim sabiedrība nosaka, ka viņam ir jābūt spēcīgam, visu varošam, ka emocionalitāte vai piekāpšanās ir vīrieša vājuma pazīme, ka vīrieši neraud. Ja vīrietī šie sabiedrības uzliktie stereotipi dzīvo, viņš to var uztvert kā savu vājuma pazīmi. Tas, visticamāk, liek viņam būt spītīgam daudzos gadījumos un jautājumos. Ir būtiski vīrietim teikt, ka viņš ir varens, lūgt viņam izdarīt to, kas labi izdodas, uzslavēt. Uz šādas rīcības fona viņam var likt aizmirst par vājumu.
Sievietēm jābūt gudrākām par vīrieti, ļaujot vīrietim kādā situācijā būt gudrākam par pašām. Piemēram, sakot, ka ir nopirkts jauns fēns, kā to pareizāk ievietot rozetē — no labās vai kreisās puses, uzsverot, ka vīrietis taču ir gudrs. Sievietei jāprot likt vīrietim sajusties vajadzīgam. Jāļauj rūpēties. Mēs visi esam egoisti. Būsim godīgi — pat tie, kuri saka, ka visu dara otra cilvēka labā, visu dara ne otra, bet paši savā labā. Mums ir svarīgi it kā visu darīt otra labā, jo tā paši jūtamies labāk. Šī altruistiskā uzvedība iekodēta gēnos. Tā dominē arī dzīvnieku pasaulē. Tas nav nekāds augstākais cilvēka sasniegums — rūpēties par citiem. Tas ir normāli. Tie, kas ziedojas un ziedo, vispirms domā par sevi,“ saka M. Belte, būdams gatavs to pierādīt vēl detalizētāk.
Mīlestības formula — ļaut rūpēties
Psihoterapeits atklāj, ka mīlestības formula ir vienkārša, bet mīlestība ir tikai sajūtu kokteilis. Izrādās, lai mūs mīlētu, ir jāļauj otram cilvēkam par mums rūpēties. “Jo vairāk investēs, jo vairāk mīlēs. Ja kāds piedāvā kaut ko izmaksāt, samaksāt, lūdzu, lai dara to, jo pats piedāvājās. Ja kāds kaut ko piedāvā, viņš vēlas izdarīt kaut ko labu. Ja ļausiet otram cilvēkam to izdarīt, viņš jūs mīlēs vairāk, jo tā ir viņa izvēle. Latviešiem pieņemts teikt — nē, nē. Patiesībā, tā sakot, mēs otrā radām aizvainojumu. Šī atteikšanās “visu es pats” nāk no audzināšanas ģimenē.
Pastāstīšu piemēru par mājdzīvniekiem. Man pašam kaķi patīk, lai gan nav tā, ka es viņu dēļ juktu prātā. Manā firmā bija grāmatvede, kura, pēc darba braucot mājās, veikalā vienmēr kaķim pirka cāļa fileju. Es par viņas pastiprinātajām rūpēm par dzīvnieku mēdzu pasmieties. Man mājās bija desmit mēnešu veca kaķenīte, kura bija uzlēkusi uz puķupoda grauzt puķi. Pods nokrita un salauza viņai augšstilba kaulu. Kaķītis mazs. Vedu uz veterināro klīniku. Bija žēl midzināt. Piedāvāja veikt operāciju, ievietojot kaulā stieni. Tas maksāja ļoti dārgi. Kaķis auga, arī kāja. Nācās veikt otru operāciju. Tagad man šis kaķītis ir tik mīļš, ka pats pērku cāļa fileju, uztraucos par viņu vairāk nekā grāmatvede. Tas ir spilgts piemērs tam, ka mēs varam ieguldīt otrā ne tikai naudu, bet arī savu laiku un galvenais — emocijas,” stāsta speciālists.
Bērns māca pieaugušo
Vecāku pacietību lieliski trenē bērna audzināšana, bet pacietības pieaugušajiem daudzkārt pietrūkst ne tikai ar bērnu saistītās situācijās. Ir rīts, bērns iespītējies, neģērbjas, bet jāsteidzas uz bērnudārzu, tad vajag milzīgu pacietību, lai vecāki uz bērnu neiedarbotos no spēka pozīcijām. “Ja bērnu regulēs ar aizliegumiem, tad tas ir ātrāk, efektīvāk. Bērnam būs bailes no soda, jo viņš ir salīdzinoši mazāk spēcīgs pret pieaugušo. Patiesībā bērns māca pieaugušos, kuriem jābūt spējīgiem būt pacietīgiem. Protams, kaut kādiem rāmjiem jābūt, bet jautājums ir par šīs attieksmes līdzsvaru. Pacietībā un tolerancē, kas noder arī pieaugušajiem, bērns ir labs treniņš. Lai vecākiem ar bērnu nebūtu jākonfliktē, jābūt pacietīgiem visu skaidrot. Arī bērnam ir tiesības būt dusmīgam. Ja bērni būs gudrāki par vecākiem, tas neļaus apstāties evolūcijai. Daudziem vecākiem to ir grūti pieņemt,” uzsver M. Belte.
Tiekoties un runājot ar pacientiem, psihoterapeits novērojis, ka vecākiem patīk norādīt un uzsvērt savu lielo dzīves pieredzi, tomēr “vecākiem jāapzinās, ka bērni aug un uzņemas iniciatīvu par savu dzīvi.” M. Belte nenoliedz, ka bērni izdarīs muļķības, bet tās jau būs viņu muļķības. “Strikta pasargāšana no visa bērnu vairāk ierobežo. Vecāku ļoti regulētiem bērniem vēlāk ir grūtības patstāvīgi izveidot savu karjeru un ģimenes dzīvi. Kuri bērni dzīvē sasniedz vairāk — huligāni vai perfekcionisti? Iedomājieties situāciju, ka dzīvē skolas gadu huligāns dienās ir biznesmenis, bet perfekcionists — viņa padotais. Bērna psihotipa veidošanā liela nozīme ir ģenētikai, tāpat kā audzināšanai. Bērns veikalā nolūkojis kādu rotaļlietu, bet mamma to nepērk. Viņš dusmojas, rīko scēnas, nokrīt veikalā uz grīdas. Ja mamma psiholoģiski nebūs pietiekami spēcīga, bērns savu panāks. Līdz ar to iestrādāsies mehānisms no spēka pozīcijām, ka kliedzot var savu panākt. Ja mamma spēs būt toleranta — lai jau vārtās, bērns sapratīs, ka tas nestrādā, un tēlos, ka ir apvainojies un apbēdināts. Tas mammā radīs vainas sajūtu. Bērns ātri uztausta vecāku vājās vietas. Ja šī apvainošanās turpinās arī vēlākajā dzīvē, tad šādiem cilvēkiem ir grūti,” brīdina M. Belte, piebilstot, ka cilvēka, kas bieži apvainojas, nākotne ir viegli paredzama. Tā ir vientulība.
Dažādas vizualizācijas tehnikas
Kā panākt, lai strīds neizvēršas? Neuzvilkties un emocionāli neiesaistīties. Kā panākt, lai arī otrs cilvēks emocionāli neiesaistās? Te ir vairāki paņēmieni. M. Belte skaidro, ka viens ir emociju verbalizācija, sakot: “Esi mierīgs! Es redzu, ka tu sāc satraukties.” Lai cilvēks neuzvilktos, var uzdot viņam tādu jautājumu, kas liek domāt. Jautājums var būt nesaistīts ar strīdus tēmu. “Piemēram, vīrietim vienmēr var pajautāt, kad viņa bērniem ir dzimšanas diena. Iestāsies pauze, jo cilvēks sāks domāt. Ja tomēr cilvēks gāž virsū negācijas, kas nav patīkami, ir iespējams lietot psihoemocionālās noturības apakšpaņēmienus, atrodot sev piemērotāko. Tas, kam ir laba iztēle, var iztēloties, ka viņš ir zoss. Otrs cilvēks gāž virsū negatīvo, bet man kā zosij ir spalvas, no kurām viss notek. Var lietot konteinerēšanas tehniku: iedomāties, ka blakus ir konteiners jeb miskaste, kurā metu otra cilvēka negācijas. Šo konteinerēšanu vajag vizualizēt tā, it kā es pats uz sevi skatītos no malas. Arī cilvēku, kurš ir pamatīgi noskaities, iespējams vizualizēt, iztēlojoties, ka viņš ir kails vai līdzinās rozā zaķītim. Šī vizualizācija var raisīt smieklus,” saka psihoterapeits, bet atklāti smieties neiesaka.
Vairot prieku un interesi
Dzīve ir netaisnīga, jo tajā ir tikai divas patīkamas jeb pozitīvas emocijas: viena ir neitrāla emocija, bet pārējās — nepatīkamās emocijas. Cilvēkam ir vajadzīga jebkura emocija, tikai pareizās devās un tā, lai netraucē dzīvot. Ja emocijas ir harmonijā, tad arī pats cilvēks ir psiholoģiski vesels. Pozitīvās emocijas ir prieks un interese. Neitrālā emocija ir izbrīns, kas ātri pāriet, jo tai pēc tam seko vai nu prieks un interese, vai arī kaut kas negatīvs. Nepatīkamās emocijas ir dusmas, bailes, riebums, trauksme un citas. Mums ir jādzīvo tā, lai vairāk ir prieka un intereses. Svarīgi pašam saprast, kuru emociju manī ir vairāk. Daudziem ir problēmas tās atpazīt. Hobiji ir tas, kas cilvēka dzīvi padara interesantu un vairo prieku. Lai arī ģimene pastāvētu ilgtermiņā, ir jābūt kopīgām tradīcijām un interesēm. Tas iet kopā ar tām vērtībām, kas ieaudzinātas cilvēkā. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Cilvēkam nepieciešamas visas emocijas

Kategorijas