Nav ko zūdīties!

Jānis Lapiņš, Aizkraukles luterāņu baznīcas draudzes priekšnieks, j.lapins@latnet.lv

2017. gada 18. jūlijs 00:01

470

Mana nedēļa kā parasti aizritējusi starp Rīgu un Skrīveriem. Ikdienā Valsts akciju sabiedrībā “Privatizācijas aģentūra” veicu galvenā juriskonsulta darbu tiesvedību jomā. Eju uz tiesām un rakstu tiesu dokumentus. Pārstāvu valsti saistībā ar privatizācijas jautājumiem, īpašumiem, īpašuma prasībām. Tā kā esmu Aizkraukles evaņģēliski luteriskās draudzes, kurā vēsturiski ietilpst gan Aizkraukles, gan Skrīveru pagasta luterticīgie, priekšnieks, tad daudz laika veltu tieši šim kalpošanas darbam. Dzīve rit uz priekšu, viss mainās, arī cilvēki draudzē — vieni aiziet, citi nāk vietā, un man kā draudzes priekšniekam tam visam jāseko līdzi. Ceturtdien, piemēram, biju apciemot kādu draudzes locekli pansionātā. Mums ir tradīcija apsveikt visus dzimšanas dienā. Kas ir aktīvākie draudzē, cenšos apsveikt personīgi. Mēs esam stabila lauku draudze, kurā ir 107 cilvēki. Aktīvi gan darbojas kādi 60 — tie ir tādi, kuri kaut četrreiz gadā atnāk uz baznīcu, piedalās talkās, kalpo, palīdz sakopt dievnamu. Ja runājam par tendenci, vai pieaug vai samazinās baznīcā gājēju skaits, to grūti izrēķināt, jo cilvēka gājums uz baznīcu ir ļoti sarežģīts — tas parasti sākas ar kristībām. Bieži cilvēki nemaz neatceras, kur kristīti, diemžēl viņiem ar baznīcu skolas laikā ir maz saistības, bet tie, kas domā laulāties, bieži arī kļūst par aktīviem draudzes locekļiem. Šogad mūsu baznīcā bijušas trīs laulības, neraugoties uz to, ka rit baznīcas jumta remonts. Ar Dieva palīgu un pašvaldību vēlību (vairāk gan ceram uz Aizkraukles, Skrīveri mūsu attīstību ignorē) šogad papildus esošajam siltumsūknim vēl domājam ierīkot jaunu jaudīgāku cietā kurināma apkures katlu. Pašreizējais ir 32 kilovatu kamīnkrāsns-katls, un tas nespēj baznīcas temperatūru mainīt, taču 500 kilovatu jaudas katls to mainīs. Siltumenerģijas ziņā tā ir milzu starpība, un tas viss kopā ar ierīkošanu un akumulatoru tvertni saskaņā ar tāmi izmaksās apmēram sešus tūkstošus eiro. Aukstā laikā kurinu pat divas dienas, taču vairāk par 15 grādiem nevar dabūt. Ja mums izdosies realizēt plānu, tad baznīcā varēs sēdēt bez mēteļiem un droši varēs nākt arī bērni.
Ja runā par notikumiem Latvijā, tad pagājušajā nedēļā viens no smagākajiem bija Liepājas puisēna, kura meklēšanā bija iesaistīti simtiem cilvēku, atrašana. Kaut esam sveši, ļoti to pārdzīvojām, runājām par šo gadījumu ģimenē, aizlūdzām. Domāju, ka daudzu cilvēku sirdis aizdegās par šo gadījumu, un nebija svarīgi, vai viņš ir svešs vai citas tautības. Nespēju iedomāties, ko mazais bērniņš pārdzīvoja mežā, būdams viens. Patiesībā jau viņš ir vienaldzības upuris. Tā mūsu sabiedrībā ir izplatīta garīga kaite. Grēks, ka nemīlam savu tuvāko — tā ir otrā baušļa pārkāpšana. Arī nepalīdzēšana nelaimē nonākušajam ir grēks. Patiesībā, cik ļoti maz vajadzēja — kādiem trīs četriem cilvēkiem būt jūtīgākiem, dzirdīgākiem, un zēns būtu dzīvs. Pēc tam jau var iet meklēt visa pasaule, bet tad ir par vēlu.
Jau vairākas nedēļas nerimst diskusijas par tā saucamajām “Rīdzenes sarunām”. Ceturtdien bija arī pikets Kalnmeiera atstādināšanai. Protams, viss jau ir saistīts. Ja amati nāk ar kaut kādu palīdzību no kaut kāda ar varu saistīta cilvēka, tad jau visi mēģina savu krēslu noturēt. “Rīdzenes sarunas” parādīja, cik neglīta un riebīga var būt politika. Žurnālā “IR” sāku tās lasīt, taču līdz galam netiku. Kļuva riebīgi. Lietotie krievu valodas epiteti daudz neatšķiras no sētas bezpajumtnieku valodas. Turklāt vēl tas cinisms! Oligarhi ir oligarhi, tāda jau tā virtuve ir. Tagad meklēs vainīgos. Neticu, ka atradīs kaut ko, vienkārši tagad sabiedrībā sacelta milzīga ažiotāža, drīzāk meklēs vainu žurnālistos, kas atļāvās kaut ko tādu nopublicēt, viņus būs vieglāk kaut kādā veidā nosodīt, kaut vai lai klusinātu lietu.
Ko tad var gaidīt no cilvēkiem, kuri apveltīti ar varu un bagātību? Te gribu vilkt paralēles ar mūspuses ietekmīgajiem uzņēmējiem un pašvaldību vadītājiem. Cik esmu gājis un lūdzis ziedojumu baznīcas remontam, vēl jo vairāk — uzņēmējiem tas pat ir izdevīgi, tā kā draudzei ir sabiedriskā labuma statuss, bet 95 procentos gadījumu šīm ietekmīgajām personām garīgā nepieciešamība neeksistē, un viņiem pāri lepnuma un cinisma mūrim neviens šajā ziņā nevar tikt klāt. Domāju, kas tad kādam lielam uzņēmumam būtu kaut vai simboliskie 10 eiro, jo mēs par katru summu būtu priecīgi, bet ļoti reti kāds ziedo, to tikai var atļauties vienkāršais, bet dvēseliski atvērtais cilvēks. Arī es pats regulāri ziedoju baznīcai un nemaz nejūtos, ka būtu sev atrāvis kādu kumosu. Uzņēmēji, kas sākuši ziedot vienu gadu, dara to regulāri, un arī tā ir sapratne par garīgo vērtību nepieciešamību savā dzīvē — diemžēl tikai retajam.
Pēdējā laikā daudz tiek runāts par jauno nodokļu reformu. Runājot par akcīzes nodokli alkoholam, to varētu paaugstināt vēl desmitkārtīgi. Arī tabakai. Tie nedod labumu mūsu veselībai, vien to posta. Būtībā šo preču ražotāji dzīvo uz iedzīvotāju veselības rēķina. Par degvielas akcīzes nodokli gan derētu apsvērt, cik tas ir lietderīgi, jo tas uzreiz sadārdzinās visu. Pilnīgi neatbalstu uzņēmēju vaimanāšanu jeb, kā kristīgajā terminā saka, zūdīšanos par nodokļiem. Tā nav taisnība, ka nodokļi iegāž uzņēmēju. To iegāž neveiksmīga uzņēmējdarbība un nepareiza tās plānošana. Tai jābūt peļņas darbībai. Ja uzņēmums strādā uz izdevumu ietaupīšanu, ja nemaksā nodokļus un algu izmaksā aploksnēs, tad tas ir nepareizi. Uzņēmējs tik un tā dzīvo no parastā cilvēka darba pievienotās vērtības. Ir jādomā, lai būtu peļņa, jāattīstās, jāapmeklē kursi, jādodas pieredzes apmaiņā. Uzņēmējs ir kā censonis, kā sportists, un, ja viņš atpaliek, viņš izkrīt no aprites. Tad viņš var zūdīties, cik grib, viņam visa pasaule ir vainīga, bet patiesībā vainīgs viņš pats.
Valsts iestāžu, t. sk. skolu, medicīnas un tiesību aizsargājošo, darbība, budžeti sastāv no mūsu maksātajiem nodokļiem, tāpēc nodokļu sistēmas plānotājiem jāmēģina dažādas metodes, lai gūtu labākos panākumus. Beidzot nodokļu reformas pareizais virziens ir progresīvais nodoklis. Ir bijusi saskarsme ar Vācijā piemēroto, progresīvais nodoklis tur strādā. Protams, nodoklim jābūt samērīgam.
Pagājušajā nedēļā bija arī diskusija, vai bērnam jāsāk mācīties skolā no sešu gadu vecuma. Es kā divu bērnu tēvs noteikti esmu pret. Ir ļoti liela atšķirība starp sešgadnieku un septiņgadnieku. Skola ir atvērta tipa iestāde, kur bērnu tik stingri nepieskata un neuzrauga, bet dārziņā līdz tam bērns visu ir darījis kolektīvi stingrā audzinātāja uzraudzībā. Bērnudārznieka brīvgājiens ārpus dārziņa nav iedomājams, bet skolā tā ir normāla prakse.
Visiem novēlu novērtēt to brīdi, kad mums ir labi, un pateikt paldies Dievam! Mazāk zūdīsimies un skatīsimies vairāk uz gaišo pusi.

Staburags.lv ARHĪVS

Nav ko zūdīties!

Kategorijas