Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

2017. gada 14. jūlijs 00:01

(58. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
407. diena
Annai šodien jādodas uz darbu. Tas nemaz nav viegli. Trīs stundas turp un trīs atpakaļ uz mājām! Bet, ja mostas piecos rītā un izbrauc agrāk, ne gluži sastrēguma stundā, tad “tikai” pusotra stunda ceļā. Traki!
Mēs arī ceļamies un vēlreiz pateicamies par lielisko vakaru un naktsmājām. Lidojums mums no Manilas, vēl ceram satikties — nebija pietiekami laika kopā.
Anna, izrādās, vēl naktī strādājusi. Tā kā jautājām pēc mums sasniedzamām vietām, viņa sagatavojusi plānu ar vietām, autobusiem, cenām un iespējām. Trakums! Tiešām milzīgs paldies! Vēl joprojām pārliecināmies, ka cilvēkiem ir silta sirds, un Annai noteikti tā ir īstajā vietā.
Vēl nedaudz paguļam, un Annas mamma mūs aicina brokastīs. Kā mums patīk filipīniešu brokastis! Kaut kas vienreizējs — gaļu viņi noteikti māk pagatavot kā nākas. Atkal esam pieēdušies — Annas mamma ir īsta pavāre.
Šodien jādodas tālāk. Lai gan kartē distances nešķiet tik lielas, ir kalni. Ir sastrēgumi. Ne tik labi ceļi un ne tik labi transporta līdzekļi. Uzzinājuši, ka nākamā vērtīgā vieta ir astoņu stundu attālumā, esam šokā. Valsts dienvidi esot skaisti, īpaši Palavanas sala, bet prāmis uz turieni ceļā ir divas dienas. Ir Borakejas, Boholas pludmales un tāda spāņu Viganas pilsētiņa. Anna saka — daudz kur nav vērts doties. Tūristu ieteikumiem internetā ne vienmēr vērts sekot. Tāpēc uzticamies mūsu filipīniešu draudzenes plānam un vispirms dodamies uz skaistu pludmali, īpaši sērfotājiem. Ir jāizpeldas Filipīnās!
No Manilas jātiek ārā ar busu. Līdz stacijai mūs pavada Annas mamma. Izmēģinām vienu aktuālu transportlīdzekli — trīsriteni. Tas ir mocis ar tādu kā blakusvāģi ar jumtu. Dažiem moča vietā ir velosipēds! Bet mūsu smagās somas jāved ar moci. Šādi “trīsriteņa” braucieni lētāki nekā viens eiro, lai gan tūristiem vienmēr prasa vairāk, bet mums braucienu izmaksā.
Nedaudz baisi krustojumos, kur esam mazākais transports. Te lielākajam ir priekšroka, bet ar šādu maziņo var izvairīties no daudziem sastrēgumiem, kas savukārt atkal rada sastrēgumus.
Esam ieradušies par agru, tāpēc līdz autobusam vēl kārtīgi parunājamies. Gan ar Annas mammu, gan autoostas menedžeri, kas arī pievienojas sarunai. Cilvēki te ir ļoti laipni, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc gribētos te paceļot ilgāk.
Nedaudz par Manilu — te dzīvo apmēram 12 miljonu iedzīvotāju. Galvaspilsēta ieguva savu nosaukumu no baltiem ziediem, kuri auga mangrovju kokos, vietējie tos dēvē par “nillad”.
Ļoti daudzi emigrē uz ASV — tur ir vismaz 2,4 miljoni filipīniešu, un tur viņi ir “melnajā sarakstā” kā latvieši Austrālijā (pēc vēstniecībā teiktā). Daudzi tur strādā nelegāli, un nu ASV vēlēšanu rezultāts visus satrauc. Ko darīs cilvēki? Vēl ASV un Filipīnām bija tāda kā savienība, bet tagadējais prezidents to vēlas pārcelt uz Ķīnu. Ekonomiski tas šai valstij nenākšot par labu.
Te taču tik daudzi runā angliski! Šī ir piektā lielākā angliski runājošā nācija pasaulē aiz ASV, Indijas, Pakistānas un Apvienotās Karalistes! Bet viņiem ir arī dialekti, un viens no otra atšķiras. Dažreiz pašiem filipīniešiem savā starpā vieglāk runāt angliski! Arī mēs dažus vārdus iemācāmies vienā dialektā.
Trakums gan te ar laikapstākļiem — ir cunami, vulkāna izvirdumi un 26 taifūni gadā. Taifūniem ir atsevišķi signāli atkarībā no to stipruma. Cilvēki glābjas ģimnāzijās, kas tiek celtas augstāk un ir īpaši apstrādātas. Ir arī cilvēks, kas visus sasauc uz evakuāciju, neatceramies gan nosaukumu. Bijuši stipri taifūni, kad pat 10 000 cilvēku gājis bojā, bet šogad nav tik traki. Arī mūsu uzturēšanās laikā neviens taifūns nav gaidāms, lai gan novembrī tie vēl sastopami. Kopumā te ir tikai slapjā un sausā sezona. Ziemassvētki ir aukstais laiks, kad ir “tikai” 26 grādi.
Izņemot dabas stihijas, te it kā neesot ne indīgu augu, ne bīstamu dzīvnieku. Vien Mindanao reģions, kur nolaupa tūristus. Tas ir ziemeļos, bet tik tālu netiksim.
Vēl uzzinām, ka augļi un dārzeņi nav nemaz tik lēti — kilograms rīsu, tāpat kā kilograms banānu, maksā eiro. Par algu gan neprasījām. Cilvēki piepelnās dažādi. Ja vajag taksi, viens izskrien ielas vidū un apstādina taksi tieši tev, paprasot nelielu samaksu.
Visi cenšas braukt uz galvaspilsētu. Un nu te jau starp mājiņām tiek būvētas nelegālas mājiņas.
Atvadāmies no Annas mammas un iekārtojamies astoņu stundu braucienam. Ir televizors. Reklāmas te raida, neapstādinot filmu.
Apkārt rīsu lauki. Satiksme mežonīga, bet ar signalizēšanu visu var atrisināt.
Patiesībā ir divas joslas katrā pusē, uzraksti, ka lēnākajiem jābrauc pa labo pusi, bet visi kā viens brauc pa ceļa kreiso joslu. Dažreiz šķiet, ka autovadītāja apliecība te nav nepieciešama. Tad saprotam, kāpēc visi uz to kreiso pusi — ik pa laiciņam labajā joslā cilvēki... žāvē graudus. Tā vienkārši — uz ceļa. Un tad vēl mototakši, “trīsriteņi” un gājēji. Katrs “pa savam”, bet uz priekšu tiekam.
Nokļūstam Sanhuanas pludmalē. Ieteikta kā diezgan tūristiska vieta, nav veikalu un viss ir nedaudz dārgāks. Domājam rīt pabraukt nedaudz atpakaļ uz Sanfernando — lielāku pilsētu arī pie pludmales.
Te ir mierīgāk, un uzreiz, nokļūstot pludmalē, mums tiek piedāvāta palīdzība. Vīrs, kurš dzīvo šajā pludmalē koka mājiņās ar savu ģimeni, onkuļiem un citiem radiem, piedāvā uzsliet telti savā teritorijā un aizvest līdz veikalam. Un vēl iemācīties sērfot — viņš ir instruktors. Bet ir jau tumšs, mēs pateicamies un ceļam telti. Rīt baudīsim pludmali. Šo vai citu, tad jau redzēs.
Naktī vietējie dzied skaļu un šķību karaoki, nedaudz piedzeras, pabļaustās... Suns ‘‘iezīmē’’ mūsu telti, citi staigā apkārt un nesaprot neko.

(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

Kategorijas