Vienmēr pilna māja!

2017. gada 14. jūlijs 00:01

831

Dairis Vorslavs piedzima gadā, kad Latvijas kino ekrānos debitēja filma “Mans draugs — nenopietns cilvēks”. Ideālists, kāds ir filmas varonis, Dairis varbūt pat nav bijis, jo agrās jaunības aksesuāru — “rozā brilles” — viņam nemaz neļāva uzlikt skarbā bērnība. Dairis drīzāk ir labsirdīgs reālists, kuram tāpat kā nenopietnajam cilvēkam dzīvē galvenais ir ģimene.

Uzticību iemanto ar labsirdību
Ciemojos Daces un Daira izlolotajos “Gala Tuņķos” Aizkraukles pagastā. Virtuvē valda nerimstoša kustība — rosās mājas sargi Sāra un Tera, runcis Bertolds. Akvārijā viz zelta zivtiņas, katrai dots vārds. Lielākā un greznākā ir Madara. Kārtībai un katram savam vārdam jābūt! Dacei un Dairim katram ir savs uzvārds, taču jau divdesmit gadu viena dzīve un vienas vērtības — ģimene ir svarīgākais abiem. Kopā par abiem ir četri bērni un divi mazbērni. “Esam daudz, vesela mafija, visu laiku ir rosība, vienmēr pilna māja, bet, braucot kaut kur, — pilna mašīna. Gadās arī pamosties un ieraudzīt pilnu pagalmu ar telēm! Vienmēr kņada un dzīvība!” pasmejas Dairis.
Kad Dace un Dairis sākuši kopdzīvi, Daces bērnu uzticību viņš ieguvis ar savu labsirdību un mierīgo, nosvērto raksturu. “Bērni jau jūt, vai cilvēks tēlo, vai tiešām ir labsirdīgs. Arī mani piesaistīja viņa labsirdība, tas, ka var uzticēties. Kopdzīvē tas ir svarīgi. Dairis ir ļoti labsirdīgs, mierīgs, ar plašu sirdi,” teic Dace. “Esam runājuši par to, ka varētu pieņemt un izaudzināt bērnu, kuram dzīvē nav paveicies ar vecākiem. Dairis to vēlētos, pagaidām par to domājam, bet mani biedē atbildība, kas, manuprāt, šādā gadījumā ir lielāka, nekā audzinot pašu bērnus.” Dairis piebilst, ka vēlme dot ģimeni un mājas kādam bērnunama bērnam, iespējams, radusies pēc paša piedzīvotā.
Paglābj no bērnunama
“Piedzimu Koknesē, tur pabeidzu sagatavošanas klasi, taču nomira mamma un mani aizsūtīja uz Cieceres internātskolu Saldus pusē. Tētis no ģimenes bija aizgājis. Trīs gadus pēc mammas nāves par mums rūpējās vecmamma. Kādu rītu skolotājs mani pasauca malā, pateica, ka vecāmāte nomirusi. Man un māsai Sanitai tas bija izšķirošs brīdis dzīvē — mēs būtu nokļuvuši bērnunamā, ja ne vecākā māsa Ilona. Viņa pati vēl bija ļoti jauna, nebija pilngadīga, taču uzņēmās rūpes par mums. Saprotu, ka tas nenācās viegli, esmu pateicīgs par to, ka māsa mūs “izvilka”. Varbūt tieši pārdzīvojumi bērnībā mūs ir saliedējuši, arī tagad dzīvojam līdzās, bieži tiekamies.”
Internātskolā pavadīto laiku Dairis atceras ar smaidu: “Slikti mācījos un labi sportoju. Māsas bija teicamnieces, līdz ar to skolā man bija piešķirts tāds kā uzticības kredīts, ko ar teicamām atzīmēm attaisnoju tikai pirmajā klasē. Pēc tam vajadzēja attaisnot to, ka esmu taču puika un tik labi neklājas mācīties. Internātskolā bija stingrs audzinātājs. Ikrīta rutīnā ietilpa līnija, kur pārbaudīja, vai kurpes spīd un nagi tīri. Ja nē, tad netiec brokastīs. Mums bija fantastisks sporta skolotājs, strādāja ar sirdi un dvēseli, brīvo laiku veltīja bērniem. Vienmēr vilka mani līdzi uz sacensībām, viņa ietekmē daudz sportoju. Nodarbojos ar vieglatlētiku, divus gadus trenējos svarcelšanā, apguvu arī klasisko cīņu.” Atmiņā Dairim palicis ceļš no skolas uz mājām Koknesē, tas bija ilgs, un nereti zēns nokļuva milicijas iecirknī. Tolaik stingri uzraudzīja, lai bērni neklaiņotu. “Miliči, ieraugot stacijā skolas vecuma puiku pēc pulksten deviņiem, uzreiz painteresējās, ko viens tur daru. Bija jāpierāda, ka ceļā esmu likumīgi, vai kādam pieaugušajam bija jābrauc pakaļ. Mani savāca bieži. Izskrēju cauri stacijai, uzkāpu uz perona, gaidīju vilcienu un domāju, ka tikai kāds atkal neatnāk un nesavāc mani. Bija tādas bailes! Uz perona meklēju vecās biļetes, lai par biļetes naudu varētu nopirkt belašus. Naudas jau mums nebija, tikai ceļam. Pirmo naudu dabūju tikai tad, kad pats sāku strādāt. Paaudzies, darīju arī blēņas. Dažreiz, kad kaut ko “savārīju”, māsas sabāra, es aizlaidos pie tēva, māsas man pakaļ, veda mājās. Tētis nebija stiprs cilvēks, nebija gatavs uzņemties atbildību. Tēvs nomira deviņdesmitajos gados, viņu Pļaviņās līdz nāvei piekāva. Visādi mums gāja.”
Lauksaimniecība ir adrenalīns
Līdz astotajai klasei Dairis mācījās Ciecerē. Atgriezies Aizkrauklē, sāka strādāt VEF un paralēli vakarskolā pabeidza devīto klasi. Vēlāk strādāja gan kolhoza fermā, gan darbnīcās. “Ja nav ģimenes, kas pamudina mācīties, palīdz izvirzīt prioritātes, tad pašam tāda apņemšanās jaunībā var nešķist svarīgākais. Tā arī paliku strādāt VEF, jo pienāca brīdis, kad atbalstu vajadzēja māsām.”
Kad Dairis ar Daci sāka saimniekot “Gala Tuņķos”, pieredzes saimniekošanā abiem praktiski nebija. Izglītojās semināros, braucot pieredzes apmaiņā arī uz Eiropas valstīm.
““Gala Tunķi” ir manu vecvecāku dzimtā māja. Līdz neatkarības atgūšanai nemaz nezināju, ka mums te bijusi māja. No laukiem biju tālu, universitātē studēju svešvalodas un savu nākotni ar laukiem saistīt nedomāju. Pēc mājas atgūšanas vecāki man piedāvāja nākt te dzīvot. Tolaik lielajā mājā dzīvoja septiņas saimes, bet pamazām cilvēki paši aizgāja,” stāsta Dace.
“Sākumā audzējām govis, cūkas, vistas. Kad Eiropas direktīvas liedza vienā kūtī turēt dažādus mājlopus, izvēlējāmies nodarboties ar piena lopkopību. Šobrīd ir ap 200 govju. Vēl ap 500 hektāru platībā audzējam graudus. Pirmie gadi bija grūti, zāģējām mežu, lai balstītu saimniecību un varētu izdzīvot. Dienā darbs kūtī, naktī vilkām baļķus no meža ārā.” Abi atzīst, ka visos saimniekošanas gados izjusta nedrošība, nestabilitāte. “Saimniekot laukos — tas ir adrenalīns, nekad nezini, kas notiks. Lauki nav zelta bedre, bet priekšrocība tā, ka vienmēr ir darbs un pats esi sev saimnieks.”
Velk uz mājām
Jau piecus gadus ģimenes dzīves ritmu diktē jaunākās meitas Dārtas aizraušanās ar tenisu. Tas ģimenes ikdienā ienesis lielas pārmaiņas. Līdz tam pirmdienu vakari Dairim aizritēja, piedaloties kora “Staburags” mēģinājumos, bet, kopš meita pievērsās tenisam, šajā dienā, kā arī vēl trijos vai četros darbdienu vakaros abi brauc uz treniņu Rīgā. “Mana prioritāte ir meita, kamēr vajadzēs vadāt uz treniņiem, tikmēr savus vaļaspriekus nolikšu malā. Dziedāt gan man patīk kopš mazotnes, un vēl jau iznāk laiks Aizkraukles pagasta vīru vokālajam ansamblim un vokālajai grupai “Tikai tā!”. Ar grupu ir vienkāršāk, jo mēģinājumi ir deviņos vakarā, arī koncerti notiek man ērtā laikā.” “Ir jau citreiz tā, ka brīvs brīdis un atkal brauc uz koncertu vai mēģinājumu, gribētos vairāk brīvā laika kopā, un tomēr saprotu, ka Dairim tas ir svarīgi, jāļauj darīt to, kas patīk. Nevienu nedrīkst piesaistīt, jāļauj brīvi elpot un jāatrod kopīgais, kas interesē abiem,” pārdomās dalās Dace.
Ģimenes kopīgais vaļasprieks ir ceļošana. Kad sāka saimniekot un ar naudu bija grūtāk, ceļoja pa Latviju. “Sasēdinājām bērnus “Ņivā” un laidām,” atceras Dairis. “Kopš Dārta spēlē tenisu, braucam turp, kur viņai plānotas spēles. Lai ceļotu iespējami ekonomiski, viss jāplāno laikus, pat pusgadu iepriekš, arī dzīvošanai izvēlamies nevis viesnīcas, bet īrējam dzīvokļus, kas parasti ir daudz lētāk. Līdz ar to izmaksas izdodas krietni samazināt. Vienu laiku ziemā bieži braucām uz Ēģipti, pēdējos gados vairs ne. Tenisu spēlējot, esam izbraukājuši Portugāli, Spāniju, Azoru salas, Zviedriju, Dāniju. Šogad Dārtai iedevām brīvu nedēļu bez tenisa, viņa kopā ar lielajiem bērniem aizbrauca atpūsties uz Barselonu. Pēc divām dienām meita zvana — gribot mājās! Mēs pērn izbraucām Beļģiju, Holandi — jā, ir skaisti, interesanti, bet nevilina palikt, velk uz mājām pie savējiem.”

***
Pagājušajā gadā Daira dzimšanas dienā ģimene devās apskatīt Latgali. Kā svinēs šogad? “Parasti kaut kur aizbraucam, ja pa māju, tad savējie vien ir ap 40 cilvēku. Jubilejas iznāk milzīgas. Nevienu neaicinām un ballītes nerīkojam, tās kaut kā notiek pašas no sevis. Jautrības mums nekad netrūkst,” stāsta Dairis. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Vienmēr pilna māja!

Kategorijas