Pasaules čempions 24 stundu skriešanā

2017. gada 11. jūlijs 00:01

139

Aizkrauklietis Normunds Laucis pasaules čempionātā Ziemeļīrijas galvaspilsētā Belfāstā 24 stundu skrējienā izcīnīja uzvaru V55 — 59 vecuma grupā, noskrienot 232,237 kilometrus. Tuvāko sekotāju no Ungārijas viņš pārspēja par 21,933 kilometriem.

Pasaules čempionāts diennakts skrējienā notika 12. reizi, bet veterāniem — pirmo reizi. Pirmajās 12 stundās Normunds Laucis noskrēja 137 kilometrus, otrajās — 95. Līdz Jāņa Actiņa valsts rekordam (243,991 km) pietrūka apmēram 12 kilometru. Kopvērtējumā izcīnīta 36. vieta. Pirmais pasaules čempionāts veterāniem notika paralēli Starptautiskās Ultramaratonu asociācijas rīkotajām sacīkstēm.
Pasaules čempionātā piedalījās 43 valstu pārstāvji, un Latvijas komanda izcīnīja 16. vietu, apsteidzot Lietuvas un Igaunijas izlasi.
Pērn Normunds Laucis Francijā Eiropas čempionātā diennakts skrējienā piedalījās pirmo reizi mūžā, toreiz viņš noskrēja 212,613 km.
Normunds Laucis fenomenāls ar to, ka skriešanā sācis trenēties gandrīz 53 gadu vecumā 2014. gada vidū un neilgā laikā sasniedzis labus rezultātus — šovasar Ventspilī laboja Latvijas rekordu maratonā vecuma grupā no 55 gadiem (2 stundas 46 minūtes un 43 sekundes), iepriekšējais rekords bija sasniegts 1997. gadā un bija ilgāks par trijām stundām. Latvijas rekordu viņš laboja par vairāk nekā 14 minūtēm.
Daugavpilī viņš laboja Latvijas rekordu pusmaratonā vecuma grupā no 55 gadiem (viena stunda 19 minūtes un 39 sekundes). Pagājušajā gadā Normunds Laucis piedalījās daudzās sacensībās un visās izcīnīja godalgotas vietas. Īsākas distances par pusmaratonu viņš neizvēlas. Šīgada decembrī sportistam apritēs 56 gadi.
Ar lieko svaru skriet nedrīkst
— Ultramaratona distancē sacenšaties ar daudz jaunākiem sportistiem. Vai viņi jūs apbrīno?
— Sākumā bija izbrīnīti, bet tagad ir pieraduši. Es jau tikai nesen sāku startēt ultramaratonos. 2013. gadā man bija 107 kilogramus liels svars, ar tik lielu svaru nevarēju paskriet, tādēļ vispirms to nodzinu.
— Vai ar tabletēm?
— Nē, bez ķīmijas. Pirms tam pēdējos 10 gadus mans svars bija 100 —107 kilogrami. Dzēru apmēram sešus, septiņus litrus ūdens dienā un piebremzēju pārmērīgo ēšanu, rezultāts bija labs — divos mēnešos zaudēju ap 30 kilogramu. Skriet ar lielu lieko svaru neiesaku nevienam, jo tad tiek traumētas ceļu un citas locītavas.
— Pirms tam daudz ēdāt un maz kustējāties?
— Pārāk daudz ēdu un maz kustējos. Man visu laiku ir bijusi laba apetīte, arī tagad. Kad trenējos, treniņu beigās jau redzu ēdienu — skriešanai tiek patērēta enerģija, kas jāatjauno. Ja dienā noskrien 20 — 30 kilometru, īpaši resns vairs nevar palikt.
— Tāda distance jums ir nieks?
— Skatoties, kādā tempā to veic. Skrienu dažādos tempos. Parasti skrienu uz Aizkraukles pagastu, uz Seci un pa Aizkraukles stadionu, kā arī pa Rīgu, jo tur strādāju.
Trenē pats sevi
— Vai jums ir savs treneris un dietologs?
— Nē, nav ne viena, ne otra, trenēju sevi pats. Bet par dažādām diētām un produktiem var uzzināt internetā.
— Cikos sākas un beidzas diennakts skrējiens?
— Francijā sākās pulksten 10 no rīta un beidzās pulksten 10 nākamajā rītā, bet Belfāstā — no pulksten 12 līdz 12.
— Tā laikā mazliet pagulēt arī var?
— Es pat neapsēdos.
— Kā tas iespējams?
— Darīt jau var, ko katrs vēlas, diennakts skrējienā būsi piedalījies, ja noskriesi kaut vienu kilometru. Katrs noskrien tik daudz, cik var. Nav kā 100 kilometru skrējienā, kur obligāti jāsasniedz finišs. Francijā pēc 19 stundām apskatījos, ka es Latvijas rekordistam priekšā esmu 26 kilometrus, vēl vienam sportistam no Latvijas 17 kilometrus — uz tablo redzami visi rezultāti. Tādēļ pēdējās piecas stundas nogāju tikai kājām, jo apnika sevi mocīt, bija grūti, iepriekš biju guvis traumas, pārāk ātri sāku, 12 stundās noskrēju 132 kilometrus, otras 12 stundas “nomuļļāju”. Gribēju, lai man no Latvijas sportistiem būtu labākais rezultāts, un tādu arī sasniedzu. Šovasar Belfāstā 20,5 stundās noskrēju 212 kilometrus — tikpat, cik pagājušajā gadā 24 stundās Francijā, tādēļ tālāk pārmaiņus skrēju un gāju, jo kājas kļuva smagas, lielākoties skrēju, bet neapsēdos ne reizi.
— Cik garš ir aplis, pa kuru skrienat?
— Francijā aplis bija 1120 metru garš, bet Belfāstā — 1651 metru. Belfāstas trase man patika, lai gan vajadzēja skriet pa asfaltu.
Ultramaratoni —
lielas mocības
— Kājām asfalts taču nenāk par labu.
— Jā, tā ir. Tās vispār ir lielas mocības, pēc Francijas domāju, ka šādus sporta veidus vajadzētu aizliegt ar likumu. Atpūšoties un atgūstot spēkus, likās, ka varētu skriet atkal. Tomēr uzskatu, ka visi maratoni un ultramaratoni ir vistīrākā veselības bojāšana. Kam tas vajadzīgs? Veselības uzlabošanai un saglabāšanai vajadzētu lēnām noskriet kādu distanci, pavingrot, un viss.
— Kāpēc tad jums jāpiedalās tādās mocībās?
— Tas ir izaicinājums. Gribēju sasniegt Latvijas rekordu maratonā un sasniedzu. Lai noskrietu maratonu divās stundās un 46 minūtēs, ļoti daudz jātrenējas, tas nav tik viegli. No veselības daudz jāatdod, normāls cilvēks nemaz nevar to izdarīt. Normālam cilvēkam iesaku dienā izdzert divas pudeles alus nekā skriet 24 stundas, tas būs veselīgāk.
— Tomēr — kam gan jums tas viss vajadzīgs?
— Kā jau teicu — izaicinājums. Iesāc skriet un gribas to darīt arvien ātrāk, sasniegt ko vairāk. Pirmajās sacensībās skrēju uzreiz 107 kilometrus, nevajadzēja sākt ar pieciem vai desmit kilometriem. Tomēr arvien gribas skriet ātrāk.
— Jūs varat noskriet arī 25 — 40 gadus vecus sportistus?
— Varu — atkarībā no tā, cik daudz viņi ir trenēti.
Vai tikai Normunds Laucis nav izdomāts?
— Jums pašam nešķiet, ka esat brīnums? Visu mūžu neesat trenējies un tagad sasniedzat Latvijas rekordus? Interneta vietnē www.noskrien.lv par jums lasīju interesantus komentārus. Kāds raksta — neticu, ka vispār ir tāds Normunds Laucis, tas ir izdomāts! Taču pēc kāda laika šis pats komentētājs atzīst, ka ir gan, jo redzējis jūs distancē.
— Sportists iepriekš nekad neesmu bijis. Gribēju, bet nesanāca. Jaunībā arī varēju labi skriet, bet to darīju reti. Katrs jau jūt, uz ko viņš ir spējīgs. Es nevarētu griezt koka figūriņas, bet skriet varu. Kādreiz laukos pie mammas varēju strādāt no pieciem rītā līdz vēlai naktij un nebiju piekusis. Ja toreiz būtu skrējis, sasniegtu ļoti labus rezultātus. Tagad velkos kā vecs kraķis.
— Vai nav pārāk bargi teikts, ja vēl varat noskriet jaunus zēnus?
— Nu nē. Drusku žēl, ka jaunībā nesanāca trenēties. Divdesmit, trīsdesmit gadu vecumā biju ļoti stiprs un izturīgs, tad šādu garu distanci būtu kārtīgi “nobliezis”.
— Vai skolas laikā neviens nepamanīja jūsu talantu skriešanā?
— Toreiz distance bija kilometrs. Spēlēju futbolu, galda tenisu, nodarbojos ar citiem sporta veidiem, reiz esmu spēlējis arī bridžu. Tagad ātri vairs nevaru paskriet — jo īsāka distance, jo sliktāks rezultāts, ātruma vairs nav, bet ir izturība.
Spēkus atgūst
ar “Cielaviņu”
— Skrienot Belfāstā, vai nemocīja bads?
— Līdz 110. kilometram ēdu, skrienot garām organizatoru galdam un paķerot rozīnes, žāvētas aprikozes, dateles, cepumus, ūdeni... Pēc tam pirmo reizi apstājos pie komandas telts. Naktī sabojājās tablo, vēlāk to atjaunoja. Ir grūti skriet, ja neesi atpūties. Citi uzberza tulznas, man tādu nebija. Pēc tam bija grūti atjaunot spēkus, muskuļi stīvi, pārmocīti. Nākamajā dienā no Belfāstas ar autobusu braucu līdz Dublinai, pēc tam lidoju uz Rīgu. Kad nokļuvu Aizkrauklē, viens pats notiesāju torti “Cielaviņa” un daudz ko citu.
— Kāda ir jūsu ēdienkarte ikdienā?
— Paralēli pamatēdieniem patīk dažādi rieksti, saulespuķu sēklas un linsēklas, godži ogas, žāvētas aprikozes, plūmes, ingvers ar citronu sulu, kanēlis, kurkuma. Patīk kafija ar kurkumu un maltiem melnajiem pipariem vai ar citronu un kanēli. Un noteikti ziedputekšņi un medus!
Apavus pensijā vēl nelaiž
— Interneta vietnē www.noskrien.lv ar interesi lasīju jūsu dienasgrāmatu — cik kurā dienā esat noskrējis un ar kādiem apaviem. Bet kas tā par pensiju ailīti? Jūs taču vēl neesat pensionārs!
— Tajā jāatzīmē, laist apavus pensijā vai vēl ne. Man ir dažādu firmu sporta apavi, bet vēl nevienus pensijā neesmu laidis. Kad noskrienu kādu distanci, ierakstu. Ar vieniem apaviem iesaka skriet ne vairāk par 1500 kilometriem, jo tad tie zaudē amortizācijas īpašības. Bet visi parasti skrien vairāk. Dažam zoles izdilušas, bet skrien, jo nav tik daudz līdzekļu — labi sporta apavi maksā ap 150 eiro.
— Varbūt diennakts skrējienos un ultramaratonos vairs nekad nepiedalīsieties?
— Nezinu, varbūt neskriešu, bet varbūt skriešu. Pēc Belfāstas trīs dienas atpūtos, pēc tam atkal sāku skriet. Vajadzētu sagatavoties Latvijas čempionātam 100 kilometru skrējienā, kas notiks septembrī.
— Stāstījāt, ka nesen Kauņā maratona distancē bijāt tempa turētājs. Kādēļ necīnījāties par godalgu?
— Divās nedēļās skriet no visa spēka divus maratonus ir pārāk liela slodze, tādēļ Kauņā biju tempa turētājs citiem sportistiem — man piesēja balonus, uz muguras laika tablo, un citi sportisti pēc manis regulēja sava skrējiena tempu. Pats skrēju sev komfortablā tempā, tas man bija kā treniņš.
— Vai ultramaratonistiem ir kāds īpašs skriešanas gēns?
— Nezinu, vai tāds ir. Viņiem ir liela izturība.
— Ko jūs teiktu tiem, kas nevar noskriet pat kilometru?
— Ja viņiem nevajag, lai neskrien, ja patīk, lai brauc ar riteni vai guļ uz dīvāna. Bet, ja vajag, lai skrien un trenējas. Ja kāds grib sasniegt labus rezultātus, jāsāk trenēties jau agrā vecumā. ◆

Uzziņa
◆ Maratons ir 42,195 km gara distance.

◆ Ultramaratons ir jebkura par maratonu garāka skriešanas distance.

◆ Distanču ultramaratonu dalībniekiem jāveic noteikta distance, bet laika ultramaratonos noteiktā laikā ir jānoskrien pēc iespējas vairāk kilometru.

Fakts

◆ Normunds Laucis skriešanā sāka trenēties 2014. gada vidū un kopš tā laika ir noskrējis apmēram 17 000 km.

◆ Labākais maratons — 2:46:43 (Ventspils maratons 2017. gada 18. jūnijā).

◆ 2017. gadā noskriets 3264,1 km, vidēji šogad — 120,9 km nedēļā. Parasti nedēļā noskrien 130 —160 km.

Staburags.lv ARHĪVS

Pasaules čempions 24 stundu skriešanā

Kategorijas