Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

2017. gada 7. jūlijs 00:01

(57. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
406. diena
Esam gatavi lidojumam. Sazināmies ar Annu, viņa mūs jau gaida. Meiteni satikām “Erasmus” studijās.
Reģistrēšanās veiksmīga, bagāžas nodošana arī. Apēdam pēdējos roltonus. Korejiešu ir superasie. Korejiešu ēdiens pagaidām ir asuma topā.
Lasām, ka Filipīnu aviokompānijas esot ļoti nedrošas, un ir saraksts ar tām, kuras neatbilst vispārpieņemtajiem standartiem. Sarakstu neatveram.
Lidojums tomēr ir lielisks. Tā laikā pat tiek izspēlētas balvas, un viena no tām nu mums kabatā. Lidmašīnā miers un klusums. Nav vairs klaigāšanas kā iepriekšējos lidojumos.
Arī lidostā viss notiek ātri — Honkongā bija jāuzrāda atpakaļbiļete (nepietiek vien ar reģistrācijas numuru, jāatver internets un viss jāparāda), bet Filipīnās to nemaz neprasa. Angļu valoda te arī ir daudz labāka.
Filipīnas ilgi bija spāņu pakļautībā, līdz ar to visur uzraksti arī spāniski.
Ārā trīsdesmit grādi, un jau lidostā cenas mums patīk.
Jāizņem nauda. Ne pirmais, ne otrais, ne trešais bankomāts to neizdod nevienai no mūsu kartēm. Jau domājam, ka būsim galīgi bez nekā, bet turpinām meklēt, un sestais izdod visu, ko pieprasām. Bez stresiņa jau nevar.
Noskaidrojam, kā lētāk pārvietoties. Dārgākais brauciens maksā trīs eiro, lētākais — 20 centu. Izvēlamies braukt par 50 centiem, jo, braucot ar lētāko autobusu, vairākas reizes jāpārsēžas. Tā nu esam ceļā uz centru. Mums jāgaida Anna, līdz viņa vakarā pārnāks no darba. Pa to laiku apskatīsim Filipīnu galvaspilsētu.
No lidostas braucam ļoti ilgi. Sastrēgumi ir neaprakstāmi! Kā nekā 100 miljoni iedzīvotāju uz 300 000 kvadrātkilometru platību. Mēs domājām, ka Japānas metro ir traks — nemaz nevarat iedomāties, kas te notiek! Rindas, karstums, mazi bērniņi diedelē naudu un izsalkuši suņuki guļ ielās. Atkal ir haosiņš. Mainām ļoti krasas vides — atkal jāadaptējas. Viņiem vēl tie džīpniji — braucamie, kas palikuši pēc kara — visi salec milzīgā piekabē un brauc.
Sajūtas tiešām pavisam citādas. Ir tik interesanti!
Filipīnu teritorija ir izvietota uz 7107 salām. Filipīnas savu nosaukumu ieguva par godu Spānijas karalim Filipam II. Valsts nacionālais simbols ir Filipīnu ērglis, kas pārtiek no mērkaķiem. Tas ir lielākais no ērgļiem un 1995. gadā tika pasludināts par nacionālo putnu. Tas sasniedz viena metra garumu, spārnu izplētums ir gandrīz divi metri. Tā ir apdraudēta suga, un palicis vien 180 — 500 tās īpatņu. Par viena tāda nogalināšanu draud 12 gadi cietumā un liela soda nauda!
Ko vispirms darām Manilā? Ejam paēst. Beidzot kaut ko citu, ne roltonus. Ielās pie universitātēm pusdienas ar rīsiem, vienu gaļas veidu un dārzeņiem maksā piecdesmit centu. Iepirkšanās centrā līdz pat diviem eiro. Superīgi! Esam ļoti labi paēduši un varam doties apskatīt pilsētu. Satiksme ir traka, ļoti daudz bezpajumtnieku un naudas prasītāju. Tomēr visi zina angļu valodu un gatavi palīdzēt ar norādēm.
Sākumā nokļūstam tādā kā vecpilsētā un apskatām baznīcas — arī lielāko Filipīnās.
Jāpiebilst, ka jebkurā baznīcā, veikalā un metro pirms ieejas ir somu pārbaude visiem. Mēs ar savām lielajām aizturam pūli. Pēc baznīcas apmeklētāju saraksta var spriest, ka te ir daudz tūristu — gan no Korejas, gan Krievijas un Rumānijas. Dažādi.
Baznīca jauka, liela. Spāņu ietekmē filipīnieši pārsvarā ir kristieši — 90% iedzīvotāju piederīgi kādai no konfesijām. Lielākā daļa ir Romas katoļi.
Vecpilsēta diezgan noplukusi. Bet jau zinām — Manila nav viens no apskates objektiem Filipīnās. Ir jābrauc dabā. Te ir krasas atšķirības sociālajos slāņos — ir cilvēki, kas dzīvo ielās, un turpat aiz žoga citi spēlē golfu.
Ielās nedaudz Centrālamerikas sajūtas. Tomēr nav tā baisuma. Neliekas, kāds vēlas nodarīt ko sliktu vai runātu aiz muguras. Protams, cilvēki piedāvā savu preci, bet, ja atsakāmies, nav ne uzbāzīgi, ne rupji.
Tomēr pilsētā cilvēks pie cilvēka, māja pie mājas un mašīna pie mašīnas. Filipīnas piedzīvoja sava 100 000 000. iedzīvotāja piedzimšanu 2014. gadā, tādējādi to padarot par septīto apdzīvotāko valsti Āzijā un 12. pasaulē.
Arčam nogriežam matus vienā saloniņā. Ir karsti, un par diviem eiro visi te ļoti sapriecājas. Vienā mazā telpiņā televīziju skatās trīs vīri, sieva, meita un vecmamma. Vīri izskatās tādām sarkanām acīm kā kaut ko salietojušies. Labprāt aprunājas. Saka, ka mēs noteikti esam bagāti. Latviju nezina. Bet vēl labu veiksmi beigās (pēc sāpīgas procedūras Arčam — arī otrā matu mašīnīte bija salūzusi un sita ar elektrību).
Objektos par maksu neejam — nedomājam vēl sākt ar to. Redzēsim, kā klāsies turpmāk. Neapskatām ostu, pāris muzeju un akvāriju, bet izejam cauri lielam parkam, kur sajūta pavisam cita kā pilsētā. Apkārt viss mierīgi, mūzika skan, cilvēki atpūšas, un ik pa laiciņam mūs nofotografē.
Atgriežamies lielveikalā gaidīt Annu. Cilvēki no lielveikala plūst ārā nepārtraukti. Jau domājam, ka te kāda cilvēku rūpnīca, bet patiesībā cilvēkiem te patīk iepirkties vai pat tikai iet uz lielveikalu, jo tur ir kondicionieris. Trīs no 10 lielākajiem iepirkšanās centriem pasaulē atrodas Filipīnās — “Megamall”, “North Edsa” un “Mall of Asia”!
Šajā iepirkšanās centrā var dziedāt karaoki. Cilvēki stāv rindās! Daži klientus noteikti nepievilina, bet interesanti palūkoties uz ko tādu.
Preces ir lētas. Internets gan nekur nav īsti pieejams un esot otrs lēnākais Āzijā. Nebūs viegli publicēties.
Sagaidām mūsu jauko draudzeni un dodamies uz viņas mājām. Mazs ceļa gabaliņš, bet brauciens ir ilgs. Trakums tā satiksme te ir!
Beidzot esam mājā. Iepazīstamies ar Annas mammu, kas mums pagatavojusi ļoti gardas filipīniešu vakariņas — visu tradicionālo. Un tie deserti! Galvenais, ka viss gatavots no rīsiem — “bibingka”, “puto bumbong”, “bukayo” un daudz kas cits.
Vistrakākā uzkoda ir cāļa embrijs. No tā varam pagaršot vien suliņu, vienkārši nespējam nokost spalvaino ķermenīti vai knābīti, kas jau redzams. Visiem ēdieniem ir īpašs pagatavošanas veids.
Runājam daudz un ļoti daudz jauna uzzinām par Filipīnām. Jau žēl, ka te būsim vien astoņas dienas. Nu jau septiņas. Ja varētu apmainīt biļetes, mēs to noteikti darītu — Filipīnām vajag vismaz mēnesi.
Ir daudz, ko redzēt, bet, tā kā Filipīnas sastāv no tik daudz salām un ir tik apdzīvotas, mūsu laika robežās iespējams būs apskatīt vien ziemeļu pusi. Mēģināsim, cik varēsim.
Jums noteikti pastāstīsim daudz jauna. Šī valsts ir īsts dārgums.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

Kategorijas