Tas laiks ir pienācis

2017. gada 7. jūlijs 00:01

740

Viņa ir emocionāla un runājot aizraujas ar domu, teikto pasaka krāsaini. Ar smaidu un daudz joko. Uzņēmuma direktore, kurai jāpieņem arī sāpīgi, nopietni lēmumi. Ingu Veiguri vairākkārt esmu uzrunājis, jautājot viedokli par kādu ar uzņēmējdarbību saistītu jautājumu. Kāda viņa ir, vienmēr ar savu unikālo viedokli esošā sieviete, kuras pārraudzībā Aizkrauklē darbojas nebūt ne sievišķīgākais uzņēmums —
autoserviss “Avēnija VP”?

Viena no pirmajām
— Esat vietējā vai ienācēja Aizkrauklē?
— Dzimusi Daugavpilī, no piecu gadu vecuma dzīvoju Skrīveros un tur arī mācījos. Mana vecmamma ir no Krapes. Pēc tam Saulaines sovhoztehnikums, mācījos par agronomi, toreiz bija ļoti pieprasīta profesija. Arī tagad daudz sanāk agronomēt pa dārzu. Zemes darbu patika arī nāk ar gadiem. Ja jaunie cilvēki brīnās un ar grūtībām to pieņem, man dārza darbi ir domu sakārtošanai. Kā mana paziņa iesaucās, ieraugot manas perfektās rožu dobes, — o, cik šajā dārzā problēmu norakts, viss tik kārtīgs. Tur var norakt problēmas, pa plauktiem salikt darba lietas. Bet arī darbā man patīk mana ierastā kārtība. No rīta atnākot zinu, ka darīšu to un to. Ja kāds šo kārtību izjauc, diena pagalam. Varbūt tagad pārspīlēju, bet ierastā lietu kārtība man ir svarīga.
— Par agronomi izdevās strādāt?
— Tie bija skaistie trakie deviņdesmitie gadi. Tad bija tā — nebija, ko darīt, bet varēja darīt visu. Biju viena no pirmajām sievietēm Latvijā, kas brauca uz Vāciju un dzina uz Latviju automašīnas. Uz Vācijas—Polijas robežas veči viens otram bakstīja ar elkoni un rādīja uz mani: “Cмотри, смотри, баба за рулем!” (“Skaties, skaties, sieviete pie stūres!”) Kā šo divdesmit gadu laikā mainījusies vide mums apkārt, šodien neviens vairs nebrīnās par sievieti pie stūres! Bet valsts pēc padomju varas gāšanas bija tukša no mašīnām, un katrs, kurš varēja un prata, tās dzina uz Latviju. Man tēvs, toreiz jauns vīrs ap četrdesmit, palika bez darba. Un tādu bija daudz — ap 70% iedzīvotāju. Rekets, bandīti, alkoholisms — tā ir veselas paaudzes traģēdija. Es biju jauna, “jūra līdz ceļiem”, viss šķita iespējams. Laikam jāpateicas toreizējai Aizkraukles rajona policijai, kas kaut kādā veidā tika galā ar reketieriem, un šajā pusē viņi pārāk neuzdarbojās. Mana kā uzņēmējas pozīcija vienmēr bijusi — nemaksāšu kādām pārvaldošajām institūcijām, bet tā vietā sakārtošu visu dokumentāciju pēc prasībām.
Ļauj mazajiem “kaķēnus glābt”
— Ideālā variantā aizraušanās, vaļasprieks ir arī darbs. Vai tā ir arī jums?
— Jā, noteikti. Man patīk izaicinājumi, priecājos, ka varu strādāt darbu, kas patīk. Man ir ideāls uzņēmuma īpašnieks rīdzinieks Elmārs Vīgants, ar kuru jau daudzus gadus sastrādājamies. Viņš pilnībā paļaujas uz manu viedokli, redzējumu, bet, ja kaut kur domas nesakrīt, viņš māk mani ļoti labi pārliecināt.
— Jums uz galda ģimenes fotogrāfijas. Nenošķirat darba un mājas lietas?
— Tas nāk ar vecumu. Agrāk tas nebija tik izteikti. Vecāki cilvēki mēdz teikt: izaugsi — sapratīsi. Man laikam ir pienācis tas laiks, kad sāku saprast. Katrā vecumā gan nāk citas atziņas. Man tagad piecdesmitgadnieces. Pēdējos desmit gados mūsu ģimenē ‘‘sabiruši’’ pieci bērni. Man ir divi bērni, nu jau trīs mazbērni, kā arī māsas bērni. Pa visiem kopā pieskatām, skaidrojam, darbojamies, un visas personiskās aktivitātes pakārtotas jaunajai paaudzei. Piemēram, man jālēkā pa batutu. Ģimenē ievērojam lietu kārtību, tradīcijas. Svētkos braucam uz kādu konkrētu vietu un Ziemassvētkos dāvinām fotoalbumus. Rodas arī jaunas tradīcijas, kuras ievieš bērni. Līdz šim kāzu jubileju svinējām reizi piecos gados. Viņi vēlas biežāk. Patīkami, ka šis tradīciju koks aug un kļūst par kūniņu, kurā ierauties, ja apkārt viss ir slikti — kā aizraut priekšā žalūzijas, neskaties, man te viss ir labi!
— Saņemtas arī kādas dzīves mācības?
— Tādu smagu mācību nav bijis. Dzīvē veicies. Apkārt bijuši jauki cilvēki. Protams, ne bez tuvinieku zaudēšanas, kas iemāca novērtēt to, kas ir, cilvēkus līdzās. Esmu sapratusi, ka ne vienmēr cilvēkam jāskrien palīgā, ja uzskatu to par nepieciešamu. Viņam varbūt mana palīdzība nemaz nav vajadzīga. Arī bērniem saku, ka ne vienmēr jāiejaucas bērnu audzināšanā, mēģinot palīdzēt, lai viņi skrien tos “kaķēnus glābt”, viņiem tas ir vajadzīgs.
Krīzes laikā jāveģetē
— Kādā intervijā dzirdēju uzņēmēju sakām, ka ik pēc noteikta laika, piemēram, četriem gadiem, jāmaina darbības nozare un arī pēc smaga bankrota jāceļas un jāsāk no jauna. Kādas ir jūsu domas par nemitīgu sevis izaicināšanu?
— Nav jau variantu. Kur citur lai viņš iet, pakļautībā? Viņam ir savi viedokļi un lēmumi. Uzņēmējs ir arī radoša personība. Viņam visu laiku jāizdomā, ko, kā darīt, lai izdzīvotu. Var runāt par nodokļu politiku valstī, ieņēmumiem, bet patiesībā valstī nav cilvēku, nav, kam sniegt pakalpojumu, piemēram, ēdināšanas biznesā. Tad jādomā, ko vēl darīt, kā samazināt nodokļus, kā piesaistīt darbiniekus, ko vēl darīt, lai piesaistītu klientus. Nepiekrītu par četriem gadiem, pēc kuriem kaut kas jāmaina. Tas ir pārāk īss posms, kurā tikai iemācies, “iebrauc” visās iespējamajās situācijās, iegūsti pirmos pastāvīgos klientus, atrodi labākos piegādātājus.
— Aizkrauklē uzņēmējam jābūt īpaši radošam, jo cilvēku šeit nav daudz.
— Es uzņēmējdarbībā esmu aptuveni divdesmit gadu. Ir gadi, kad redzu — apgrozījums strauji krīt, un tur neko nevar darīt. Tad kā tiem zemākajiem organismiem jāpāriet izdzīvošanas fāzē un šis laiks kaut kā jānovelk. Forši, ka to var, bet, ja nē — maksātnespējas process, celšanās no jauna. Ir vēl iespēja — doties uz ārzemēm. Šajā jautājumā valdībai vajadzētu uzņemties politisku atbildību par tik daudzām izjauktām ģimenēm. Žēl bērnu, vecāku, kas aizbraukuši, jo bieži vien tā nav viņu brīva izvēle. Mūsu ģimene gan ir uz vietas Latvijā. Reiz bija tāda runa, un mans dēls teica — tad jābrauc visiem. Sākām domāt, kā mēs, visi sešpadsmit, aizbrauksim, kā tas būs. Nolēmām, ka labāk dzīvosim uz vietas.
Šobrīd vienīgais uzņēmums, kas Latvijā strādā ar peļņu, ir valsts. “Avēnija VP” krīzes gados zaudēja ap 70% apgrozījuma, un līdz šim būtisks kāpums nav pieredzēts. Strādājam bez peļņas, jo viss, ko varētu saukt par tādu, jānomaksā nodokļos.
— Vai jums ir sajūta, ka, pārvarot šo pārmaiņu, mācīšanās laiku, valsts tomēr reiz nostāsies uz kājām un būsim pilntiesīgi Eiropas pilsoņi?
— Esmu neglābjama optimiste, bet šādas sajūtas manī nav. Automašīnu serviss ir uzcelts pirms desmit gadiem, tehnoloģijas šajā laikā attīstījušās, vajadzētu iegādāties modernākas. Visu laiku dzīvojam ar domu — vēl šo gadu izturēt, un tad jau būs labāk.
Jūt, ja mēģina “braukt pa ausīm”
— Kāds bija uzņēmums pirms krīzes?
— Toreiz tā nosaukums bija “Stārastāni”. Strādāja ap 140 darbinieku, milzu apgrozījums, vienpadsmit struktūrvienības. Darbojāmies ēdināšanā — kafejnīca “101. kilometrs” Koknesē, bija spēļu zāles, degvielas uzpildes stacijas, būvējām Dzirciema ielas dzimtsarakstu nodaļu. Krīzē pārstāja darboties lielāka daļu uzņēmumu. Šogad aprīlī pārdevām pēdējo degvielas uzpildes staciju Neretā. Šobrīd vairāk sevi pozicionējam kā smago automašīnu un autobusu servisu. Esam ierīkojuši krāsošanas kameru ar 3D pacēlājiem, īpaši piemērotu lielu automašīnu apstrādei, kurā var iebraukt smagā automašīna ar visu piekabi. Esam arī atraduši labu sadarbības partneri — krāsojam “Ecolines “autobusus. Tie dzeltenie autobusi, ko redz braucam, ir te krāsoti. Visu, kas paliek pāri, sapūšam uz ranillas. (Smejas.) Kad 2000. gadā savas ēkas sākām krāsot dzeltenā krāsā, būvinspektors Korola kungs teica — ļoti agresīva krāsa.
— Sieviete un dzelži — tas joprojām ir nepierasti gan Latvijā, gan pasaulē. Kāpēc ne kosmētikas salons, apģērba šūšana?
— Tas nav mans — kosmētika, apģērbs, no tā neko daudz nesaprotu. Mācoties Saulainē, agronomam bija jāapgūst arī zināšanas par tehniku, mehānika. No 12 gadu vecuma tēvs man atļāva braukt pie stūres. Nav tā, ka es tagad servisā vadu mehāniķus. Darbs uzņēmumā vairāk ir darbs ar kolektīvu, vīzijas redzēšana. Lai gan mehāniķi šad tad brīnās par maniem spriedumiem, saka, kādas konkrētas tehnikas nianses viņi nav zinājuši. Varbūt vīrietis tādēļ jūtas sliktāk, ja sieviete zina kaut ko vairāk. Ja man mēģina “sabraukt pa ausīm”, iestāstīt kaut ko, lūdzu, lai paskaidro, kāpēc viņš tā domā. Tagad gan lieku lietā sievišķīgo intuīciju un jūtu, ka sāk “laipot”, mēģina mani apmānīt. Mums uzņēmumā ir maza darbinieku mainība, un esam labi sastrādājušies.
Mani viedie sapņi
— Ir uzņēmēji, kas darbojas pēc principa — izdevīgi, neizdevīgi, bet jūs, šķiet, esat emocionāla vadītāja? Vai kļūdos?
— Kolektīvā ir dažādi cilvēki, katram jāprot atrast pareizo attieksmi, citādi nekas notiks. Gadās, ka jāpieņem arī sausie lēmumi, ka jāizvērtē — ir ieguvums vai nav. Jābūt arī tam sausiņam, kurš matemātiski izrēķina — tas der, tas rada zaudējumus. Jāizsver ieguvumi, zaudējumi, ko konkrētais darbinieks uzņēmumam dod. Lai cik žēl būtu, bet no tā, kurš rada zaudējumus, jāšķiras. Protams, emocionāli esmu atbildīga par šiem cilvēkiem, un jāsadzīvo ar savu sirdsapziņu. Protams, šaustu sevi ar domām — es taču viņu atlaidu! Īpaši, ja tas notiek krīzes laikā, kad visiem ir grūti. Bet jāsaprot, ka, neizdarot to uzreiz, vēlāk būs tikai sliktāk. Parasti ir tā, ka šādā situācijā paralēli rodas arī risinājums. Ir man arī viedie sapņi. Mammai kādreiz piederēja veikals. Kādu rītu pamodos un teicu mammai — tev veikalā būs Valsts ieņēmumu dienesta pārbaude, un tā arī bija. Pirms sāku strādāt šajā uzņēmumā, man bija sapnis, ka lidoju pāri ūdeņiem un redzu nogrimušu jahtu. Vēl nodomāju, ka to nebūtu grūti izcelt. Ļoti augstu gan pacēluši neesam, bet gribas sevi paslavēt.
— Pēc darba ir arī izklaides?
— Eju pirtī, bet dārzs ir viens no maniem lielākajiem vaļaspriekiem, piemēram, šogad priecājos par jaunām skaistām graudzālēm. Mums ir tradīcija 7. novembrī braukt uz Mikolajku parku Polijā. Vasarās dodamies uz siltākām zemēm. Bulgārijā, netālu no Saulainā krasta, mums ir dzīvoklis, un tur dodas gan māsas ģimene, pēc tam es ar bērniem. Jūra, ūdens ir 25 grādus silts... Paldies Dievam, man ir māsa, kas “izvelk” mani uz koncertiem, teātra izrādēm. Lai gan esmu mājās sēdētāja, pēc šādiem izbraukumiem esmu pārlaimīga.

Vizītkarte

Vārds, uzvārds: Inga Veigure.
Dzimšanas vieta un laiks: Daugavpils, 1968. gada
23. septembris.
Izglītība: Saulaines sovhoztehnikumā iegūta agronoma specialitāte, nepabeigtas studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē.
Nodarbošanās: direktore, valdes locekle uzņēmumā “Avēnija VP”.
Ģimene: precējusies, divi bērni, trīs mazbērni.
Vaļasprieks: dārza darbi, kultūras pasākumu apmeklēšana.

Staburags.lv ARHĪVS

Tas laiks ir pienācis

Kategorijas