Bagāts darba mūžs

2017. gada 30. jūnijs 00:01

523

Katram laikam ir savs stāsts, ko veidojuši cilvēki, kuri strādājuši un dzīvojuši konkrētajā vietā. Sava stāsta veidotāji ir arī plašā mediķu saime, kas bijusi un ir saistīta ar Pļaviņu novadu. Medicīnas darbinieku dienā daļa no viņiem sanāca kopā, lai pēc gadiem atkal tiktos un atcerētos savas darba gaitas. Tikšanās iniciatore bija feldšere Terēza Kārkla no Vietalvas.

Jauni un spēka pilni
Aiviekstes pagasta tradīciju zāle pildījās ne tikai ar cilvēkiem, kuru mūža profesija ir mediķis vai farmaceits, bet arī omulīgu noskaņu un stāstiem — jautriem un arī skumjiem.
Gatavojot pasākumu, Terēza Kārkla apkopoja faktus par mediķu gaitām Pļaviņās. Izrādās, pirmais ārsts tur sācis strādāt jau 1906. gadā. Lielai daļai mediķu darba gaitas bija saistītas ar Pļaviņu slimnīcu, kurā toreizējo apstākļu dēļ pārtraukts darbs 2002. gada sākumā. Vēstures dati liecina, ka 1919. gadā izveidota Latvijas Sarkanā Krusta Pļaviņu nodaļas slimnīca, bet pati slimnīca iesvētīta 1937. gadā, kad uzbūvēts jauns korpuss un izremontēts vecais. Līdz slēgšanai tai bijuši septiņi galvenie ārsti, bet pirmais Jankaus.
Aizvadītajos gados pārmaiņas skārušas visu medicīnas nozari, un tagad tikai var atminēties, kā kuram klājies. Klausoties šajos atmiņu stāstos, paši mediķi brīnās, kā spējuši ar visu tikt galā! Acīmredzot jaunībā par grūtumu cilvēks daudz nedomā.
Dakteris Ziedonis Mauliņš atceras, ka viņi ar sievu Anitu (pediatre un tagad ģimenes ārste Pļaviņās — aut.) abi kā jaunie speciālisti Pļaviņās ieradās 1987. gada jūlijā.
— Izkāpām no vilciena Pļaviņās svētdienas vakarā ar spilvenu un segu padusē. Meklējām, kur ir slimnīca, un sākumā sajaucām to ar skolas ēku. Galvenā ārste Skaidrīte Bilzena bija atvaļinājumā, un Inesei Lejniecei bija uzdots mūs izmitināt. Apmetāmies bijušajā dispansera ēkā, ko dēvē par “zaļo” māju. Mūsu iedzīve bija matracis un skolas krēsls, ko atradām pie šķūņa. Istabā gan bija izlietne, bet kopumā visam ne vainas. Pļaviņu laiks man kā jaunam ārstam bija kolosāls, jo bija gan ambulatorais darbs, gan dežūras slimnīcā, kas deva labu praksi. 1993. gadā pārgāju darbā uz Aizkraukli. Atmiņā ir daudz — slimnīcas piecminūtes, “zaļās” mājas remonts un kolēģi, kurus visus pat nenosaukt, — atminas Ziedonis Mauliņš.
Jāiet un jādara
Ginekoloģe Sarmīte Gabaliņa, kuru daudzi pļaviņieši atceras, pēc augstskolas beigšanas sāka strādāt vispirms Krustpilī un tad, 1965. gadā, Pļaviņās, kur palika uz visu darba mūžu.
— Teorija ir viens, bet prakse kaut kas cits. Pēc augstskolas mūs visus kā kaķēnus iemeta ūdenī un strādā, kā gribi. Darba sākumā daudz mācījos no vecmātēm. Visādi bijis, bet visi centāmies. Darba apstākļi arī nebija tādi kā tagad. Kad pašai piedzima dvīņi, atvaļinājums bija 70 dienas, un bija jāiet pilnas slodzes darbā ar visām nakts dežūrām. Neviens neprasīja, vai vari, jāiet un jādara. Slimnīcas kolektīvu atceros ar labām domām, tāpēc prieks atkal tikties. Visi gājām kopā, un notika dažādi pasākumi, — stāsta pieredzējusī ārste.
Viņa atminas arī sarežģītus gadījumus savā praksē. Ja tolaik būtu iespējamas tādas izmeklēšanas metodes kā tagad, mediķiem un pacientiem daudz kas būtu bijis aiztaupīts.
Glābj dakteri
Par apstākļiem savos darba gados bijušajā Odzienas feldšeru punktā atminas arī Terēza Kārkla, kad pacienta apskate bija jāveic uz parasta rakstāmgalda.
— Pirmajos gados mani kā jauno speciālisti šad tad kāds “nesa cauri”. Atnāca viens pacients, prasu uzvārdu, esot Zviedrs. Es saku, ka tautību nevajag, tikai uzvārdu, jo domāju, ka mani atkal nerro, bet viņš pārsteigts — tā viņu saucot. Dažādu iesācēju pārpratumu nav trūcis. Sāku strādāt feldšeru punktā Odzienā, bija decembris, un kāda sieviete dzemdēja ēkas otrajā stāvā. Izsaucu “ātros”, bet tie tik ātri nebrauc. Sieviete sauc, ka tūlīt bērniņš būs klāt, un es metos lejā uz pirmo stāvu pēc palagiem. Paķeru kaudzi, aizskrienu atpakaļ un attopos, ka esmu paķērusi tikai spilvendrānas, neviena palaga. Drīz vien bērniņš piedzima, un labi, ka tajā trakumā atcerējos, ka nabassaite jānosien, — stāsta Terēzas kundze.
Viņa piebilst, ka var kritizēt aizgājušos laikus, bet pacientu profilakse gan bija augstā līmenī, un tikai tagad to var novērtēt.
Medicīnas māsa Maija Vilciņa atminas, ka tolaik jaunais dakteris Mauliņš bažījies, vai māsiņām nav par grūtu tikt galā ar visiem darbiem un vēl daudzās sistēmas jāliek. Savukārt māsiņas dakteri paglābušas no kāda pacienta pamatīgā kunga dūšā, kuram vēl arī baltās pelītes rādījušās.
Mediķi stāstīja arī, kā slimnīcai vajadzējis pārdzīvot pavasara palu laiku, jo ēka ir tuvu Daugavai. Savulaik iestādei bijusi pat kūtiņa, kur virtuves vajadzībām audzētas cūkas. 1979. gada lielo plūdu laikā daži dzīvniekus nevarēja izglābt, un daudzi pļaviņieši atceras skatu, kā cūka peldējusi starp ledus gabaliem. Savukārt nākamajā gadā daktere Gabaliņa no rīta gājusi uz darbu, un pretī pa ielu nākusi cūka ar sivēniem, ko viena no sanitārēm dzinusi uz kādam mājām. Togad plūdi gan nebijuši.
Mediķiem patiesi netrūkst atgadījumu, ko stāstīt no savas prakses un dzīves. Secinājums viņiem viens — labi laiki bijuši. Acīmredzot īstā profesija izvēlēta. Visi tikšanās dalībnieki atzina, ka noteikti gribētu sanākt kopā nākamgad. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Bagāts darba mūžs

Kategorijas