Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

2017. gada 22. jūnijs 00:01

(55. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
397. diena
Šodien spīd saule. Tā ir laba ziņa.Esam nolēmuši doties tālāk. Skatāmies izdevīgākos mazo vilcieniņu maršrutus, un visizdevīgāk gar krastu ir braukt uz Fudžisavu. Pusstundas brauciens pa minisliedītēm mazā vilcieniņā gar skaisto krastmalu. Bet Fudžisavā, izrādās, nav nekā tāda, ko skatīties. Infocentrā mums iesaka doties uz citām vietām. Vairs nezinām, ko un kā darīt. Infocentros vienmēr tiek ieteikti dārgākie veikali un dažādas ekskursijas, tāpēc labāk uzticamies internetam un tur atrodam, ka nemaz nav vajadzīgs transports, lai nokļūtu krastmalā. Tas ir tikai četru kilometru gājiens! Tā ir mūsu jaunā atklāsme: nav ko braukt, ja nelīst — var pastaigāt. Līdz Tokijai ir 50 km, bet mums ir noteikts laiks, kad jābūt atpakaļ. Esam nolēmuši pamazām noiet pusceļu un tad domāt par transportu. Ietaupīsim.
Šodien dodamies no Fudžisavas uz Enošimu. Ceļā atrodam citu lielveikalu. Uzreiz var manīt — labs, jo daudz cilvēku. Šis ir lētākais veikals, kādā esam bijuši. Laikam tāpēc, ka pilsēta nav tūristiska. Beidzot sapērkamies tik, cik gribas, un iztērējam divu ēdienreižu naudu (ja ēstu restorānos). Kādas te ir cenas? Viens bumbieris maksā 1,50 eiro. Augļi un dārzeņi ir nenopērkami. Pusdienas visur — sākot no 6 eiro. Roltoni maksā nedaudz virs eiro. Lētākie ir vārīti rīsi. Un te tos atrodam par ļoti labu cenu. Japāna ir dārga valsts, ceļošanai vajadzīgs daudz naudas. Būsim Japānu mazliet apskatījuši. Bez īpaša komforta, bet tomēr.
Sasniedzam krastmalu. Te ir apbrīnojami daudz vanagu. Esam nopirkuši zirņu čipsus, un tos mums rauj no rokām. Krastmalā var salasīt milzīgus gliemežvākus — tādus pašus, kādus tālāk arī pārdod.
Enošima ir kā sala, bet ar visiem tempļiem, torņiem un apskates objektiem. Te arī dārgi, bet var nopirkt gan astoņkājus, gan caurspīdīgās japāņu zivtiņas. Ir interesantas takas. Izbaudām šo vietu.
No šejienes var redzēt Fudži kalnu — japāņu svēto vietu. Ir arī reizes, kad var redzēt “Dimanta Fudži” — kad saule ir tieši kalna galā, un “Pērles Fudži” — kad mēness ir tieši virs kalna (bet tas ir ļoti reti).
Atkal nav, kur palikt. Domājam kājām doties atpakaļ uz Kamakuru savā kalniņā. Tā arī darām. Pusotras stundas gājiens tumsiņā un sarunas. Helovīna noskaņu gan nekur nejūtam. Pirms gada šajā dienā bijām uz Meksikas robežas, svinot labāko helovīnu.
Pašā vakarā sasniedzam savu “mājiņu”, kā smejam, jau esam okupējuši skatu punktu.
Rīt? Gājiens uz Jokohamu, tad Tokija. Dodamies atpakaļ.
398. diena
Nakts jauka, bet no rīta sākas ļoti spēcīga lietusgāze — sasedzam telti un beigās netiekam nost no sava kalniņa. Izlīst ārā nevar, telti salikt nevar. Tā nākas gaidīt diezgan ilgi.
Beidzot lietus nedaudz pierimst un dodamies lejā uz pilsētu. Sildāmies ar roltoniem. Ārā līst, neko padarīt nevar. Arī uz Jokohamu kājām iet neiznāks — ja būsim slapji, nebūs, kur visu izžāvēt!
Beigās nolemjam doties uz Jokohamu ar vilcienu par 3 eiro katrs. Izvēle laba — tur spīd saule! Parkā žāvējam visu slapjo. Apsargi arī sarosās — ka tik atkal neizdomājam te palikt pa nakti!
Ko vēl varam pastāstīt par Japānu? Noteikti esat dzirdējuši par geišām. Geiša patiesībā nozīmē “mākslas cilvēks”, un pirmā geiša esot bijis vīrietis!
Izrādās, senajā Japānā sievietes krāsoja melnus zobus ar krāsu, jo balti tika uzskatīti par neglītiem. Bet tad nāca slavenais Holivudas smaids.
Japānā ielās atrast atkritumu tvertnes ir neiespējami. Tāpat kā Korejā. Jāiet kādā kioskā, lai visu izmestu. Viss tiešām tiek šķirots!
Tualetes gan ir visur un bez maksas. Tās aprīkotas gan ar putnu balsu skaņām, gan ar apsildāmajiem vākiem un vēl visādām ekstrām. Tualetē var pavadīt ilgu laiku, izpētot visas pogas un opcijas.
Tokija ir jauka, bet lasām, ka skaistākas tomēr ir citas pilsētas. Tā jau ir — dažās valstīs galvaspilsētā ir visa dzīvība (kā Seulā, kur bija ļoti daudz, ko apskatīt), tomēr galvenais skaistums atrodams ārpus biznesa centra.
Te visiecienītākā tūristu vietiņa ir Kioto, kur ir visvairāk tempļu Japānā. Tur ir arī bambusu mežs un vēl ļoti daudz skaistā. Nara ir bijusī Japānas galvaspilsēta, kas ierakstīta UNESCO un ir japāņu kultūras dzimšanas vieta. Osaka ir otrā lielākā pilsēta Japānā, īsts biznesa centrs. Apkārt Fudži kalnam ir ezeri, pastaigu takas kalnos un vēl, un vēl.
Savu iespēju robežās esam daudz redzējuši, un tas ir jauki.
Vakarā “Maķītī” lādējam telefonu. Esam noskaidrojuši, cik te darbinieki pelna. 10 eiro stundā. Un tā nav viena no augstākajām algām.
401. diena
Atvadāmies no Japānas. Bija jauki, bija citādi, slapji un sausi, interesanti, dārgi, visādi. Bet Japāna ir jauka valsts, ko izpētīt. Noteikti iesakām pavasarī un vairāk dabu, nevis pilsētu asfaltētos ceļus.
Esam ceļā uz Honkongu. Reģistrēšanās veiksmīga. Bagāžas pārbaude arī.
Honkongā spīd saule un ārā +23 grādi — liekas, viss tiešām būs super!
Jāizņem nauda no bankomāta, lai norēķinātos par autobusu līdz centram. Sākumā domājām iet, bet uzzinām, ka no lidostas līdz centram ir septiņu stundu gājiens. Jāmaksā vien tie pieci eiro.
Mēģinām izņemt naudu, viens bankomāts to neizsniedz un izdod čeku, kurā aprakstīta kaut kāda kļūda. Nav pirmā reize — ejam pie nākamā, un tas “apēd” mūsu karti...
Vienmēr esam spieduši PIN kodu kā pienākas — ātri un bez liekas domāšanas. Bet te bankomātos cipari pavisam citās vietās, nevis kā visās līdz šim redzētajās valstīs! Kas to būtu domājis?! Tā nu trīs reizes kods ievadīts nepareizi... Ko nu darīt bez naudas?
Bet to laimi — bija reize, kad pazaudējām vienu no divām mūsu debetkartēm, taču mūsu mīļie uztaisīja jaunu un atveda to mums. Tā nu ir vismaz otra karte, kurā (par laimi) ir nedaudz naudas.
Bet... Kurš zina PIN kodu kartei, kas tik sen nav lietota?
Droši vien varētu dabūt kādu kredītu un atrisināt šo problēmu. Tomēr PIN kodu atceramies un spējam rīkoties ar otru karti. Kārtējā noderīgā mācība — vienmēr esi vērīgs!
Bankas filiālē, kas ir lidostā, mums iedod bankas numuru un liek zvanīt pašiem. Ilgi neviens neceļ, tad atkal jautā dīvainus jautājumus par lidostas nosaukumu, kas galu galā ir tikai viens visā “milzīgajā” Honkongā. Beigās saka, ka pēc nedēļas karti varēs dabūt. Bet mēs pēc piecām dienām lidojam prom! Mums iesaka zvanīt pēc brīvdienām. Labi, mēģināsim dabūt karti atpakaļ.
Dodamies uz centru divstāvīgā autobusā. Ar pārpratumiem, bet nonākam Honkongas centrā.
Jūtamies kā mazākie kukainīši starp milzu spoguļu un logu augstceltnēm. Honkongā ir pasaulē lielākais skaits debesskrāpju (ēku skaits, kuras augstākas par 14 stāviem, ir aptuveni 8000), kas ir divas reizes vairāk nekā otrajā vietā esošajā Ņujorkā!
Ko vēl interesantu zinām par Honkongu? Tās oficiālais nosaukums — Ķīnas Tautas republikas Honkongas īpašais administratīvais rajons. Tulkojumā Honkonga nozīmē “smaržojošā osta”.
Lai gan liekas, ka Honkonga varētu būt Ķīnas daļa, bet pēc Ķīnas zaudējuma Opija karā 1842. gadā Honkonga nonāca britu īpašumā. 1997. gada 1. jūlijā Honkonga kļuva par Ķīnas īpašo administratīvo reģionu — vēl joprojām vīza uz šo reģionu nav nepieciešama (ieceļošanai Ķīnā vīza ir vajadzīga). “Ķīnai ir tiesības pievienot Honkongu un Makao (vēl vienu īpašo reģionu) savai teritorijai vien 2047. gadā. Līdz tam — ceļojam brīvi. Ķīniešu baltais delfīns ir simbols Ķīnas un Honkongas atkalapvienošanai.
No Honkongas var nokļūt uz Makao, bet kuģītis izmaksā dārgāk nekā lidojums uz šejieni, tāpēc Makao izlaižam. Tāpat kā Taivānu — vēl vienu dārgu salu. Šī būs viena no pēdējām mūsu dārgajām valstīm. Patiesībā ir lētāk nekā Korejā vai Japānā.
Sākumā gan tā nedomājam, jo atkal infocentros ieteiktie veikali ir nenormāli dārgi. Pēc tam atrodam ļoti labas vietas, ejot paši uz savu galvu.
Infocentrā vien nesaprot — ko mēs te taisāmies darīt ar telti un bez sabiedriskā transporta biļetes. Mums jau apnicis skaidrot — vienkārši sakām: jā, viss ir iespējams.
Pagaidām Honkonga liekas ļoti starptautiska vieta. Dzirdam un redzam daudzas tautības. Liekas, daudz bagāto. Mūs bieži notur par cilvēkiem no ASV (arī Japānā tā bija), jo no turienes laikam visvairāk viesu. Beidzot angļu valoda nav problēma. Cilvēki šķiet laipni, bet viņu ir daudz.
Tomēr Honkonga nav tikai asfalts — ļoti daudz kalnu, mežu un staigāšanas ceļu, kur jau vakarā dodamies meklēt teltsvietu. Jāiet ļoti augstu kalnā un pa mazām, neapgaismotām taciņām. Pašiem baisi, bet līdz šādai tumsai diemžēl nācās visas problēmas risināt.
Beigās nokļūstam augstu kalnā virs visiem debesskrāpju jumtiem. Tik skaists skats! Vieta aizaugusi, kaut kādi žogi un dīvaini trokšņi. Bet vismaz ir vieta teltij.
Rīt sāksim īsto pilsētas (jeb valsts) izpēti. Liekas, būs aizraujoši.
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

Kategorijas