Dzejas lappuse

www.staburags.lv

2017. gada 22. jūnijs 00:01

“Nav laiks. Ir tikai mirkļi — ellišķi sāpīgi un dievišķi skaisti,” rakstīja dzejnieks Imants Ziedonis. Dzīve sastāv no neskaitāmiem mirkļiem, kas veido dienas, mēnešus, gadus. 22. jūnijā grāmatu autore dzejniece valliete Gina Viegliņa atskatīsies uz aizritējušajiem 70 mūža gadiem. “Tā rakstīts pasē, precīza tā diena nav — kā jau atradenei,” teic Gina Viegliņa. “Bet tik daudz jau — 70! Ārprāts! Pati neticu, jūtos jaunāka.”
Sirsnīgi sveicam jubilejā mūsu ilggadējo “Staburaga” literārās lappuses autori! Ražīgus un svētīgus nākamos gadus!

Pieturzīmes
◆ Pseidonīms — Gina Viegliņa-Valliete, īstais vārds — Gaļina Viegliņa — dots bērnunamā. Ginu, mazu zīdainīti, 1947. gadā kāds zemnieks atrada Kalkūnes pusē. Mazulis bija ievietots čemodānā, pa pusei apbērtā ar lapām un zemēm.
◆ Pirmos dzīves gadus pavadījusi bērnunamā Kalkūnē.
◆ Strādājusi par vēstures skolotāju Valles vidusskolā.
◆ Izaudzinājusi dēlu Jāni.
◆ Dzeju raksta gandrīz 40 gadu.
◆ Jaunākais dzejas krājums “Saule plaukstās” izdots šogad maijā.
◆ Vairāk nekā 15 grāmatu autore.
◆ 2002. gadā izdots kultūrvēsturisks pētījums “Valles pagasts”, uzrakstīts kopā ar Ginas skolnieci ģeogrāfi Aiju Zaļaiskalni.
◆ 2008. gadā izdots apjomīgais pētījums par Langu, Pliekšānu un Amtmaņu dzimtu — “Savieši”.
◆ 2015. gadā — vēsturisks romāns “Ar zobenu un mīlestību”.
◆ 2016. gadā — biogrāfisks romāns “Atradene un Eņģelis”.
◆ 2017. gadā — biogrāfiskā romāna turpinājums “Dievs, piedod!”.

Gina Viegliņa
Visskaistākie vārdi
Visskaistākie vārdi, ko teici,
Bija vārdi, kurus nepateici,
Tu skatījies manī un smējies,
Kā pienenes pūka cēlies.

Tu skūpstīji lūpas, kas aizdegās,
Kā taurenis manējās nolaidās,
Es sapratu: pasaule tavējā
Vairs nebija mana, bet mūsējā.

Mēs gluži kā taureņi lidojām,
Tādi maigi un mīļi klusējām,
Es vaicāju: mīļais, ko teici?
Vai kaut ko man nepateici?

Tie vārdi, ko man tu teici,
Bija vārdi, kurus nepateici,
Nu abi mēs sēžam un klusējam,
Viens otru baltā miglā meklējam.

Atdod, Dievs,
man gadus nodzīvotos!
Atdod, Dievs, man gadus nodzīvotos!
Šodien vēlos atkal jauna būt,
Gribu dzirdēt lakstīgalas dziesmas,
Kurās prieku, mīlestību jūt.

Tur, kur piecēlos, no jauna stāvu kājās,
Balti bērzi zemu zarus liec,
Beidzot zinu, kā uz zemes klājas,
Eņģelīti, lūdzu, neaiztiec!

Dievs, šie gadi strauji nodzīvoti,
Daudz ir ceļu, augšup, lejup iets,
Skatos ārā, ceriņziedi staro,
Un tur valda īsts un patiess prieks.

Mana bite pieskaras pie krūtīm,
Jūtu, sirds kā nektārs, kuru sūc,
Bite, mana čaklā bite,
Savādi uz mani skatās, dūc.

Atdod, Dievs, man gadus nodzīvotos!
Jaunāka es šodien vēlos būt,
Gribu krēslu, lakstīgalas dziesmas,
Kurās prieku, mīlestību jūt.

***
Kā mēs savu mūžiņu
Nodzīvojam?
Drusku augšup tiecamies,
Apkārt saulei vijamies,
Reizēm lejup liecamies,
Tā mūžiņu nodzīvojam.

Kā tie dadži pielīpam
Zemei cieši,
Visiem vējiem pakļauti
Nu patiesi,
Tomēr stingri stāvam mēs
Nesaliekti,
Tā mūžiņu dzīvojam
Nesatriekti.

Dievs, dod mūžu nodzīvot
Taisni, brīvi!
Savu zemi nepamest,
To, ko mīli,
Mēs kā priedes stāvēsim,
Ilgi, ilgi dzīvosim
Vienmēr brīvi.

Visu mūžu
mācos
Visu mūžu labestību mācos,
Tas ir ceļš, kā ļaunu nedarīt,
Saule uzlec, vakaros tā noriet,
Mana ceļā zvaigznes lejup krīt.

Visu mūžu domāju par ļaudīm,
Kas man, cieši ejot, garām iet,
Apliecinu viņiem savu prieku
Tur, kur kokos strazdu koris dzied.

Visu mūžu ceļš ar pieturzīmēm
Manu ceļu krēslā izgaismo,
Labestības, mīlestības vārdus
Vēji, garām skrienot, savieno.

Maija Vegnere
***
Rītausma, rītausma, tu arvien agrāka
Logā manējā klauvē.
Diena izstiepjas garāka, garāka,
Gaismu izbārstot saujām.

Vasara, vasara, saulgriežu šūpoles
Tikai brīdi ceļ augšup.
Jāņuguns dzirksteli lūkosim, lūkosim
Notvert mirdzošu plaukstās.

Briedumā, briedumā aizvedīs ritenis
Laika stiprajā rokā.
Katram savējais liktenis, liktenis
Rakstīts mūžības lokā.

Maija Stepēna
***
Atvēru vārtiņus...
vai dārzs vairs ir mans?
Kā īstenie saimnieki
te skraida kaimiņu suņi,
viens otru un mani aprejot.
Atvēru sirdi...
lai kāds nosalis atžirgst
tās siltumā.
Ienāk,
pasildās,
ierauga,
iekāro,
paņem pa dārglietai
un tirgus laukumā
par augstu maksu izpārdod...
Vai tādēļ man visu
aiz atslēgas slēpt?

Ārija Āre
***
Atmiņās nāk ziedošs Līgo vakars,
izrotāts ar meijām, vainadziņiem,
ar gaišiem ugunskuru stariem
un pļavu ziediem saulainiem.

Tas bija jaunībā, kad sapņi saziedēja
kā pļavas sazied Līgo vakarā.
Tas bija jaunībā, kad skati iemirdzēja
kā dzirksteles no gaiša ugunskura.

Mēs klīdām pļavās ziedošās,
par mīlestību sapņojām.
Un līgodziesmas skanīgās
mēs ziedu liesmās sabērām.

Nāks pāri pļavām skanīgs Līgo,
būs jāiet dziesmas sameklēt.
Tās apkārt salidos un skanēs vēl —
kā skanēja tās tālā vasarā.

Sarmīte rode
***
Saule rotā virs Daugavas.
Madaru pļavas tvīkst.
Kā puķei uz delnas tavas
Jāņu naktī uzplaukt drīkst.
Mūsu mīlestības dziesmu
Vasara savā vainagā pin.
Ar spožu jāņuguns liesmu
Latvija saulgriežus svin.

Maija Vegnere
***
Gribu Jāņu vainagu
No pieneņpūkām vīt,
Lai vieglums domās manējās
Kā pieneņgalvās mīt.

Man teica vējš — ja pūtīšu,
Nemaz tev nepatiks,
Jo, pūkām gaisā laižoties,
Vien paliek kātiņš pliks...

Ārija Āre
***
Parks piebiris vasaras smaržām,
kaut kur vēl dzeguze zvana.
Vējš šūpo madaras ziedu,
kurā bite ir klusi iesnaudusi...
Mēs jūtam — vasara zied,
zied sirdīs, zemē un debesīs.

Staburags.lv ARHĪVS

Dzejas lappuse

Kategorijas