Latvijas vēsture dzimtas likteņos

2017. gada 22. jūnijs 00:01

Noslēdzies fonda “Sibīrijas bērni” šī gada sacerējumu konkurss “Sibīrijas bērni 1941/1949 — trimdas bērni 1944” Latvijas vēsture Latvijas simtgadei, kurā savus darbus iesūtīja skolēni no visas Latvijas. Labi panākumi tajā divām jaunietēm no Pļaviņu novada ģimnāzijas.

Dalībnieku grupā no 16 līdz 19 gadu vecumam pirmo vietu ieguva Annija Bērziņa, rakstot par savu vecmāmiņu Ilgu Morozovu (Žvagiņu), kuru kopā ar viņas mammu Kseniju un jaunāko brāli Edgaru uz Amūras apgabalu izsūtīja 1949. gada 25. martā. Latvijā viņi varēja atgriezties 1960. gadā, kad ģimenei pievienojās arī tēvs Jānis Otto Žvagiņš. Šim laikam pa vidu bija neziņa, bailes, cīņa par izdzīvošanu, bērnu dienu prieki un nedarbi arī tajos grūtajos apstākļos.
Savā darbā par vecmāmiņas dzīvi Sibīrijā Annija raksta: “Pirmie četri gadi pagāja barakās Siānas ciemā. Labi cilvēki iedeva mēbeles, gultasveļu, traukus. Iztika bija, pateicoties mammas darbam elektrostacijā par kurinātāju un tām “nolādētajām”, sasalušajām ogām. Visa vasara pagāja ogās. Omīte — kalsns, izstīdzējis meitēns — ar diviem līdz malām pilniem spaiņiem ar ogām staigāja pārdienām. Daļu, lai pārdotu, nopirktu maizi vai iemainītu, lai savārītu ievārījumā vai atļautu sasalt barakas bēniņos. Jo, kas par konfektēm tad bija ziemā! Tikai iemet mutē, un viņa krakšķ. Skāba, bet tik patīkami salda. Krakšķēja arī piens, jo bija sasalis. Sasalis no aukstuma, no traki liela aukstuma. Tur tas bija visur.”
Annija stāsta, ka šo atmiņu stāstu nav bijis viegli uzrakstīt, jo tas saistīts ar tuvo cilvēku pārdzīvojumiem. Sibīrijā pavadītais laiks vecmāmiņai ir spilgtā atmiņā. Šis ir pirmais radošais konkurss, kurā Annija piedalījusies, vēstures skolotājas Ivetas Krastiņas mudināta.
Otra Pļaviņu novada ģimnāzijas skolniece Viktorija Vīksna, kuras vēstures skolotāja arī ir Iveta Krastiņa, konkursā saņēma speciālbalvu. Viktorijas darbs ir par viņas vecvecvectēvu Kārli Rocēnu, kuru kopā ar sievu Martu arī izsūtīja 1949. gada 25. martā. Piedzīvoto viņš bija aprakstījis dienasgrāmatā, kas viņa mazmazmazmeitai ļāva labāk izprast cilvēku ciešanas, drosmi un lielo gribasspēku, lai to visu izciestu un atgrieztos mājās.
“9. maijā kuģis piestāja pie kāda Tegulģetas rajona, kur lielākajai daļai izsūtīto no kuģa likts izkāpt. Šo cilvēku vidū bijuši arī Kārlis un Marta.
Martu un Kārli kopā ar vēl četrām ģimenēm aizsūtīja uz 13 kilometrus attālo kolhozu. Tā mani vecvecvecāki turpinājuši dzīvot Sibīrijā. Iekopuši savu saimniecību un strādājuši ar lielāko rūpību un neatlaidību, lai nodrošinātu sev iztiku. Latvieši sākuši ieņemt dažādus saimnieciskus amatus un galvenokārt strādājuši lopkopībā,” savā darbā raksta Viktorija.
Visas skolas, kuru skolēni piedalījās sacerējumu konkursā, saņems dāvanā grāmatu “Sibīrijas bērni”. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Latvijas vēsture dzimtas likteņos

Kategorijas