Meitene no komandtiltiņa

2017. gada 22. jūnijs 00:01

779

“Kad mācījos vidusskolā, biju sapņaina, un kāda skolotāja teica: tev neviens nemaksās, ka lūri laukā pa logu! Tagad tieši par to man maksā! Atklātā jūrā mans primārais pienākums ir novērot — skatīties uz priekšu caur iluminatoru vai izmantot citus novērošanas līdzekļus,” smej seciete Simona Kaktiņa. Viņa ir jūrniece. Skaista meitene ar saviem uzskatiem, un pati atzīst: jūrā stingrs raksturs ir priekšrocība, nevis trūkums.

— Tikko esi atgriezusies uz sauszemes. Kur šoreiz biji?
— Alžīrijā. Kuģojām starp četrām ostām šajā valstī — vienā kravu iekrauj, citā izkrauj. Mūsu kuģa aģents nebija izkārtojis, ka drīkstam iziet ārpus ostas termināļa, līdz ar to valsti neredzējām un bija tikai darbs četru mēnešu garumā. Vienā no ostām bija pusotru kilometru garš mols. Kad uz tā varējām tikt, bija īsta pasaka — aiziet līdz mola galam un atpakaļ. Citādi reiss nebija slikts, jo tīri profesionālā ziņā daudz iemācījos.
Visiem vajag puišus!
— Vairākkārt esi bijusi ilgos jūras reisos?
— Skolas laikā pirmajā praksē jūrā devos sešarpus mēnešus, tas arī bijis ilgākais mans kuģošanas termiņš. Otrajā praksē biju piecarpus mēnešus. Pastāv noteikums: ja uzreiz pēc skolas absolvēšanas gribi strādāt amatā, jāsakrāj vismaz gadu ilgs jūras cenzs. Man veiksmīgi izdevās divu paredzēto prakšu laikā to izdarīt. Lai gan, stājoties skolā, visiem sola nodrošināt mācību praksi, reāli dzīvē tā sistēma nestrādā, jo paši studenti apzvana kompānijas un meklē sev prakses vietu. Turklāt tādus zaļus gurķus, kuri nekad iepriekš nav jūrā bijuši, neviens jau negrib darbā ņemt. Visiem vajag pieredzi. Un visiem vajag puišus!
— Tātad daudzi aizvien uzskata: sieviete uz kuģa — tā ir nelaime?
— Šādu uzskatu joku līmenī uz kuģa esmu dzirdējusi, taču nav bijis tā, ka mani kāds kolēģis uzskatītu par nelaimi. Taču aizvien ir kompānijas, kuras principiāli neņem darbā sievietes. “Latvijas Kuģniecība” ir viena no retajām, kurai nav aizspriedumu. It kā jau neviens nedrīkst atteikt darbu, ja esi sieviete, taču kompānijas to formulē citādi un “izslīd” cauri. Ja piezvana meitene un saka: meklēju darbu šādā vai tādā amatā, atbilde ir: atvainojiet, mums šīs pozīcijas ir aizņemtas un nav, ko piedāvāt. Starp citu, arī augstskolas diplomdarbā veicu pētījumu par šo tēmu: sieviešu līdztiesības problemātika jūrniecības nodarbinātības kontekstā.
— Ko atklāji?
— Latvijā ir biroji ap pussimt jūrniecības kompānijām, kas nodarbojas ar apkalpes komplektēšanu zvejas, pasažieru pārvadāšanas, tirdzniecības flotes kuģiem, taču sievietei dabūt darbu nav vienkārši — tā ir skumjā realitāte. Pētījuma daļā zvanīju trīsdesmit kompānijām. Divpadsmit vietās man pateica, ka vakanču nav. Tas nozīmē: vai nu tiešām nav, vai sievietei nav! Savukārt tikpat kompānijās skaidri un gaiši pateica: meitenes darbā neņemam! Tikai sešās atbildēja: iesniedz dokumentus, vari dabūt darbu. Arī te vēl teikšana ir kuģa kapteinim. Ir daudz tieši vecāka gadagājuma kapteiņu, kuri pasaka: man meitenes nesūtiet! Pēdējā reisā Alžīrijā uz kuģa bija jauns kapteinis, viņam bija tikai 31 gads. Un divas meitenes stūrmanes uz kuģa tiltiņa! Jūti, ka cilvēkam ir svaiga domāšana.
— Varbūt tas radies tādēļ, ka meitenes tomēr spēj radīt jucekli vīru kolektīvā?
— Grūti atzīt, taču bieži meitenes pašas ir vainīgas, ka šāds aizspriedums pastāv. Pašas “savāra ziepes”, un tas ietekmē reputāciju visām. Reāli ir tā — lai kāda necila būtne tu būtu krastā, uz kuģa būsi princese! Līdz ar to meitenes, kurām ar pašapziņu kaut kas nav kārtībā, pietrūkst uzmanības krastā, iet izpausties uz kuģa.
Skatīties kā uz kolēģi
— Droši vien tev uzmanības nav trūcis?
— Nenoliegšu, ka šādas situācijas ir bijušas. Kādā reisā pastiprinātu uzmanību izrādīja motorists gados, bet ar to ātri tiku galā. Kad pateicu tieši, nesaprata. Atkārtoju citu klātbūtnē. Likās mierā, bet atlikušo kontrakta laiku ar mani nesarunājās. No uzmanības izrādīšanas izvairīties nevar, bet es sevi cenšos uzreiz tā nostādīt, lai kolēģi saprot, ka uz mani ne tā skatīties nevajadzētu. Man šķiet, ka visi to uzreiz jūt un saprot, un problēmu nav bijis.
— Tu parasti neesi vienīgā daiļā dzimuma pārstāve uz kuģa?
— Vienmēr ir bijusi vēl kāda — kadete, pavāre, virtuves palīdze. Pēdējā reisā sākumā biju vienīgā sieviete kolektīvā, pēc mēneša piebiedrojās otrā stūrmane — Dace Šteinerte no Jelgavas. Tad bijām divas meitenes uz kuģa tiltiņa, un es tā priecājos par šo situāciju! Dace ir superīga stūrmane, turklāt viņa ir Latvijas čempione diska mešanā. No viņas varēju daudz mācīties, un viņa man bija kā paraugs.
— Kāds bija tavs amats uz kuģa?
— “Latvijas Kuģniecībā” ir ieviests amats “stūrmanis juniors”. Teorētiski ar savu izglītības dokumentu es varētu būt trešais stūrmanis, taču man jāiegūst praktiskas iemaņas. Šis reiss man bija īsta amata skola. Režīms bija spraigs — no vienas ostas līdz otrai kuģojām 16 stundas. Tas nozīmē, ka tu visu laiku esi kustībā, visu laiku kaut kas notiek. Pirmajā nedēļā man likās: kad man gulēt? Vai sev man vispār laiks būs? Pēc tam viss iegāja ritmā un vairs nejutu to kā apgrūtinājumu. Šajā reisā pirmo reizi man vienai pašai bija jāiet uz klāja, kad kuģis pietauvojas vai atiet no ostas. Pārvadājām lejamkravas, naftas produktus. Kad kuģis ieiet ostā, tas “jānoparko” tā, lai krasta un kuģa caurule, pa kuru iekraus vai izkraus kravu, būtu viena otrai pretī. Uz tiltiņa kapteinis dod komandas, bet vairāki cilvēki strādā saskaņoti, arī krastā, lai ar virves galiem pietauvotu tankkuģi, kurš ir 185 metrus garš un 32 metrus plats. Izklausās sarežģīti, bet dzīvē nav tik traki. Man parasti sanāca, ka kuģis ostā iegāja manā sardzes maiņā, tā ka pastāvīgi biju kā atbildīgā stūrmane kuģa priekšgalā.
Pavārs — svarīgākais cilvēks
— Kādas ir jūrnieku savstarpējās attiecības?
— Tas atkarīgs no cilvēkiem, kas ir uz kuģa. Tur lielākoties ir divas pasaules: mašīntelpa un komandtiltiņš, un šīs abas pasaules mēdz nesatikties pat vairākas dienas. Mums katram ir citādāks darba laiks. Es dežurēju no četriem līdz astoņiem dienā un naktī, un vienīgā vieta, kur varam satikties, ir ēdamzāle. Grūti ir tad, ja kāds tavā pasaulē, uz komandtiltiņa, pagadās ar smagāku raksturu. Mani nogurdina uzbāzīgi cilvēki, jo man nevajag socializēties, runāt. Aizeju uz savu kajīti, palasu grāmatu un tā jūtos vislabāk.
— Vai arī jūrniekus moka jūras slimība?
— Pie tam visus! Tikai katram tā izpaužas citādi — vienam ir slikta dūša, otram rodas liela apetīte, citam ļoti nāk miegs. Ja neesmu ilgāku laiku bijusi jūrā, pirmo dienu man ir slikti, pēc tam visu dienu ēdu. Starp citu, pirmais cilvēks uz kuģa ir pavārs. No viņa atkarīgs visas komandas noskaņojums — ja slikti baro, visi ir tādi īgni, neapmierināti. Ziepes ir tad, ja pagadās filipīniešu izcelsmes pavārs, jo viņam šķiet, ka pasaulē vienīgais ēdiens ir rīsi un speķis.
Ar Aļasku sirdī
— Piecos gados esi pabijusi daudzās valstīs?
— Pirmajā praksē biju Kanādā, Monreālā. Tad kuģoju pa Ameriku — biju Floridā, Teksasā, Hjūstonā, Ņuorleānā, Keipkanaveralā, kur apmeklēju arī Kenedija Kosmosa centru. Tāpat biju Argentīnā, Sanlorenco, Meksikā, Dienvidkorejā, Honkongā, vairākās vietās Ķīnā, Havaju un Bahamu salās, esmu kuģojusi pa Misisipi, šķērsojusi Panamas kanālu un ekvatoru. Visas pat nevaru atcerēties, šīs ir spilgtākās, kur esmu kaut ko apskatījusi, taču kuģojusi esmu visos zemeslodes garuma grādos. Vieta, kur gribētu atgriezties, ir Aļaska, Ankoridža. Divpadsmit stundas kuģo starp ledājiem, kalniem, un tur ir tik neaprakstāmi skaisti!
— Tā ir jūrnieka darba skaistākā puse. Kas ir grūtākais?
— Prombūtne no mājām. Pirmajos reisos neizjutu tik izteiktas ilgas, taču pēdējā reizē jau pēc trīs mēnešiem ļoti ilgojos pēc visiem, daudz domāju par mājām. Laiks vilkās tik lēni. Taču jāatzīst, ka arī krastā pienāk tāds mirklis, kad ilgojos pēc jūras.
Jūra neko nemaina
— Arī tavs draugs ir jūrnieks?
— Jā. Mēs nekuģojam kopā, taču izkārtojam tā, lai jūrā esam reizē un uz sauszemes atgriežamies reizē. Viņš lielākoties pielāgojas man. Es nupat atgriezos mājās, Jānis atbrauks pēc nepilnām divām nedēļām, un visu vasaru būsim kopā.
— Saka: jūrniekam katrā ostā esot draudzene…
— Jā, esmu to pat novērojusi. Kad bijām Sanlorenco, kolēģim saku: aizejam uz vietējo bāriņu paskatīties, kā tur ir. Viņš samulst un atrunājas, bet otrā rītā uzzinu, ka visi puiši gājuši meitenēs. (Smejas.) Taču uzticība atkarīga no katra cilvēka, jūra īsti tur neko nemaina. Ja tev krastā ir paralēlās attiecības, būs arī kuģojot. Precētie, attiecībās laimīgie šādus sakarus nemeklē. Es uzticos savam draugam, viņš uzticas man, un nekad no viņa neesmu dzirdējusi pārmetumus.
— Kā iepazināties ar Jāni?
— Kopā studējām. Viņš ir no Madonas, un esam izlēmuši, ka dzīvosim šajā pilsētā, pirksim tur dzīvokli. Man Madona uzreiz ļoti iepatikās — skaista un sakopta.
Jūrnieka māsa
— Kāpēc izlēmi studēt jūrniecību?
— Laikam tēva iespaidā. Viņa arguments bija: darbs būs vienmēr, pelnīsi labi, bet mani vairāk “paķēra” arguments, ka redzēšu pasauli. Otra doma bija — izvēlēties militāro jomu. Mans brālis Kaspars arī ir jūrnieks, viņš vēl mācās, bet jau iet jūrā.
— Pēc rakstura esi valdonīga?
Sarunā iesaistās Simonas mamma Sarmīte: “Jā! Es pat nezinu, kā Jānis viņu pacieš!” Simona iesmejas:
— Vai tad ir tik traki? Nē, taču! Mājās jaunākā māsa ir tā, kura visus komandē. Viņa ir boss! Īpaši neizjūtu, ka viņa mani pārāk izrīkotu, bet pārējos gan. Varbūt tāpēc, ka maz redzamies, mums ir foršas vecākās un mazākās māsiņas attiecības.
— Vai tu arī savu nākotni saisti ar jūrnieka profesiju?
— Pagaidām esmu iedomājusies, ka jūrā iešu arī tad, kad man būs ģimene, bērni. Vismaz vienreiz gadā, jo neiespējami tas nav. Taču nezinu, kā būs, kad šāds laiks pienāks. Tuvākajā laikā bērni gan neietilpst manos plānos, jo vispirms esmu apņēmusies karjeras jomā tikt līdz otrā stūrmaņa amatam. Tas nozīmē, ka man jākuģo, jāmācās praktiski, lai kāptu pa šīm kāpnītēm uz augšu. Par pārējo nākotni vēl neko nevaru teikt — ko gan savos 25 gados vēl zinu! ◆

Pieturzīmes

◆ Dzimusi 1992. gada 10. martā Aizkrauklē.
◆ Absolvējusi Latvijas Jūras akadēmiju, apgūstot transporta un kuģu vadības specialitāti.
◆ Kopš 2012. gada dodas jūrā ar AS “Latvijas Kuģniecība” kuģiem.
◆ Ģimene: vecāki Sarmīte un Uldis — zemnieki Seces pagastā, brālis Kaspars, māsa Ramona. Ir draugs Jānis.

Staburags.lv ARHĪVS

Meitene no komandtiltiņa

Kategorijas