Ievas atkal zied, un lakstīgalas pogo

2017. gada 26. maijs 00:01

Maija ievziedu laikā, kas apdziedāts arī komponista Ēvalda Stērstiņa dziesmās, iznākusi Jāņa Ivara Padedža grāmata “Mana dziesma, mana spēle...”, kas veltīta šim mūziķim. Tās atvēršana un komponista piemiņas koncerts notika Pļaviņu kultūras centrā, kas bija nozīmīgs viņa dzīvē. Grāmata iznākusi ar Stērstiņa meitas Ēvas Jaunošānes atbalstu un ir arī kā dāvana viņai dzimšanas dienā, jo tā ir maijā.

Dziesma leģenda
Grāmatas autors ievadā precīzi pateicis, ka Latvijā būs maz cilvēku, kuri tagad kaut ko zinātu vai būtu dzirdējuši par komponistu Ēvaldu Stērstiņu. Taču viņa komponētās dziesmas latviešiem, īpaši Daugavas krastos dzīvojošajiem, nebūt nav svešas. Tomēr, redzot klausītāju pilno zāli Pļaviņu novada kultūras centrā, kļūst skaidrs, ka komponista veikums ir tuvs daudziem, bet jaunākai paaudzei tā bija iespēja iepazīt Ēvalda Stērstiņa komponētās melodijas. Ar tām klausītājus iepazīstināja Ogres novada kultūras centra sieviešu koris “Rasa” diriģentes Airas Birziņas vadībā, Klintaines pagasta sieviešu vokālais ansamblis “Dzirnas” (vadītāja Sigita Vilkaplātere), Pļaviņu novada ģimnāzijas sākumskolas vokālais ansamblis (Kristiāna Balode), Pļaviņu Mūzikas skolas audzēkne Amanda Rudzīte (Iveta Bērziņa) un 5. — 8. klases koris (Olga Krasutina).
Pazīstamākās Stērstiņa dziesmas ir “Žitomiras meži”, “Ievas zars”, “Atvasara”, kā arī citas. Un tad skan dziesma leģenda, kuru gan zina visā Latvijā — “Lakstīgalu naktī”. Tās vārdu autors ir Imants Lasmanis, bet par mūzikas autoru līdz šim daudz lauzti šķēpi. Daudzkārt minēts, ka tas nav zināms, dažkārt nosaukts cits, bet Ēvalda Stērstiņa līdzgaitnieki zina, ka tik populārā dziesma par lakstīgalām, kas pogo augu nakti, ir viņa radīta. Pēdējā laikā dziesma no valša gan pārvērsta gluži vai polkā, bet oriģinālā melodija ir līganāka.
Pie klavierēm kaut visu nakti
Ēvalda Stērstiņa dzimtā puse ir Kalsnava, bet darba mūžs bija cieši saistīts ar Pļaviņām. 1954. gadā viņš sāka strādāt par komponistu un pianistu Pļaviņu kultūras namā, sadarbojoties ar horeogrāfisko deju ansambli, kas vēlāk ieguva nosaukumu “Daugaviņa”. Tas bija īpašs laiks viņa dzīvē, un kolektīvs kļuva tikpat kā par ģimeni. Kolektīva vadītāja Broņislava Leimane un koncertmeistars Ēvalds Stērstiņš bija veiksmīgs duets, kuru sadarbībā Pļaviņu dejotāji kļuva pazīstami visā valstī.
Pirmais Ēvalda Stērstiņa darba cēliens Pļaviņu kultūras namā nebija ilgs — no 1954. gada februāra līdz 1955. gada novembra vidum. Otrais izrādījās pēdējais viņa mūžā un ilga no 1958. gada septembra līdz komponista nāves dienai 1965. gadā.
Ēvalds Stērstiņš bija arī paša izveidoto Pļaviņu kultūras nama un Pļaviņu slimnīcas darbinieku vokālo ansambļu vadītājs, kā arī vadīja Gostiņu skolas skolotāju vokālo ansambli. Sirmie, bet joprojām staltie dejotāji un dziedātāji kuplā skaitā bija atceres koncertā.
Talantīgais mūziķis daudziem ir spilgtā atmiņā. Pasākuma laikā un grāmatā atmiņās dalījās arī bijušais Pļaviņu kultūras nama direktors Vilis Stakle:
— Tas viss Stērstiņa laiks bija kaut kas skaists. Es atceros “Daugaviņas” mēģinājumus: ja viņam bija iesēdusies galvā kāda melodija, tad, spēlējot pavadījumu dejai, viņš pēkšņi pārgāja uz savu melodiju. Leimane sakliedz, Stērstiņš turpina tautasdziesmu un atkal pamazām pāriet uz savu melodiju. Ja viņam bija galvā tā melodija, tad viņš varēja visu nakti nosēdēt pie klavierēm un spēlēt.”
Bijusī dziedātāja Aija Zeltīte Mekša atminas, ka ar ansambli dziedājuši skatē. Viņai vajadzējis dziedāt solo, bet pēkšņi gar acīm viss tumšs! Melodiju dzirdot, bet padziedāt nevarot. Arī pārējās dziedātājas nevarēja palīdzēt, jo Aijas tekstu nezināja. Pa to laiku Stērstiņš tik spēlē un spēlē, līdz vienā brīdī “melnais plīvurs” nokritis, Aijas kundze šausmās aptvērusi, ka ir skate, un tad gan tā dziedājusi! Rezultātā ansamblim pirmā vieta. Acīmredzot žūrija domājusi, ka lielās starpspēles bijušas paredzētas.
Kā daudzi mūziķi, arī Ēvalds Stērstiņš bija aizrāvies ar bohēmu. Jūlijs Stikuts, kurš muzicējis kopā ar viņu, savās atmiņās grāmatā raksta: “Reiz mēs pēc koncerta bijām palikuši kādi desmit puiši. Pasēdējām, tad Ēvalds teica, ka pietiek te smakt, iesim uz kafejnīcu ieēst brokastis. Toreiz vēl nebija nojauktas mājas pretī kultūras namam, un kafejnīca atradās vienā no šīm mājām. Bet kafejnīcā nebija neviena instrumenta, un Ēvalds jau bija tāds, kam pirksti niezēja. Līdz kafejnīcai bija apmēram simt metru. Kamēr veči stiepa klavieres, Ēvalds gāja līdzi un visu ceļu spēlēja, līdz klavieres tika noliktas vajadzīgā vietā. Brīnos, kā tikām sveikā cauri, kā mūs neielika “uz diennaktīm”. Bet viss beidzās labi. Kā tās klavieres atpakaļ dabūja, līdz šai dienai nesaprotu.”
Ar Stērstiņu saistās laiks, kad piedzīvoti koncerti Oliņkalnā un arī pēdējie dziesmu svētki Vīgantes estrādē, līdz visu to applūdināja pēc hidroelektrostacijas būvniecības.
Lepna par savu tēti
Liktenīgajā 1965. gada 21. novembrī deju ansamblis “Daugaviņa” sniedza koncertu Mētrienā, kur savulaik dzimusi Ēvalda māte Ieva Stērstiņa. Atceļā uz Pļaviņām autobuss, kurā brauca dalībnieki, noskrēja no slidenā ceļa un apgāzās. Dzīvībai bīstamus ievainojumus bija guvis vienīgi Stērstiņš, bet citiem laimējās tikt sveikā ar vieglākām traumām. Ēvalds Stērstiņš miris Madonas slimnīcā 1965. gada 24. novembrī, apglabāts Pļaviņās, Bārukalna kapos.
Ēvalds Stērstiņš nepiedzīvoja savas meitas Ēvas dzimšanu, kura šo pasauli ieraudzīja 1966. gada maijā. Savās atmiņās viņa dalās, ka grūti pat iedomāties, cik smags šis laiks bija viņas mātei. Pati Ēva izaugusi ar stāstiem par tēti un atzīst, ka no tiem zinot par viņu ļoti daudz. Viņa lepojas, ka ir Ēvalda Stērstiņa meita.
— Kad saņēmu Jāņa Ivara Padedža piedāvājumu, apņēmos šo grāmatu izdot. Visu materiālu apkopoja viņš, un es palīdzēju ar pārējo. Nosaukums grāmatai ir mans. Arī pati esmu izaugusi mūzikā. Kad gāju skolā, biju pārliecināta, ka visi bērni Pļaviņās mācās mūziku. Joprojām atceros savu mīļo mūzikas skolotāju Tālivaldi Mekšu. Esmu beigusi Mūzikas akadēmiju, bet ar mūzikas jomu šobrīd neesmu saistīta, darbojos reklāmā, — stāstīja Ēva.
Miera nav
Šī ir otrā Jāņa Ivara Padedža grāmata. Viņš ir līdzautors un idejiskais ģenerators arī apjomīgajam izdevumam “Atmiņu Daugava”. Darbošanās šajā radošajā lauciņā ir aizrāvusi, lai gan tas viss rada tikai finansiālus zaudējumus un cieš ģimene.
— Kad ieraudzīju pirmās Stērstiņa notis, kaut kāds klikšķis bija. Daudzi gan pasmīnēja, bet esmu spītīgs un meklēju tālāk, saprotot, ka tas viss jānoved līdz galam. Par pašu Stērstiņu daudz faktu neizdevās atrast, bet viņš ir cilvēku atmiņās, — teica Jānis Ivars Padedzis.
Zinot viņa aktīvo garu, gribas zināt, kas tālāk? Autors atzina, ka pēc katra lielāka darba domājot, ka vairāk gan ne, tomēr zināms, ka Pļaviņās bijis vēl viens izcils komponists — Jānis Zvaigzne, un ar smaidu piebilda, ka zinot, kur ir viņa četras kora dziesmas... Tā ka, kas zina, kas būs tālāk. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Ievas atkal zied, un lakstīgalas pogo

Kategorijas