Staburags.lv ARHĪVS

Muzeja ielas kazas — badā vai pabarotas? Kazu saimnieks: "Ņemiet vērā — kazas ir ļoti gudras un ubago līdzīgi suņiem!"

Elita Brovacka

2017. gada 3. maijs 09:07

526
Muzeja ielas kazas — badā vai pabarotas? Kazu saimnieks: "Ņemiet vērā — kazas ir ļoti gudras un ubago līdzīgi suņiem!"

Aizkrauklē, Muzeja ielā, ejot uz “Kalna Ziediem” vai pludmali, garāmgājēji nereti piestāj un pabaro kazas, kas mīt sētā turpat ielas malā. Kādai aizkrauklietei šķiet, ka dzīvnieki ir saimnieka neaprūpēti un pārtiek lielākoties no svešu cilvēku labvēlības. Viņa  vērsās “Staburagā” ar lūgumu palīdzēt kaziņām.

Viņa pastāstīja, ka kazu saimnieks dzīvo citur un dzīvniekus Aizkraukles īpašumā tur, lai nebūtu jāpļauj zāle teritorijā. Kāda sieviete no luterāņu draudzes dzīvnieku mīlestības un žēlsirdības vārdā ejot kazas barot un dzirdīt. Viņai ir iedotas sētas atslēgas, atstāts vien siena rullis un ūdens akā. Nekā vairāk nav. Saimnieks par darbu viņai nemaksājot un to nepiešķirot arī nekādai dzīvnieku papildu barībai.

Vēstījumā pie kazu aploka teikts: “Uzmanību! Kazas piebarot atļauju. Ņemiet vērā — kazas ir ļoti gudras un ubago līdzīgi suņiem. Kazas ir pabarotas un nebūt nemirst badā, kā kāda persona jau uzrakstījusi savā sūdzībā Pārtikas un veterināram dienestam dēļ savas nekompetences vai rakstura riebeklības.” Šajā vēstījumā saimnieks A4 formāta lappuses apjomā piesauc arī Dieva un likumdošanas sodu sūdzmaņiem. Uzraksta beigās vēl piemetināts: “Personas, kas grib lūgt piedošanu par savu nepatieso sūdzību, kā arī personas, kas deg nepacietībā paust sašutumu par Dieva morālā likuma bardzību vai Latvijas likumdošanas stingrību, var griezties pie manis rakstveidā — pastkaste ir blakus. Viensētas “Āboliņi” saimnieks.”

Saimnieks jūtas apmelots. Sazinos ar īpašuma saimnieku, kurš ir sašutis un šādu sūdzību uzskata par nepamatotu.

Savu paskaidrojumu viņš atsūta rakstveidā, garu un plašu, un piekodina to publicēt neizmainītu. “Āboliņu” saimnieks: “Te mums ir darīšana ar velna apsēstiem cilvēkiem, varbūt pat ar kādu totalitāru sektu.  Daudzi, kas uz baznīcu neiet, to varbūt neapzinās, bet aprunāšana aiz muguras un apmelošana Dieva priekšā tāpat ir grēks kā zagšana vai slepkavība. Un tagad kāds cilvēks, to visu skaidri zinādams (jo šī informācija izlasāma pie kazu aploka žoga), ir vēl bez manas atļaujas arī iekļuvis manā īpašumā, jo pēdējā no anonīmajām sūdzībām uzrakstījis, ka manā akā esot ūdens. Vārti manas prombūtnes laikā ir aizslēgti. Tā ka te ir ne tikai krimināli sodāma nepatiesas liecības došana un kāpšana pāri žogam svešā īpašumā, bet arī vēl ļaunprātīga valsts iestāžu darba traucēšana ar savām nepatiesām sūdzībām, kas pirmajā reizē ir administratīvi sodāms pārkāpums, bet recidīva gadījumā var izrādīties krimināli sodāma rīcība.

Man, protams, nav iebildumu, ja kādi laipni cilvēki no Aizkraukles atnāk un atnes ko garšīgu manām kaziņām, kuras es turu tāpēc, lai nebūtu kūlas ugunsgrēku manā īpašumā. Kazas man ir tādas kā bioloģiskās pļaujmašīnas, kas ļauj nesildīt Krievijas naftas ekonomiku un nebraukāt ar traktoriem pa Daugavas krastu, zāli pļaujot. Tāpēc kazas pārtiek galvenokārt no zāles sev zem kājām, kā parasti arī tiek turēti gaļas audzēšanai paredzētie sīklopi — jo es viņas neslaucu. Kazas ir gudras un pie aploka žoga visai talantīgi ubago, līdzīgi suņiem, lai dabūtu sev ko garšīgāku par zāli. Bērniem ļoti patīk kaziņas pacienāt ar sausu maizīti.

Bet man ir ļoti nopietni iebildumi, ja kādi no tiem, kas manām kaziņām laipni atnes pa burkānam vasarā vai kartupeļu un banānu mizas ziemā, pēc tam man aiz muguras rak­sta sūdzības, ka manas kazas it kā mir­stot badā, jo burkānus nav noraidījušas un mizas apēdušas.
Es vienai no tādām kundzītēm pajautāju, kā būtu ar viņas pašas suni, ja tas neatteiktos no manis piedāvātas smaržīgas desas  — vai viņa tad arī uzskatītu, ka ir nobadinājusi līdz nāvei savu suni? Uz ko viņa atbildēja, ka to jau visa pilsēta apkārt runājot, ka manas kazas mirstot badā. Bet kā viņa pati justos, ja visa pilsēta sāktu viņai aiz muguras runāt, cik briesmīgi viņa nobadina savu suni? Aprunāšana vienmēr ir kādas personas reputācijas nolaupīšana.

Visu rakstu lasiet laikraksta "Staburags"  3. maija numurā.