Staburags.lv ARHĪVS

Traucēklis sabiedrībai

Ināra Sudare

2017. gada 25. aprīlis 00:00

195
Traucēklis sabiedrībai

Var jau teikt, ka mežonīgajā kapitālismā līdzjūtībai un līdzcietībai nav vietas un necieņa  pret veciem cilvēkiem, proti, pensionāriem, ir tikai norma. Pēc “Swedbank” galvenā ekonomista Mārtiņa Kazāka paustā, ka cilvēkiem, kas nevar samaksāt par trīsistabu dzīvokli, jāpārceļas uz vienistabas, sociālajos tīklos izcēlās īsta vētra. Lielākā daļa cilvēku bija dziļi sašutuši par ekonomista teikto. Tas, ka paēdušais neēdušo nekad nesapratīs, ir fakts. Tas,  ka paši banķieri radījuši sistēmu, kas mākslīgi sadala mūs dažādos slāņos, šķiet, ir norma.  Par to varēja pārliecināties  arī kanāla “Rīga TV24” raidījumā “Preses klubs”, kurā investīciju baņķieris Ģirts Rungainis, kurš arī iepriekš izcēlies ar skarbiem izteikumiem, aizstāvēja Kazāku.  Kā vienmēr, cinisks bez  jebkādas līdzjūtības. Viņš uzskata, ka mēs dzīvojam brīvā valstī, bet ne boļševiku režīmā. Un katrs dzīvo tā, kā var atļauties. Starp citu, tā dzīvojot  visa rietumu pasaule. Students sākumā dzīvo kopmītnēs vai ģimenes mājoklī, pēc tam viņš sāk strādāt un nopērk vienistabas dzīvokli, pēc tam apprecas un dzīvoklis ir lielāks. Bet, kad cilvēks aiziet pensijā, viņa bērni dzīvo atsevišķi, tad ir skaidrs, ka tik liels dzīvoklis viņam vairs nav nepieciešams, un viņš atkal pārceļas uz vienistabas. Vai arī pārdod dzīvokli, lai nopirktu vietu pansionātā ar labu aprūpi.  Neko teikt! Ļoti vienkārši. Tikai kāpēc cienījamais baņķieris neredz, ka cilvēks, aizejot pensijā, piemēram, Vācijā, var atļauties ceļot, viņam nav jāgaida gadiem rindā, lai veiktu par valsts līdzekļiem  kāju operāciju, jo vienkārši viņam nav naudas tās veikšanai bez rindas. Un kāpēc pensionāram vajadzētu pārdot dzīvokli — vai tad viņam ciemos nekad neatbrauks bērni un mazbērni, kuri vēlēsies kaut  vai pavadīt atvaļinājumu vai skolas brīvlaiku pie vecmāmiņas? 

Varbūt  psihologam būtu lietderīgi pārbaudīt cilvēkus augstos amatos ar lieliem ienākumiem un ietekmi?  Ir taču pierādīts, ka  absolūtas varas apziņa rada psihiskas novirzes. Lielākai jautrībai varētu sarīkot  arī realitātes šovu “Ministrs un baņķieris pensionāra ādā”.
Domāju, daudziem vēl atmiņā,  ar kādu cinismu politiķe Viņķele  kā labklājības ministre savulaik ir “novērtējusi” pensionārus, teikdama, ka pensionāriem, kas darba stāžu uzkrāja padomju laikos, esot jāapzinās, ka tā laika Latvija un šodienas Latvija esot divas dažādas valstis un viņu devumu citai valstij nevar adekvāti novērtēt. Dažos vārdos tas skanētu apmēram tā: paši vainīgi, ka piedzimāt padomju laikā, tāpēc neko labāku neesat pelnījuši.

Savulaik arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs teica: “Interesanti, ka tā saucamajās primitīvajās sabiedrībās, kur tehnoloģijas nav attīstītas, veci cilvēki ir cieņā un godā. Jo vecāki, jo viedāki viņi kļūst, apkārtējie to novērtē, izrāda cieņu šiem cilvēkiem. Tā ir jēgpilna dzīve, kurā tava pieredze un gudrība kļūst par dāvanu citiem. Es domāju, ka šī dimensija mūsu Rietumu sabiedrībā diemžēl stipri iet mazumā. Ja mēs dzīvojam tikai miesīgajā līmenī, tad vecie cilvēki ir kā atkritumi, kas tikai traucē.”