Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

2017. gada 21. aprīlis 00:01

101

(49. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 2015. gada 30. oktobra numurā.)
377. diena
Rītu sākam ar gatavošanos lidojumam. Meklējam vietu, kur izdrukāt biļeti — jau divos datorsalonos pazudis internets. Te tā notiekot, kad bijusi spridzināšana — uzreiz atslēdzot internetu. Trešajā datorsalonā viss strādā, un lidojumam esam daļēji gatavi. Lidojums sešos rītā, tāpēc agri būsim lidostā.
Pastaigājam pa Otrdienas tirgu — te var atrast ļoti daudz un viss ir tik skaists. Mūsu plāns ir doties uz citu reģionu Stambulā, kur ir pirmā kristiešu katedrāle pasaulē un zelta pils, kas būvēta par godu sultānam tieši Osmaņu Impērijas sabrukšanas laikā. Par pili īpašs stāsts — sultāns vēlējās izrādīt savu bagātību, lai gan apkārt jau viss jucis. Šajā celtnē izlietotas 14 tonnas zelta! Interesanti, protams, ir laivu braucieni pa Bosforu un kapi, kas varētu atkal būt pavisam citādi.
Ejam uz metrobusu. Tādi bija arī Kolumbijā — busiņš, kas brauc pa nožogotu ceļu, sastrēgumu nav.
Bet notiek negaidītais. Visi transportlīdzekļi pēkšņi apstājušies garā rindā, cilvēki bariem kāpj ārā no busiem un milzīgā pūlī dodas uz priekšu. Sekojam pūlim, līdz nonākam vietā, kur mašīna ietriekusies busā. Avārija notikusi nesen — autobusa vadītājs ar šinu kaklā un ārsti pamet avārijas vietu. Šķiet, vieglās mašīnas šoferis saspiests braucamajā, kas pa pusei ir zem busa un neizskaidrojamā veidā nokļuvis metrobusu norobežotajā teritorijā. Kā? Tas nav saprotams. Pat norobežotās teritorijas sēta nav bojāta. Cilvēki fotografē un filmē. Tad paziņo — vieglās mašīnas vadītājs miris. Ejam atpakaļ. Traki. Cilvēki šokā. Tātad uz centru šodien mums nemaz nevajag braukt. Satiksme tiks atjaunota varbūt tikai pēc divām stundām, bet laiks šoreiz ir ļoti svarīgs. Atliekam Stambulas izpēti nākamajai reizei.
Dodamies uz jūru un tur apskatām kuģus un pludmales, kas jau slēgtas. Izrādās, Turcijā pludmales ir par maksu — tās kopj un piedāvā dušas un tualetes. Citur gan tas pats ir bez maksas.
Pie pludmales ir mežs, kur var atgūt elpu pēc pilsētas burzmas. Te ir arī kaķu māja — vesels bars ar kaķiem dzīvo būdiņā, un cilvēki tos baro. Kā brīvdabas patversme!
Lidosta ir netālu, un lidmašīnas tajā ielido ik pēc trim minūtēm! Laikam būs milzīga. Turcijā taču ir 77 miljoni iedzīvotāju!
Naktī mainīsim valsti. Arī Zanei tieši šajā naktī lidojums uz Latviju. Kā sarunājuši. Uzzinām, ka turki ir ļoti konservatīvi ēdiena garšu ziņā. Ja ir zirņu zupa, tai ir noteikta garša — nevar eksperimentēt un pievienot noteiktajai zupai citus labumus, ja nav standarta receptē. Arī pret netradicionālajiem ēdieniem esot liela skepse. Tāpēc laikam neredzam ne japāņu, ne citas virtuves.
Bet vakariņas mums atkal Zane pagatavo vienreizīgas. Superpavāre! Tiekam cienāti ar turku tradicionālo baklažānu kebabu un sarmām — vīnogu lapās tītiem rīsiem ar riekstiem, ko atnes kaimiņiene, kas padzirdējusi, ka mēs te ciemojamies. Vakarā domājam vēl iet uz kādu turku ūdenspīpi, bet laiks skrien ātri un jau pusnakts. Rīt četros jābūt lidostā. Ūdenspīpe lai paliek nākamajai reizei. Tāda ir mūsu pēdējā diena Turcijā.
380. diena
Jau septiņos rītā ierodamies Karakolā. Ir auksti. Visu nakti snieg. Ieejam pirmajā bārā iedzert tēju. Tur mums piedāvā arī “mājas” vīnu, kas patiesībā ir šņabis vīna krāsā. Briesmīgi. Ar mums nāk runāties visi vietējie bāriņa apmeklētāji un kopumā ir ļoti jauki.
Ar “mikriņu” nokļūstam centrā. Ir tik vēsi. Esam atraduši hosteli par 9 eiro. It kā jau vēl nevajadzēja, bet ir īpaša diena — mūsu septītā gadadiena. Šis gads bijis tiešām ļoti interesants. Ilgākais laiks pavadīts šķirti? Apmēram 50 minūšu. Tā ir. Nu jau sākam lasīt viens otra domas un pabeigt teikumus. Zinām, kad jāēd un kad jāguļ. Protams, nav iespējams bez nesaskaņām, bet šodien svinam. Un tas nozīmē, ka daudz kas piedzīvots un nekas vēl nav beidzies.
Dodamies pilsētas izpētē. Karakola esot ceturtā lielākā pilsēta Kirgizstānā un arī viena no aukstākajām. Te ir slēpošanas kūrorts, bet vēl nav atvērts, lai gan sniegs jau redzams un daudz. Uzzinām par ārstnieciskajām karstajām vannām kalnos. Tas var noderēt. Pilsētā gan daudz nav ko apskatīt. Apskatām ļoti vecu koka katedrāli un bez naglām celtu ķīniešu arhitekta mošeju. Redzam arī zoodārzu — te dzīvniekus var apskatīt pavisam tuvu. Zoodārzs nav liels, bet jauks. Tas esot vienīgais Kirgizstānā. Esam arī vienīgie apmeklētāji. Dzeram tēju. Cilvēkiem Kirgizstānā garšo tēja. Tā ir kā ūdens aizvietotāja. Tēja tiek pasniegta mazās bļodiņās un gandrīz vienmēr kopā ar tradicionālo maizi. Kanniņa tējas kopā ar maizītēm maksā tikai 50 centu. Hotelī satiekam meiteni no Kostarikas. Viņa mācās Ķīnā, ceļo pa Zīda ceļu. Patiesībā kirgīzi bija vieni no tiem, kas iebruka Ķīnas robežās un radīja nepieciešamību būvēt Lielo Ķīnas mūri!
Mūsu istabiņa atbrīvojas tikai vienos, bet esam kārtīgi iepazinušies ar saimniekiem. Kad namamāte uzzina par mūsu svētkiem, pasniedz dāvanā Lainei lakatiņu un Arčam cepurīti. Jauki! Mēs pateicamies ar latviešu karodziņiem.
Tālāk braucam uz karstajām vannām. Pusceļā nobalsojam maršrutnieku un aizbraucam līdz mērķim kalna galā. Kas tad īsti ir šīs termālās vannas? Tās ir mājiņā. Vairākas telpas, un katrā no telpām ir divas vannas ar ļoti karstu ūdeni, kura sastāvā ir kālijs, nātrijs, magnijs, kalcijs u. c. Vannās var iet gandrīz visi, bet ir ierobežojumi. Vannas neiesaka cilvēkiem ar otrās un trešās pakāpes sirds slimībām, tuberkulozi, ar ļaundabīgajiem audzējiem u. c. Vannās nedrīkst uzturēties ilgāk par 15 minūtēm, jo paaugstinās asinsspiediens un paātrinās sirdsdarbība. Tā tomēr ir sanatorija un noteikumi jāievēro. Guļam vannās un ilgāk nemaz nevaram izturēt par noteikto laiku. Ķermenim virs sirds līnijas jābūt virs ūdens. Tad tīri un silti dodamies atpakaļ uz pilsētu. Ceļā redzam geizerus sitamies ārā no zemes. Un sniegotus kalnus. Centrā atrodam lētu kafejnīcu — paēdam tradicionālo ēdienu ar visādām gaļām un padzeram tēju par pusotru eiro! Super! Vakarā siltajā viesnīcā aizvadām savu gadadienu. Ir jauka diena!
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Ceļā ar stopiem — iepazīt pasauli

Kategorijas