“Es jau esmu savā ideālajā vietā”

2017. gada 21. aprīlis 00:01

337

Dažkārt “ēdienkartē” dzīve piedāvā raibu raibās izvēles iespējas. Ēriks Lejiņš, kuram aprīļa beigās apritēs 38, salīdzinoši neilgā laikposmā izdzīvojis spraigu un kontrastiem pilnu dzīvi. Viņš bēg no rutīnas, darbā spēj būt valdonīgs, bet mājās meklē mierīgu laimes salu. Nu jau septiņus gadus Ēriks dzīvo Koknesē, šobrīd strādā celtniecības nozarē un kopā ar sievu Elīzu audzina trīsgadnieku Emīlu.

Kontrastu netrūkst
Ēriks Lejiņš dzimšanas dienas vairs nesvin, arī šajā reizē to neplāno darīt. Pēdējo reizi atzīmējis trīsdesmito jubileju, tolaik vēl dzīvojis Rīgā. “Svinēju šiki — Rīgā “Melnajā kaķī”, viss klubs mans, dzīvā mūzika, sabrauca radi, draugi. Neilgā laikposmā dzīve var mainīties par 180 grādiem — pēc gada, dienā, kad apritēja 31 gads, sēdēju Bostonā, kanāla malā, dzerot lēto sidru un pīpējot tabaciņu,” pasmejas Ēriks. Anglijā pat kādu laiku padzīvojis skvotera dzīvi, pārtiku meklējot konteineros pie lielveikaliem, kur izmeta produktus ar beigušos derīguma termiņu. Drīz iekārtojies darbā ostā, un tad dzīve “aizgāja uz augšu”.
“Kad uz pāris nedēļām atgriezos atvaļinājumā no Anglijas, Rīgā vairs nekas mani nesaistīja, devos uz Koknesi. Atvaļinājuma otrajā nedēļā iepazinos ar Elīzu. Un tad sapratu — nekur vairs nebraukšu.”
Elīzu un Ēriku kopā saveda līnijdejas. To izcelsme daļēji balstās kantri stila kultūrā, savukārt Ērikam kopš pusaudža gadiem tas ir tuvs — patīk platmales, kovboja zābaki, jostas ar lielām sprādzēm un citi stila atribūti. Kopīgās intereses stiprināja arī biežie pasākumi, kuros Ēriks piedalījās kā skaņu vīrs.
“Drīz vien nolēmām, ko tur daudz — jāmij gredzeni. Strīdi, protams, gadās, bet varu teikt, ka man ir ļoti paveicies. Esmu pateicīgs savai sieviņai, ka viņa ir tik pacietīga un saprotoša. Abiem kopā no iepriekšējām attiecībām mums ir pieci bērni, bet ikdienā audzinām vienu kopīgo — trīsgadnieku Emīlu. Ģimene vīrietim dod spēku. Tieši ģimene ir tā, kas ļauj iet un kalnus gāzt. Vienam esot, motivācija un vēlme darīt nav ne uz pusi tik liela.”
Patīk bezceļu braukšana
Bērnību pavadījis, izaudzis un mācījies Koknesē, bet dzīves ceļš ātri aizvedis uz Rīgu. Vispirms bija jādodas militārajā dienestā, pēc tam atgriezties Koknesē negribējis, jo tolaik šķitis, ka te īsti nav, ko iesākt, nav perspektīvas. “Biju jauns un dumjš. Kad dažkārt pārdomāju, kur būtu tā ideālā vieta dzīvei, esmu sapratis, ka tādā jau dzīvoju. Koknese kļūst aizvien pievilcīgāka, sakoptāka, attīstītāka, pamazām viss virzās uz priekšu. Te ir klusi, skaista daba un, kas man svarīgi, daudzpusīga, aktīva pašdarbības dzīve katrai gaumei — kori, deju kopas, arī amatierteātris, kurā pirms vairākiem gadiem iesaistījos.”
Ērika nepatika pret vienkāršu, paredzamu rutīnas dzīvi izpaužas vienā no hobijiem — bezceļu braukšanā —, kas kādu laiku nolikts malā, bet ko nākotnē vēlētos atkal atsākt. Savulaik iepazinies ar jomas entuziastiem, iesācis pats un tā pamazām aizgājis. “Vienu brīdi dzīvi piepildīja pamatdarbs, dīdžejošana un džipi — tas bija kaifs. Pa bezceļiem, visu Latviju krustu sķērsu izbraukājot, gadus piecus vadāju tūristus. Arī Kokness pusē visi meži, purvāji un dūkstāji izbraukāti.”
1. janvārī vāra zupu
Vēl strādājot un dzīvojot Rīgā, Ēriks brīvo laiku piepildīja, izkopjot vēl vienu vaļasprieku — darbošanos pie skaņu pults. Iesākums bijis slavenajā Gunāra Meijera krodziņā Tallinas ielā, kur kādu vakaru piegājis pie atpūtas vietas saimnieka un palūdzis atļauju padarboties pie skaņu pults. Tā pamazām iesākās dīdžeja gaitas, Ēriks spēlēja arī karaokes bāros, folkklubā “Ala”. “Izklaides joma ir mana sirdslieta, vadu dažādus pasākumus — kāzas, Jaungada ballītes, Koknesē vadīju Sama modināšanas svētkus, tas man ļoti patīk!” Savu darboties kāri, pulcinot cilvēkus un sagādājot jautrus brīžus, Ēriks īstenojis, ieviešot interesantu tradīciju. Nu jau piekto gadu daudzdzīvokļu mājas, kurā dzīvo Lejiņu ģimene, pagalmā 1. janvārī ierasta lieta, ir zupas vārīšana zem klajas debess. Pirms gadiem pieciem Ēriks prātojis, kā padarīt patīkamāku 1. janvāri — dienu pēc Jaungada nakts. “Ko cilvēki parasti dara 1. janvārī? Visbiežāk nīkst mājās. Tā nu izdomāju, ka jāiet ārā no mājas un jāvāra zupa — kaimiņiem, draugiem un arī svešiniekiem. Jau piekto gadu 1. janvārī pagalmā iekurinām ugunskuru un lielā katlā uzvārām “pohu” zupu no medījuma un jēra. Pirmajā gadā aizsāku, pēc tam pie vārīšanas nāca palīgā kaimiņi, draugi.”
Kreņķus nevajag krāt
Pastrādājis Krievijā, Anglijā, Zviedrijā, Ēriks atzīst, ka nekur nav tik labi kā mājās. Šobrīd viņš strādā būvniecības jomā. Mācījies lauksaimniecību, tomēr šajā nozarē nostrādājis tikai divas sezonas. Dzīvē apguvis un darījis visdažādākos darbus, apliecinot paša teikto par nepatiku pret ikdienību un rutīnu. “Nespēju iedomāties, kā var nostrādāt padsmit gadu vienā darbavietā? Varbūt tad, ja darbs ir sirdslieta. Esmu strādājis restaurācijas uzņēmumā, kur apguvu akmens restauretāja iemaņas, tas bija interesants laiks. Tiltu būvē, “Rīgas miesniekā”, autosalonā. Pavisam agrā jaunībā par sanitāru psihoneiroloģiskajā slimnīcā Rīgā trīs mēnešus nostrādāju. Psiholoģiski smagi? Kā to uztver, jāsaprot, ka tas ir darbs. Arī dzīvē cenšos norobežoties un nesatraukties par problēmām, kas manu ģimeni, tuviniekus neskar un ko mainīt nav manos spēkos. Kam uzņemties cita krustu, filtrēt caur sevi svešus pārdzīvojumus, ja tāpat neko palīdzēt nevaru? Kuram no tā būs labāk? Tāpēc neiespringstu. Ir visādi kreņķi un pārdzīvojumi bijuši, bet es kaut kā mēģinu to sevī nesakrāt. Pārdzīvoju un palaižu, “negruzos” un nedomāju — kā nu būs? Būs lemts, tad būs. Kaut kas jau zvaigznēs ir ierakstīts. Nevajag ieciklēties un skriet ar pieri sienā, dzīve tik un tā iedos to, kas tiešām tev ir vajadzīgs. Un ne vienmēr tas būs tas, ko gribi. Lielās lietas liktenī droši vien ietekmēt nevar, bet kopumā dzīvi veidojam paši.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Es jau esmu savā ideālajā vietā”

Kategorijas