Dzīves ceļš simbolos un fotogrāfijās

2017. gada 21. aprīlis 00:01

Šī gada starptautiskās akcijas “Muzeju nakts” tēma ir “Laika rats”. Tāda paša nosaukuma izstāde līdz maija vidum, kad norisināsies Muzeju nakts pasākumi, aplūkojama Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejā “Kalna Ziedos”. Ekspozīcijā iekļauti gan cilvēka dzīves ceļā nozīmīgi priekšmeti ar simbolisku nozīmi, gan unikāli skrīverietes Martas Pļaviņas fotoattēli.

Attēli ar Skrīveru puses ļaudīm
“Laika rats” iekļauj tēmas par cilvēka dzīves svarīgākajiem notikumiem — dzimšanu, kristībām, kāzām, bedībām. Ekspozīcijā izvietoti dzīves ceļā nozīmīgi priekšmeti, sasaistīti ar fotogrāfijām.
“Šoreiz tā savdabīgi saiet kopā klasiskie etnogrāfiskie priekšmeti un fotogrāfija, kas ir tik spēcīga un talantīga, ka izstādē fotoattēli spēlē līdzvērtīgu vai pat lielāku lomu,” stāsta izstādes autore, Aizkraukles Vēstures un mākslas muzeja galvenā speciāliste Lilija Jakubenoka.
Fotogrāfe Marta Pļaviņa (1896 — 1959) dzīves norises Skrīveru pusē — dziesmu svētkus, kāzas, bēres, kulšanas talkas, kristības u. c. — dokumentēja 20. gadsimta divdesmitajos—trīsdesmitajos gados. Ziņas par Martu ir skopas — dzimusi Madonas pusē, Ļaudonas pagastā, zemnieku ģimenē. Vecāku nelielajā 32 hektāru saimniecībā pieciem bērniem nebija, ko iesākt, un Marta jau agrā jaunībā atstāja tēva mājas. Dzīves ceļš Ļaudonas meiteni aizveda uz Skrīveriem, kur viņa apprecējās, kopā ar vīru uzbūvēja māju un izaudzināja divus bērnus. “Marta izvēlējās apgūt fotogrāfa arodu, tas tolaik bija retums pat vīriešu vidū,” stāsta Lilija Jakubenoka un piebilst, ka, spriežot pēc darbiem, fotogrāfei tas bijis ne tikai arods, bet arī aicinājums un talants. Martas Pļaviņas stikla fotoplates muzejā nonāca pagājušā gadsimta astoņdesmitajos— deviņdesmitajos gados, bet fotogrāfijas no platēm attīstītas pirmo reizi.
Vairāk nekā simt gadu vecs dvielis
Viena no galvenajām vietām ekspozīcijā atvēlēta dvielim — kā ceļa simbolam, kas caurvij dzīves ritējumu. Dvielim ir universāla simboliska nozīme, tas ir klāt no šūpuļa līdz pat kapam, un izstādē eksponēts ap desmit dažādu dvieļu. Viens no tiem labi saglabājies, nezaudējis baltumu un neko daudz no sākotnējā spožuma, tapis 19. gadsimtā — 1896. gadā!
“Dvielis ir universāls simbols visās dzīves situācijās — kāzās, dzemdībās, krustībās, precībās, bērēs — tas ir ceļš, pa kuru iet. Lai nodrošinātu turību, jaundzimušais bija jāsaņem uz dvieļa, ja tukšās rokās, tad būs nabags. Uzskatīja arī, ka pirmajā reizē bērnu labi ietīt galdautā, lai būtu bagāts. Lai pieaugusi puišiem patiktu, meiteni vajadzēja ietīt tēva drēbēs, bet zēnu — mātes drēbēs, lai meitām būtu tīkams. Cits ticējums vēsta, ka nekādi nevajag tīt, jo tad būs kārs uz puišiem vai meitām. Kāzās dvielis simboliski bija ceļš, pa kuru jaunā vīra mājās, dzīvē ienāca līgava, savukārt cilvēkam nomirstot tā bija laipa, pa kuru aiziet viņsaulē. Kad cilvēks nomira, uz loga izkāra dvieli, lai dvēselei ir ceļš, pa kuru aiziet. Veļu laikā izklāts dvielis bija ceļš, pa kuru dvēselītēm atnākt ciemos pie savējiem. Simbola nozīme varēja būt ļoti dažādi tulkojama atkarībā no situācijas,” skaidro izstādes autore. “Dvieļiem bija dažādas funkcijas: trauku mazgāšanai paredzēto nomazgāja līdz pēdējai šķiedriņai, jo milzīgs darbs bija ieguldīts, kamēr no linu lauka tika līdz audumam. Pirts dvieļi nesaglabājās, jo tos intensīvi lietoja, bet tie, kas ir muzeja krājumā, lielākoties ir rituālie dvieļi. Tie kalpoja kā smukuma priekšmeti, šādus dvieļus izmantoja, savstarpēji apdāvinoties, un nodeva no paaudzes paaudzē.”
Savdabīga kontracepcija
Pakavējoties pie dzīves priecīgākā notikuma — kāzām, Lilija Jakubenoka stāsta, ka meitas pūru sāka gatavot no sešu—septiņu gadu vecuma. Rokdarbu strādāšana, lokot pūru, bija sava veida maģija, gaidāmā likteņa rakstīšana. Ticēja, ja sokas vērpšana, būs labas precības un laba dzīve. Ja zināja, ka būs bargs kavalieris, tad izrakstīja ar skuju rakstu. Pieticīgāka meita, zinot, ka būs arājs, adīja cimdus kulainīšus, ja kura cerēja uz muižnieku vai vācieti — adīja pirkstaiņus. Ja gribēja, lai nākamajam vīram būtu gaiši mati, dzeltenus rakstus ieadīja utt.
Viens no priekšmetiem, kas eksponēts, ir atslēga, un arī tās motīvs ir universāls. Piemēram, lai būtu vieglāk dzemdēt, mājās bija jāatslēdz visas lādes, tīnes, durvis jātur vaļā, lai vārti no tās pasaules uz šo ir atvērti un bērniņš var ienākt pasaulē. Bērēs lūdz, lai Zemes māte atslēdz savas atslēdziņas, lai cilvēks var aiziet. Kad sievai piedzima viens, otrs, trešais bērns un vairāk pēcnācēju negribēja, tad bija jāaizslēdz slēdzene un atslēga jāiemet akā.
Izstādē aplūkojami arī daudzi citi priekšmeti, kuru simbolisko nozīmi, atklājot aizraujošo mītisko pasauli, sasaistot latviešu mitoloģiju ar sengrieķu un citu tautu dzīvesziņu, ļaus ieraudzīt un izzināt muzeja speciālisti. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Dzīves ceļš simbolos un fotogrāfijās

Kategorijas