Dzīvo ar pozitīvu parāda apziņu

2017. gada 21. aprīlis 00:01

358

Kad dienu no dienas jāsastopas ar negācijām, kad pārņem sajūta, ka turpmāk būs vēl sliktāk, vērts aprunāties ar jauniešiem. Viņi ir pilni neviltota dzīvesprieka, enerģijas un vēlmes darīt. Viņu domas, skats uz dzīvi būtiski un patīkami atšķiras no daudzu dzīves avārijās cietušo. Tieši tad, kad šādas enerģijas bumba bija vajadzīga arī man, satiku Uldi. Pēc sarunas ar viņu nākotne —
gan valsts, gan katra personīgās dzīves perspektīvas — vairs nav tik melna un nolemtības pilna.

Uldis Jurins vairākus gadus bijis jaunsardzē, sasniedzis tajā ceturto — augstāko — līmeni, tagad ir zemessargs. Šobrīd atzīst, ka pietiekami labi pazīstot militāro jomu un, kārtīgi visu apdomājot, mainījis domas par studijām Aizsardzības akadēmijā par labu, visticamāk, kaut kam saistītam ar uzņēmējdarbību. Ēnu dienās pabijis Rīgas Tehniskajā universitātē un gandrīz noteikti zina, ka tā ir viņa nākamā mācību iestāde.
Gribēja izjust
uz savas ādas
— Kādēļ iesaistījies jaunsargos?
— Kā jau puikam, bērnībā patika kara spēles, vēlāk tās spēlēju arī datorā. Tolaik mācījos septītajā klasē, kad Jaunjelgavas vidusskolā nodibināja jaunsargu vienību, zināju, ka tajā vēlos būt. Pirmajā iepazīstināšanas reizē mums, topošajiem jaunsargiem, parādīja kādu dokumentālu filmiņu, vēl atceros, ka diezgan sliktas kvalitātes, bet ar to pietika, lai, mājās aizgājis, nepārstātu domāt. Instruktors Normunds Raubiška sīki pastāstīja par visām iespējām, kādas piedāvā jaunsardze. Papildu iedvesmu deva arī skolā iedibinātās ierindas skates.
Iestājos arī ar pārliecību, ka ikvienam latvietim jāzina, kā tas bija, kad mūsu senči cīnījās par savu valsti. Lasot vēstures faktus, kas nebūt nav garlaicīgi, par to, cik varu gājis pāri šai zemei, bet mēs vienmēr esam bijuši pietiekami stipri, lai noturētos savā zemē līdz pat mūsdienām, kad esam kļuvuši par neatkarīgu valsti. Gribēju kaut attāli, bet uz savas ādas izjust, cik bija smagi, grūti cilvēkam to visu izturēt. Darbošanās jaunsardzē — dažādu grūtību pakāpes nometnes, mācības par ieročiem — to palīdzēja sajust.
— Toreiz, kad mācījies 7. klasē, nebija šaubu, neziņas, vai būsi piemērots jaunsardzei, vai spēsi izpildīt fiziskos uzdevumus?
— Esmu no tiem, kas, pieņemot lēmumu, vēlāk nesvārstās, bet dara. Manuprāt, ja cilvēks grib un cenšas, tad visu var izdarīt. Arī Lieldienās visas četras dienas nebiju ģimenē ar mammu un brāli, bet pavadīju šo laiku mežā, poligonā Pļaviņu pusē, kur kopā ar zemessargiem izspēlējām kaujas situācijas. Šaušana, topogrāfija, ieroču jaukšana un salikšana, pirmā medicīniskā palīdzība un daudz kas cits ir jaunsargu un zemessargu ikdiena. Lai gan tagad esmu priecīgs par to, ka sapratu — tas nav līdz galam mans.
— Vai šī īpašība — nolemt un darīt — izpaužas arī ikdienā ārpus jaunsardzes?
— Jā. Esmu pabeidzis Aizkraukles novada sporta skolu, mācos komerczinības, dejoju tautas dejas, esmu skolēnu pašpārvaldes prezidents, novada jauniešu domē, pašmācībā jau gadu studēju biznesa psiholoģiju. Visos šajos virzienos eju lēni, bet pamatīgi sevi pilnveidoju, sekojot teicienam — kas lēnāk iet, tālāk tiek.
— Kas tevi aizrāva sporta skolā?
— Vieglatlētika — lodes grūšana un vesera mešana.
Zina, kā vadīt
— Komerczinības saistās ar ideju sākt savu uzņēmējdarbību?
— Jau no bērnības esmu ieinteresēts, kā iegūt naudu. Skolā pārsvarā māca — ja būsi gudrs, daudz pelnīsi. Dzīvē tā diemžēl nav. Labs uzņēmuma vadītājs ir tāds, kurš ap sevi pulcē zinošus cilvēkus un vada viņus. Savukārt līdzekļus var piesaistīt no investoriem. Peļņu var saprātīgi investēt. Šīs lietas skolā parasti nemāca, bet man tas interesē. Tāpēc jau gadu skolā fakultatīvi mācos komerczinības, bet vakaros un brīvajos brīžos internetā klausos audiofailus, pārsvarā YouTube, kurus ievieto krievu blogeri. Viņi sadarbojas ar uzņēmējiem Amerikā, izveidoti materiāli ar stāstiem no reālām dzīves situācijām, kas palīdz saprast uzņēmēju psiholoģiju, iepazīt dienas rutīnu. Protams, visu savu veiksmes formulu viņi neatklāj, bet kopumā virzienus var labi nojaust. Līdz ar to paplašinās redzesloks, vērtēju uzņēmumus apkārt, saskatu kļūdas. Viena kopēja uzņēmēju īpašība ir mērķtiecība — ja ko vēlas, izdara. Latviešiem te daudz ko mācīties, jo mums patīk ņerkstēt — to nevaru, tāpēc nevaru. Vienmēr atradīs attaisnojumu, kāpēc nedarīt. Tas pats attiecināms uz bieži izskanējušajām frāzēm — nevaru nodarboties ar to, jo Latvijā maz cilvēku, mazs apgrozījums utt.
— Jūti sevī uzņēmēja gēnu?
— Te gan ir šaubas, lai gan ir viena otra ideja, kuru noteikti vēlos realizēt. Saka, ka vārdos ir spēks, tāpēc labāk saku — jā, manī ir šis gēns, un zinu, kā vadīt, kā sasniegt mērķi.
— Esi mēģinājis sākt biznesu internetā?
— Pagaidām tam nav laika, domāju par to, lai labi pabeigtu 12. klasi. Esmu skatījies, ko varētu darīt vasarā. Patiesībā man mājās nav datora tā ierastajā veidā. Līdz šim visu, kas nepieciešams, veicu planšetdatorā — veidoju prezentācijas, “MS Excel” tabulas, rakstu e-pasta vēstules. Kādēļ tā? Daļēji bail, ka dators mani var pamatīgi ievilkt sevī, īpaši ar datorspēlēm. Man arī telefons ir ar mazu atmiņu, lai nevarētu tajā instalēt spēles, kas “apēstu” manu laiku. Telefons man ir, lai sazvanītos un sarakstītos.
— Izklausās tiešām ļoti mērķtiecīgi.
— Man patīk saplānot darbus uz priekšu, bet, protams, gadās arī tādas dienas, kad atnāku no skolas un nedaru neko. Matemātika un fizika man patīk, bet, ja jālasa kāds daiļdarbs literatūrā — ar to man ir grūtības. Tā vietā labāk pašķirstu fizikas grāmatu un uzzinu kaut ko papildus. Mācos nevis skolai, bet sev, tāpēc man šķiet mazsvarīgāk, piemēram, izlasīt brāļu Kaudzīšu “Mērniekus laikus”. Nesaku, ka grāmatas ir sliktas, bet bieži tajā aprakstītais ir par pagājušajiem laikiem, kurus gan var sasaistīt ar mūsdienām, bet, piemēram, romāns “Advokāti” man šķiet daudz saistošāks.
— Kā ar valodu, piemēram, angļu, apguvi?
— Valodas man neiet. Man ir tā, ka savu atmiņu varu iedalīt vienā, kurā paliek viss, ko saprotu, un otrā — kā jāiekaļ, piemēram, kāds vārds svešvalodā.
Katra diena sevis pilnveidošanai
— Vai tev ir vecākais brālis, māsa kā piemērs mērķu sasniegšanai?
— Diemžēl nav, un esmu, vismaz tā ceru, labs piemērs astoņus gadus jaunākajam brālim. Viņam, starp citu, vakar bija 12. dzimšanas diena. Bija pārāk maz laika, ko pavadīt kopā ar viņu kā brālim. Bieži mājās esmu ap sešiem vakarā. Ieradināju sevi tūlīt doties pagulēt. Ceļos ap astoņiem, paēdu vakariņas, izpildu mājasdarbus un bieži augšā esmu līdz diviem naktī. Dejoju tautas deju ansamblī “Kodoliņš”, un brīvdienās bieži ir koncerti.
— Tautas dejas dejo kopš pamatskolas?
— Stājos un izstājos, viļņveidīgi. Tieši šo neesošo brīvdienu dēļ, jo svētdienas vakaros pirms skolas jutos kā izsmelts. Ir 12. klase, pirms doties uz lielo pilsētu, gribas vairāk laika pavadīt ar draugiem, bet uz Dziesmu svētkiem arī gribas. Biju iepriekšējos, patika, un ir liela vēlme piedalīties arī nākamajos.
— Ārzemes — studijas, darbs, dzīve tur — tevi vilina?
— Visas iespējas, kuras man dod, jāizmanto. Divus mēnešus strādāju Zviedrijā, ogoju. Citāda daba, vide, cilvēki apkārt ar citādāku apģērbu un valodu, komunikāciju — tas viss man deva milzu enerģiju paplašināt redzesloku. Protams, ja izvēlētos tur mācīties, būtu interesanti. Man patīk vārds “pilnveidoties”, un šāda jauna pieredze mani katrā ziņā pilnveido. Kad eju gulēt, pie sevis pārdomāju — kā es sevi šodien attīstīju, pilnveidoju. Ir dienas, kad nosēžu, neko nedarot, atpūšoties, bet vakarā ir slikts noskaņojums, jo sevi neesmu attīstījis — neesmu gājis kaut vai paskriet. Nāk maijs, un Ķegumā būs ikgadējais Stipro skrējiens. Agrāk to rīkoja “Cinevillā”. Ar šo skrējienu jau vairākus gadus iesākas mans pavasaris.
Motivēja dūšīgais puika
— Ko nozīmē darboties novada jauniešu domē?
— Tas ir jauns veidojums, darbu sācis tikai šogad februārī, kad sanācām kopā Valentīndienas ballītē. Doma ir veicināt novada jauniešu komunikāciju. Lieldienās rīkojām tirdziņu un savāktos līdzekļus ziedojām labdarībai. Nākamais mērķis ir Veselības diena. Tā kā viens no maniem vaļaspriekiem ir sports, papildus esmu iepazinies ar veselīgu uztura mācību, tāpēc varētu padalīties savās zināšanās par pareizu uzturu. Vēl nav nolemts, vai tā būs viena prezentācija, uz kuru ieradīsies jaunieši no katras novada skolas, vai arī prezentāciju vedīsim viņiem. Kopā ar ielu vingrotājiem gribam sarīkot sacensības, lai noskaidrotu, kurš var sasniegt novada rekordu, pievelkoties pie stieņa.
— Cik ilgi sports ir tavs vaļasprieks?
— Piecus gadus, un tikpat ilgi lietoju veselīgu uzturu, ievēroju veselīgu dzīvesveidu. Jā, 15 gadu vecumā biju dūšīgs puisis. Sākās kompleksi, un, ja vēl kāds no malas iesmej, sakot — ha, ha, tu esi resns, tas iespļāva dvēselē. Sapratu, ka vairs nav labi, jāmainās, un nolēmu — sākšu skriet. Bija liela ķermeņa masa, tāpēc paralēli pievērsos arī lodes grūšanai un vesera mešanai. Papildus sāku interesēties par sportistu ēdienkarti. Tagad ir dienas, kad nolemju — aizskriešu no Jaunjelgavas līdz Sērenei. Tur mēs agrāk dzīvojām.
— Tātad, ja es braucu ar mašīnu uz Jaunjelgavu un redzu, kāds trakais skrien man pretī...
— Jā, tas, visticamāk, būšu es.
Pasaules čempions — labs pašmērķis
— Kas vēl mainījies šajos piecos gados?
— Šis laiks arī deva motivāciju sākt aizrauties ar visu jauno, pozitīvo, kas ienāca manā ikdienā. Nokārtoju eksāmenus, ieguvu autovadītāja apliecību un tagad braucu ar savu mašīnu. Jā, ir arī kaut kas, ko savos 20 gados nožēloju — nepabeidzu akordeona klasi mūzikas skolā. Toreiz, otrajā gadā, mani tas pārstāja interesēt. Biju arī bundzinieks kādā grupā, kura drīz vien izjuka. 18. dzimšanas dienā mamma man uzdāvināja ģitāru. Iemācījos to spēlēt, ne profesionāli, bet sev, un tagad sevi mierinu ar domu, ka tā man ir akordeona vietā.
— Esi viens no skolēniem, kas apgūst dzimtenes aizsardzības mācību. Kādēļ šāda izvēle? Patriotisms?
— Esmu arī emocionāls, un, skatoties labu filmu, tā var aizkustināt līdz asarām. Līdzīgas emocijas rodas, domājot par tiem cilvēkiem, kuri gāja karā, cīnījās, lai es te tagad varētu būt, dzīvot, patiesībā manis dēļ. Varbūt tā ir kā parāda apziņa viņu priekšā. Tas dos spēku, cīņas garu, vēlmi aizsargāt savu valsti, ģimeni. Ja tagad kaut kas notiktu, zinātu, kā izdzīvot skarbos apstākļos, kā pavadīt nakti mežā, nenosalt un daudz ko citu.
— Latviešu sportistu uzvara pasaules mērogā — vai tevī tā raisa kādas sajūtas, dod papildu motivāciju?
— Motivāciju nē. Uzvarām, augstiem sasniegumiem ir jābūt, tas ir pats par sevi saprotams. Cilvēkam jādzīvo ar mērķi, kuru īstenot. Ja Mairim Briedim bija mērķis kļūt par pasaules čempionu boksā, viņš to īstenoja, un tas ir normāli. Šādas uzvaras manī raisa sajūsmu. Esmu priecīgs, ka viņš savas dzīves laikā to ir sasniedzis.

Vizītkarte

Vārds, uzvārds: Uldis Jurins.
Dzimis: 1997. gada 17. janvārī.
Nodarbošanās: 12. klases skolēns Jaunjelgavas vidusskolā.
Vaļasprieks: sports, zemessardze, pašizglītošanās.

Staburags.lv ARHĪVS

Dzīvo ar pozitīvu parāda apziņu

Kategorijas