Rotās ierakstīta mīlestība

2017. gada 19. aprīlis 00:01

427

Mākslas galerijā “Putti” bija apskatāmas divu laikmetīgo rotu mākslinieču — Alises Tālbergas un Maijas Vītolas — darinātās rotas, kas, izmantojot pasaku metaforas, stāstīja par skaistumu, mīlestību, upurēšanos, spēku un vājumu, ko drīkst atļauties. “Putti” ir viena no Vecrīgas ievērojamākajām galerijām, kas pārsvarā piedāvā skatītājiem un pircējiem jau atzītu un pieredzējušu laikmetīgo rotu mākslinieku darbus, tāpēc jo lielāks prieks un lepnums ir par maģistrantūras studentes Alises Tālbergas panākumiem. Viņa augusi Skrīveros, Aizkraukles Mākslas skolā spērusi pirmos soļus pretī savai mākslas izjūtai un filigrānajiem meistardarbiem.

Materiāls, kas nepakļaujas diletantiem
— Ieskicē, lūdzu, svarīgākos pagrieziena punktus savā dzīvē, kas tevi no Aizkraukles Mākslas skolas aizveduši līdz šai personālizstādei.
— Svarīgākie punkti manā dzīvē ir cilvēki. Man ir ļoti paveicies šajā ziņā, jo, sākot jau ar mācībām Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā (RDMV), man apkārt vienmēr bijuši ļoti spēcīgi cilvēki.
Vienmēr esmu paļāvusies uz saviem instinktiem, varbūt pat īsti nekad neapdomājot, kur patiesībā iesaistos. Tā notika ar Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu, kurā mācījos interjera dizainu. Laika gaitā atklājās, ka tas nav īsti tas, ko vēlos darīt, taču turpināju iesākto. Vislielāko interesi (un jocīgā kārtā — baudu) man sagādāja sešu miniatūru krēslu izgatavošana pēdējā kursā, veidojot diplomdarba maketu. Katrs krēsls prasīja vismaz astoņu stundu darbu, strādāju ar palielināmo stiklu, lodāmuru un smalkām stieplītēm. Tā kaut kā sajutu ievirzi, nojausmu, ka tas ir virziens, kurp varētu būt vērts doties.
Daudz nedomājot, izlēmu sekot vēlmei būt neatkarīgai plašā diapazonā un iegūt zināšanas, lai, tā teikt, pārvaldītu metālu. Iestājos Latvijas Mākslas akadēmijā un mācījos saprast materialitātes un instrumentus. Sevišķi ar metālu strādājot šķita, ka jānodibina īpaši kontakti ar šo materiālu un instrumentiem, kas neizrādīja vēlmi pakļauties diletantiem. Tāpēc strādāju daudz, un laika gaitā šis medijs man sevi atklāja. Pēc četru gadu mācībām es beidzot apjautu, ka esmu gatava kaut ko parādīt ar pārliecību, ka tas jau ir kaut kas apskates vērts.
— Ko tev nozīmē rotu māksla? Ar ko tā tevi savaldzinājusi?
— Tā ir nozare, kas ir pietiekami komplicēta un interesanta, lai man nekad nepaliktu garlaicīgi. Man vienmēr bijusi tendence izvēlēties garāko un sarežģītāko ceļu, neļaut sev atslābt un sajusties ērti, būt komforta zonā. Vienlaikus es arī nemitīgi pēc tā tiecos — man ir svarīgi visu paveikt maksimāli kvalitatīvi un precīzi, būt pārliecinātai par sevi un savu darbu. Darbnīcā tiešām jūtos kā zivs ūdenī, bet šis ūdens ļoti reti ir mierīgs. Man ļoti patīk arī šī dualitāte, kontrasts, kas pastāv darba apstākļos un rotu reprezentācijas vidē. Man patīk sasmērēt rokas, man patīk vīrišķīga vide, kura nav izsmalcināta vai romantiska. Tas mani tur līdzsvarā, jo šādā vidē nesamāksloti varu atklāt tieši šo savu romantisko dabu, trauslumu un jūtību. Es tad visstiprāk izjūtu vajadzību pēc radīšanas un skaistuma, jo tādā veidā varu pakļaut šo telpu sev apkārt. Un mani fascinē šis scenārijs, kurā vienlaikus varu pastāvēt iepriekš minētajā vidē un vienlaikus — reprezentēt to tajā elitārajā lauciņā, kas ir rotu māksla, atrasties galerijā, kurā ir tīras, baltas sienas un kas visā būtībā ir pilnīgs pretstats darbnīcai. Visvairāk man patīk ideja par kompresiju — ielikt tik daudz darba, emociju, laika un nodoma tik mazā mērogā. Domāju, arī enerģija šādā objektā ir pastiprināti spēcīga.
— Mēdz teikt, ka māksliniekam, lai radītu, jābūt izsalkušam — vai tu tam piekrīti? Vai praktiskās dzīves problēmas ietekmē radošo procesu?
— Domāju, māksliniekam ir jābūt māksliniekam. Proti, tā ir tāda kā pastiprināta jūtība, manuprāt, apvienojumā ar vēl citām īpašībām, taču galvenokārt, jā, jūtība, kura rezultātā nedod mieru un liek rīkoties. Protams, jebkura cilvēka produktivitāti ietekmē viņa privātās dzīves notikumi un materiālā situācija. Bet tas noteikti nav tik vienkārši, kā būt izsalkušam. Nauda patiesībā vienmēr atnāk, kad tā ir vajadzīga, un par to nebūtu jāuztraucas. Jāsatraucas būtu par to, ka tu par to satraucies, nevis vērs savu enerģiju kam vērtīgam un garīgi piepildītam.
Rotu dzīve
— Izstādes pieteikumā rakstīts: “Pastāv uzskats, ka rotaslietas dzīve sākas ar brīdi, kad tās jaunais saimnieks to ir izvēlējies par savu.” Kādu tu iedomājies savas rotas dzīvi? Ko rota savā dzīvē pieredzēs?
— Man gribētos teikt, ka tā nav mana darīšana. It kā jau ir, bet tas ir līdzīgi kā ar bērniem. Vienmēr interesēs, kur un kā tie dzīvo, bet tur neko nevar ietekmēt, un tā, kā ir, tā arī jābūt. Visas lietas pašas atrod savu ceļu un mērķi. Tā naivi domājot, protams, es vēlētos, lai ar tām apietos rūpīgi un ar mīlestību, turētu oriģinālajā iesaiņojumā, kamēr nelieto, un reizi pa reizei iedotu meistaram (man, protams) uzpulēt un aplūkot ar vērīgu skatienu. Ar katru rotaslietu man bijusi ļoti intīma pieredze un sava vēsture. Daudz kas, ko es ar savām domām un enerģiju ielieku rotās, ir ieslēgts tajās kā noslēpums, bet labais tajā visā ir tas, ka es ļoti mīlu to, ko daru. Ja kādreiz sāku ko darīt lielu pārdzīvojumu iespaidā, tas nekad nerealizējās negatīvā objektā, bet gan, manuprāt, pretēji.
— Tavas un Maijas Vītolas rotas ir ļoti atšķirīgas, un tomēr gan vienas, gan otras runā ar vienādu smalkumu un metaforām, turklāt labi saderas vienotā izstādē — vai tāpēc izlēmāt kopā prezentēt savus darbus galerijā? Kāda ir jūsu sadarbības vēsture?
— Domāju, abas ar Maiju esam diezgan lielas individuālistes, un mūs abas vienmēr vienojusi cieņa un apbrīna pret senajām kultūrām, antīkajām mākslām. Labu laiku mēs abas bijām opozicionāras laikmetīgajai mākslai, jo neatbalstījām īsceļus, ticot senatnīgākam mākslas izglītības veidam, kurā vispirms ir jāapgūst akadēmiskais un klasiskais ceļš, uz kura veidot pamatbāzi visam. Tā laikam mums abām bija tāda sava veida pietāte pret materiālu un to, ko ar to var izdarīt, augstākie standarti. Redzot Senās Ēģiptes faraonu rotaslietas, rodas liela viela pārdomām... Jo kaut kas tāds mani personīgi ir tik ļoti ietekmējis kā gandrīz nekas, ko esmu redzējusi šī gadsimta izstrādājumos. Tā arī ir mūsu pamatvienība, bāze. Mēs varbūt abas ejam šobrīd jau dažādos virzienos, bet tas ir tas, kādēļ mēs saprotamies un spējam sastrādāties un saprasties, un arī izveidot kopīgu izstādi.
— Mazās Nāras motīvs tavās rotās runā par pielāgošanos, mīlestību, upurēšanos, jūtām, ko izsaka bez vārdiem — cik lielā mērā šīs vērtības atspoguļo tevi pašu, tavu būtību?
— To sāku apzināties tikai pirms neilga laiciņa, ka visvairāk mani šajā stāstā patiesībā uzrunā kas cits. Es, protams, identificējos ar Nāras tēlu, jo tas caurstrāvo visiem saprotamas īpašības un emocijas ļoti tīrā un rafinētā veidā, taču vairāk mani saista stāsta apakšstāsts. Tas ietver nevis spēka un izturības cildināšanu, bet drīzāk vēsta, ka tas ir dabiski (un normāli), ja tu esi trausls. Un ievainojams un jūtīgs, dažkārt arī bezspēcīgs.
Noslēpumainais uzdevums
— Padalies, lūdzu, kādā skaistā atmiņu ainā no laikiem, kad mācījies Aizkraukles Mākslas skolā!
— Esmu Skrīveru meitene un pēcpusdienā braucu uz Aizkraukles Mākslas skolu, ar ko arī man saistās visvairāk atmiņu. Man vienmēr paticis, ja katru studentu/skolnieku vērtē un uztver individuāli, un mākslas skolā tā pavisam noteikti bija. Atceros reizi, kad mani savā kabinetā pasauca direktore Taiga Kalvišķe, no kuras vairumam skolēnu bija bail. Es, protams, nedaudz nervozēju, taču šī sajūta ļoti ātri izgaisa, jo viņa atvēra grāmatu “Maizes smarža” ar mana vectēva Jāņa Tālberga fotogrāfijām un parādīja man vienu attēlu. Tā bija fotogrāfija ar īpatnēju saules gaismu, tā kā saullēktā, kur redzams pļavas motīvs no ļoti zemas perspektīvas, ar margrietiņām un violeti siltām debesīm, ļoti gleznieciski. Viņa man teica, ka es esmu spējīga uztaisīt kopiju šai fotogrāfijai. Iedeva man pasteļkrītiņus un pūkainu papīru, kādu nekad iepriekš nebiju redzējusi. “Tu to vari, un tavam vectēvam tas daudz nozīmēs,” — vai kā tamlīdzīgi, neatceros, kā tieši viņa teica. Noteikti zinu, ka tas man nozīmēja ļoti daudz, jo īpaši tas, ka mani kāds neuzkrītoši ir novērojis, pamanījis starp citiem un nezin kāpēc iedevis īpašu, noslēpumainu uzdevumu.
— Ja tu satiktu sevi no pagātnes — mazo Alisi —, par ko viņa visvairāk brīnītos savā nākotnes (tavā) dzīvē un par ko visvairāk priecātos?
— Man šķiet, ka tāda Alise ļoti nopietni un domīgi manī nolūkotos un nevienam īsti neteiktu, ko par to visu domā. Bet, ja tiešām es censtos ielīst savā ādā toreiz kaut kad sen atpakaļ, tad tā “es” būtu visvairāk priecīga, ka viņas mugurkauls nekur nav pazudis. Un viņa gribētu iepazīties ar maniem tagadējiem draugiem. Un droši vien brīnītos, ka es vēl neesmu apprecējusies, jo tolaik man šķita, ka 20 gados cilvēks jau ir vecs un viņam jāsāk veidot ģimeni. Bet patiesībā man būtu viņu daudz interesantāk satikt nekā viņai mani, es domāju. No savām dienasgrāmatām un pierakstiem bieži secinu, ka biju diezgan pārliecinoša daudzos jautājumos, kas tagad mani mēdz samulsināt. ◆

Pieturzīmes
ALISE TĀLBERGA.
Izglītība:
◆ 1998. — 2006. — Aizkraukles Mākslas skola,
◆ 1998. — 2007. — Andreja Upīša Skrīveru vidusskola,
◆ 2007. — 2011. — Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola, Interjera dizaina nodaļa
◆ 2011. — 2015. — Latvijas Mākslas akadēmija, metāla dizains, bakalaura grāds,
◆ 2015. — šobrīd — Latvijas Mākslas akadēmija, metāla dizains, maģistrantūras

Staburags.lv ARHĪVS

Rotās ierakstīta mīlestība

Kategorijas